Ekonomists: Mājsaimniecību finanšu uzkrājumi piecu gadu laikā pieauguši, taču to īpatsvars pret IKP nav mainījies 0 51

Viņš norāda, ka skaitļi eiro izteiksmē liek domāt, ka sabiedrība kļūst turīgāka un krāj mērķtiecīgāk, taču šis pieaugums ir mānīgs. Attiecībā pret ekonomikas kopējo apjomu uzkrājumu līmenis nav mainījies - 2025. gadā, gluži tāpat kā pirms pieciem gadiem, mājsaimniecību finanšu aktīvi veidoja aptuveni 45% no IKP.

Purgailis skaidro, ka galvenais klupšanas akmens ir neefektīva uzkrāšanas kultūra. Lielākā daļa jeb 70% no kopējiem uzkrājumiem tiek turēti banku norēķinu kontos, kam parasti nepiemēro vai piemēro ļoti zemas procentu likmes. Lai gan aptaujās iedzīvotāji apgalvo, ka arvien vairāk izmanto dažādus uzkrājumu rīkus, datos šīs izmaiņas neparādās. Latvijas iedzīvotāju finanšu uzkrāšanas kultūrā pēdējo piecu gadu laikā nav vērojami būtiski uzlabojumi, un norēķinu kontos glabātā nauda inflācijas ietekmē neatgriezeniski zaudē daļu savas vērtības.

Iedzīvotāji visbiežāk izvēlas uzkrāt pensiju trešajā līmenī un uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā. Pēdējo piecu gadu laikā to apjoms ir dubultojies, jo abiem produktiem ir nodokļu atvieglojumi, un iedzīvotāji var atgūt daļu no samaksātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN), iesniedzot gada ienākumu deklarāciju. Tas apliecina, ka nodokļu stimuli darbojas, un valdībai, Purgaiļa ieskatā, būtu vērts apsvērt iespēju paplašināt šādus atvieglojumus, lai iedzīvotāji vairāk līdzekļu no norēķinu kontiem novirzītu ilgtermiņa uzkrājumiem un investīciju produktiem, kas ļauj naudai vairoties un tā nezaudētu vērtību inflācijas dēļ.

Purgailis skaidro, ka tieši nodokļu motivācija ietekmējusi Latvijas izrāvienu pensiju trešajā līmenī Baltijas valstīs, jo Latvijā ir būtiski lielāks uzkrājumu īpatsvars - tajā atrodas 8,2% no mājsaimniecību kopējiem finanšu aktīviem. Salīdzinājumam - Lietuvā tie ir 3%, bet Igaunijā 1,5%.

Vienlaikus kapitāla tirgū joprojām nonāk tikai neliela daļa Latvijas mājsaimniecību naudas. Piecu gadu laikā ieguldījumu īpatsvars finanšu tirgos vai ar finanšu tirgiem saistītos produktos no aptuveni 13% pieaudzis līdz 20% no kopējiem finanšu aktīviem. Šis pieaugums, visticamāk, panākts uz skaidrās naudas īpatsvara samazināšanās rēķina, jo banku noguldījumu apjoms, salīdzinot ar kopējiem finanšu aktīviem, nav būtiski mainījies. Iepriekš Latvijas iedzīvotāji skaidrā naudā turēja 18% no kopējiem uzkrājumiem, bet tagad tās apjoms ir samazinājies uz pusi, šai proporcijai ieplūstot finanšu instrumentos.

"Tas ir labs rādītājs, jo tikai šādi ieguldījumi ilgtermiņā dod iespēju apsteigt inflāciju un palielināt uzkrājumu reālo vērtību," norāda Purgailis.

Igaunijas iedzīvotāji kapitāla tirgū iegulda vairāk. Tur šī proporcija, Purgaiļa vērtējumā, ir daudz veselīgāka un jau pietuvojas Rietumeiropas vidējam līmenim. Populārākais instruments, ko kaimiņvalsts iedzīvotāji izmanto brīvo līdzekļu uzkrāšanai, ir ieguldījumu fondi, kuros atrodas aptuveni 2,4 miljardi eiro no kopējiem 20,9 miljardiem eiro mājsaimniecību aktīvu. Turklāt Igaunijas iedzīvotājiem starp Baltijas valstīm ir lielākais ieguldījumu apjoms publisko uzņēmumu akcijās. Latvijā publisko uzņēmumu akcijās iedzīvotāji ir ieguldījuši 0,7 miljardus eiro, kamēr Igaunijā 2,2 miljardus eiro.

