Žoau Pedro de Magaljains, viens no vadošajiem speciālistiem novecošanas jomā, izskaidroja, kāpēc mūsdienu ilgdzīvotāji zīdītāji, tostarp cilvēki, noveco ievērojami ātrāk nekā daži rāpuļi, abinieki un putni. Saskaņā ar jauno teoriju tas ir saistīts ar miljoniem gadu dinozauru valdīšanas uz Zemes — šajā periodā mūsu tālie senči zaudēja svarīgus gēnus, kas veicina ilgdzīvošanu. Pētījums publicēts žurnālā BioEssays.
Molekulārās biogerontoloģijas profesors Žoau Pedro de Magaljains izvirzījis hipotēzi, kas pazīstama kā "ilgdzīvošanas pudeles kakls". Tā apraksta, kā mezozoja ēras laikā, kad dinozauri valdīja pār planētu apmēram 100 miljonus gadu, agrīnie zīdītāji atradās pārtikas ķēdes pašā apakšā. Uz viņiem tika izdarīts spēcīgs "evolūcijas spiediens" no daudziem plēsējiem un dažādām briesmām. Šādos apstākļos pirmajiem euterijiem bija daudz iespēju izmirt. Lai izdzīvotu, viņiem bija nepieciešams ātri vairoties.
Šis bija kritiski svarīgs posms zīdītāju evolūcijā, apgalvo autors. Iespējams, evolūcijas procesā viņiem nācās atteikties no gēniem, kas atbildīgi par mūža ilgumu — tie tika zaudēti vai inaktivēti. Piemēram, šajā periodā izzuda fotolāzes fermenti, kas atjauno bojājumus, ko izraisa ultravioletais starojums. Tāpēc šodien mēs kompensējam to trūkumu ar saules aizsargkrēmiem.
Zināms, ka kabatas un olas dodošie zīdītāji, kas atdalījās no euterijiem apmēram pirms 175 miljoniem gadu, arī zaudēja vienu no trim šiem fermentiem. Kā uzskata de Magaljains, tas varētu būt saistīts ar nepieciešamību pāriet uz nakts dzīvesveidu drošības nodrošināšanai.
Mēs zaudējam pret krokodiliem
Turklāt šim "remonta" mehānismam ir arī citas zaudējumu formas. Atšķirībā no lēnas zīdītāju novecošanas, rāpuļi, tostarp aligatori, var atjaunot zobus visas dzīves garumā. Dažas sugas spēj atjaunot pat zaudētas ekstremitātes. Turklāt viņiem ir pieejama olšūnu regenerācija un augsta izturība pret vēzi. Kamēr zīdītājiem raksturīga reproduktīvā novecošana un saīsināts mūža ilgums pēc vairošanās. Tas nozīmē, ka mēs saskaramies ar mums raksturīgajām vecuma izmaiņām.
„Cilvēki, acīmredzot, neapveltīti ar šādām spējām — iespējams, ģenētiskā atlase, kas ilga simtiem tūkstošu gadu. Šī ģenētiskā informācija būtu nevajadzīga agrīnajiem zīdītājiem, kuriem paveicās izvairīties no tikt par pārtiku t-reksam,” skaidro de Magaljains.
Ekspertuprāt, hipotēze var kļūt par pamatu daudziem nākotnes pētījumiem. Proti, labāka novecošanas faktoru izpratne var novest pie jaunu metožu izstrādes cīņā pret vecuma slimībām, piemēram, demenci vai insultiem. Ģenētika, kas stāv aiz ilgdzīvošanas zaudējuma, var arī sniegt atbildes uz jautājumiem par vēzi un tā saistību ar ātrāku zīdītāju organisma novecošanu.
