Kāpēc ūdensputni savā starpā mirgo? 0 183

Viņi sazinās ar īsiem un gariem čivinājumiem un svilpieniem. Bet, kā jau minēts, viņi dzīvo pie straujiem strautiem un upēm, un straujā ūdens plūsma parasti ir ļoti skaļa, īpaši pēc lietus. Cilvēkam pie kalnu upes ir jāpaceļ balss, lai viņu dzirdētu. No ūdensputniem varētu gaidīt, ka viņi dziedās skaļāk vai izvēlēsies visizteiksmīgākos toņus savā repertuārā. Viņi to arī dara, bet ne vienmēr.

Maksima Planka Bioloģiskā intelekta institūta darbinieki kopā ar kolēģiem no Lankasteras universitātes un Konstancas universitātes pavadīja apmēram trīs simtus stundu, novērojot parastās ūdensputnus, vienlaikus ierakstot viņu balsis. Daudzi no putniem tika aplokoti, lai tos varētu atpazīt starp citiem.

Pētnieki raksta žurnālā Current Biology, ka, kad upe kļuva īpaši skaļa un kad ūdensputni bija vieni, t.i., apkārt nebija citu ūdensputnu, viņi sāka dziedāt skaļāk nekā parasti. Bet, ja apkārt bija citi ūdensputni, tad putni nepaaugstināja balsi – tā vietā viņi sāka intensīvi mirgot. Uz ūdensputnu plakstiņiem ir baltas spalvas, bet pārējā galva ir brūna, un kad putns aizver aci, baltais plankums ir labi redzams.

Ar balsi putni norāda uz savu klātbūtni: konkurents zinās, ka vieta ir aizņemta, bet potenciālais pārošanās partneris, iespējams, vēlēsies iepazīties. Bet kāpēc kliegt, cenšoties pārklāt ūdens plūsmu, ja var paziņot par sevi citādi? To var salīdzināt ar to, kā mēs sākam palīdzēt sev ar žestiem, ja jūtam, ka mūsu balss nepārklāj troksni.

Mums ir dabiski pāriet no vienas signālu sistēmas (skaņām) uz citu (žestiem), bet dzīvnieki šajā ziņā ir maz pētīti, un, iespējams, ūdensputni nav vienīgie šādi.