Kā skaidro Purgailis, lai Latvija sasniegtu šo kaimiņvalstu līmeni, no banku depozītiem uz finanšu instrumentu tirgu būtu jāpārvirza divreiz vairāk līdzekļu nekā šobrīd.

Joprojām maz līdzekļu tiek ieguldīti arī obligācijās. Lai gan, salīdzinot ar 2020. gadu, eiro izteiksmē šis apjoms ir gandrīz trīskāršojies līdz 0,6 miljardiem eiro, salīdzinot ar kopējo uzkrājumu pieaugumu, proporcija saglabājas ļoti zema - 3,3%. Purgailis norāda, ka iedzīvotāji neveic tiešus ieguldījumus obligācijās un akcijās, jo pietrūkst zināšanu vai pastāv uzskats, ka tas ir dārgi un nepieciešams liels sākuma kapitāls.

Ekonomists skaidro, ka atšķirīgā pieeja uzkrājumu veidošanai ir saistīta ar kapitāla tirgus attīstību Igaunijā 2010. gadu beigās, kad valsts un pašvaldību uzņēmumi nonāca biržāun iedzīvotāji labprāt iegādājās šo uzņēmumu akcijas. Iedzīvotāji ātri saprata, ka tas ir ienesīgi, un gūtā pozitīvā pieredze radīja jaunu investēšanas vilni. Igaunijā mazāk uzkrāj skaidrā naudā - tikai 1,8% no IKP. Tie ir 3,6% no kopējiem uzkrājumiem, kamēr Latvijā šis rādītājs sasniedz 9,5% no visiem finanšu aktīviem.

"Lai objektīvi runātu par iedzīvotāju ieguldījumu kultūru, jānovērtē sabiedrības kopējā finanšu veselība. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati atklāj nepatīkamu ainu - 5% Latvijas iedzīvotāju pieder 43% no visiem uzkrājumiem," pauž Purgailis, skaidrojot, ka Latvijā ir neliels skaits izteikti turīgu cilvēku ar lielu kapitālu, kamēr lielākā daļa sabiedrības dzīvo no algas līdz algai. Vairāk nekā pusei (57%) Latvijas iedzīvotāju nav finanšu drošības spilvena, proti, nav brīvu līdzekļu bankas kontā, lai krīzes situācijā nosegtu pamata izdevumus vismaz trīs mēnešus. Purgailis uzskata, ka Igaunijā šī plaisa ir līdzīga, bet Lietuvā ir spēcīgāks vidusslānis.

Ekonomists norāda, ka ideālā situācijā papildu uzkrājumi pensiju trešajā līmenī būtu jāveido katram ekonomiski aktīvam cilvēkam jeb aptuveni 800 000 Latvijas iedzīvotāju. Lai gan tendence ir pozitīva un pagājušā gada beigās jau bija noslēgti 444 000 pensiju trešā līmeņa uzkrājuma līgumi, Latvijas Bankas 2023. gada dati liecina, ka regulāras iemaksas veic tikai puse. Purgaiļa ieskatā, iedzīvotāji neizmanto šo instrumentu pilnvērtīgi, un tas, visticamāk, ir saistīts ar finanšu trūkumu. Ja lielākajai daļai nav finanšu drošības spilvena, papildu pensijas uzkrājumi nav prioritāte.

"Uzkrājumu turēšana norēķinu kontā vai skaidrā naudā ir veids, kā inflācijas ietekmē katru gadu kļūt nabadzīgākam. Tālredzīgāk ir brīvos līdzekļus novirzīt finanšu un kapitāla tirgos, izmantojot vienkāršus un diversificētus rīkus atkarībā no mērķa un termiņa," norāda Purgailis. Kā skaidro ekonomists, ja mērķis ir drošas vecumdienas, pirmā izvēle ir pensiju trešais līmenis, bet citiem mērķiem ar termiņu virs desmit gadiem vērts izmantot uzkrājošo dzīvības apdrošināšanu. Abi minētie instrumenti paredz nodokļu atmaksu par veiktajām iemaksām.

Savukārt termiņam, kas ir īsāks par desmit gadiem, piemēroti ir ieguldījumu fondi, kas apvieno akcijas un obligācijas vai citus instrumentus vienā portfelī. Ieguldot fondos, tiek nopirkta neliela daļa no šī kopējā portfeļa, un nepieciešamības gadījumā naudai var ātri piekļūt, pārdodot fondus.