Kolorado Universitātes (ASV) pētnieki atrada jaunu skaidrojumu tam, kā daba rada rakstus uz dzīvnieku ādas un spalvām. Viņu darbs publicēts žurnālā Matter.
Zinātnieki uzlaboja klasisko teoriju, ko 1950. gados ierosināja britu matemātiķis Alans Tjūrings. Saskaņā ar šo modeli raksti — svītras, plankumi un viļņi — rodas vielu mijiedarbības dēļ, kas izplatās un mijiedarbojas savā starpā audos.
Amerikāņu eksperti pievienoja šai shēmai jaunu mehānismu — difūzoforēzi, proti, daļiņu kustību, ietekmējot vielu koncentrācijas gradientus. Tas ļāva izskaidrot, kāpēc dabā nav ideāli vienmērīgu vai atkārtojošu rakstu: katrai zebrā un katrai zivij ir savs unikālais raksts.
Zinātnieki ņēma vērā, ka šūnas un daļiņas audos ir dažādu izmēru un nevar iziet viena caur otru — to kustība ir ierobežota. Tieši šīs īpatnības rada nelielas variācijas rakstos: svītras un plankumi iznāk ne ideāli vienmērīgi, ar nelielām novirzēm, kā reālajā dabā. Simulācijas rāda, ka, pateicoties tam, katrs organisms iegūst savu unikālo rakstu.
Kā piemērus var minēt zivju krāsojumu (piemēram, Ornate boxfish) un zīdītāju rakstus, piemēram, zebrām un leopardiem. Pētnieku vārdiem sakot, izpratne par to, kā veidojas šādi raksti, var noderēt ne tikai dabas izskaidrošanai, bet arī jaunu materiālu vai pašformējošu struktūru radīšanai, bet nākotnē — arī medicīnā.
