Vai jūs arī nesat sevī tādu pagātni, kas nav beigusies, pat kad viss ir beidzies? Kāpēc daži šķiršanās dzīvo mūsos gadiem — un par ko patiesībā runā šī klusā, neiznīkstošā sāpe?
Eksperte - Dilara Českidova, psiholoģe
No psiholoģijas viedokļa, ja pēc gadiem pēc šķiršanās jūs joprojām jūtat sāpes — jūs neesat vāji un neesat «iestrēguši». Jūs esat ievainoti. Attiecību pārtraukšana nav tikai skumjas, tā ir īsta psiholoģiska trauma, kas prasa pareizu «dziedināšanu». Kāpēc dažas brūces neārstējas un kā beidzot palīdzēt tām dziedēt — izpētīsim bez pārmetumiem un maldinošām cerībām.
Manā kabinetā stāv vecs dīvāns. Un gadu gaitā es uz tā esmu dzirdējusi tik daudz stāstu… Bet visspēcīgākie nav par pēkšņiem šķiršanās vai nodevībām. Visklusākās drāmas attīstās vēlāk, pēc gadiem, kad cilvēks jau it kā dzīvo tālāk, bet kabatā viņam ir tas pats «akmens» — neatbrīvojošās sāpes no šķiršanās, kas kļuvusi par ēnu.
Ziniet, psiholoģijā nav diagnozes «pārāk ilgi pārdzīvo». Ir cits — «neizdzīvota zaudējuma». Un tas notiek, kad dvēsele nespēj atvadīties. Ne no cilvēka — no tās daļas sevis, kas palika ar viņu pagātnē.
Ir saites, kas līdzīgas operācijai bez anestēzijas. Pārtrauca — bet šuve neārstējas. Gadiem. Jo tur, dziļumā, palicis nemanāms šķembas — neizteikts vārds, neizlieta aizvainojuma, nepietiekama mīlestība, neizteiktība. Vai tā klusā cerība, ka kādu dienu viss atgriezīsies savās sliedēs un pasaka beigsies ar laimīgām beigām.
Dažreiz mēs turamies pie sāpēm tikai tāpēc, ka tās ir pēdējais, kas mūs saista ar to laiku, kad mēs bijām laimīgi. Kad ticējām. Kad pasaule šķita droša. Un atbrīvojot sāpes, mēs it kā nododam to sevi — to, kas vēl varēja mīlēt bez šaubām.
Ja pagātne neatbrīvo — tas nozīmē, ka psiholoģiskā brūce palikusi neizdziedināta. Iedomājieties, ka jūs esat salauzuši kāju, bet vietā, lai uzliktu ģipsi, jūs cenšaties vienkārši nenostāties uz tās un smaidīt apkārtējiem. Kauls saplaks nepareizi, un sāpēs gadiem. Tas pats notiek arī ar dvēseles traumām. Šķiršanās — tas nav tikai skumjas, tas ir reāls psiholoģisks traumas, kas prasa uzmanību un rūpes.
Un vēl — mēs baidāmies. Atzīt, ka viss tiešām ir beidzies. Ka šis cilvēks neatgriezīsies. Ka jūs nekad vairs nedzirdēsiet viņa smieklus un nejutīsiet viņa roku uz sava pleca. Un kamēr mēs sevī nesam šo sāpi, mēs nesam sevī arī viņu. Pat ja kā brūci.
Bet šeit ir tas, ko es jums teikšu kā cilvēks, kurš daudzus gadus klausās šādās stāstos: ja pagātne joprojām sāp — tas nav tāpēc, ka jūs esat vāji. Tas ir tāpēc, ka jūs joprojām veicat kādu svarīgu, noslēpumainu sarunu — ar sevi. Tas cilvēks jau sen ir aizgājis, bet jūs joprojām jautājat sev: «Kā tas notika?», «Kas bija nepareizi?», «Kā man pietrūka?».
Šī sāpe — nav ienaidnieks. Tā ir jūsu iekšējais sargs, kurš neļauj aizmirst par kaut ko ļoti svarīgu. Iespējams, par to, ka jūs joprojām neesat piedevuši sev. Vai viņam. Vai pašai dzīvei par to, ka viss iznāca ne tā, kā sapņots.
Ko ar to darīt? Ne cīnīties. Neiespiest dziļāk. Bet beidzot izdarīt to, ko dvēsele tik ļoti baidās — atzīt: jā, bija sāpīgi. Jā, es to joprojām atceros. Un tas ir daļa no manas stāsta.
Dažreiz ir jāļauj nevis «atbrīvot», bet vienkārši dot šai vietai dvēselē klusumu un mieru. Pārstāt kaunēties par savām sāpēm. Atļaut tām būt. Un kādu dienu jūs pamodīsieties un sapratīsiet, ka brūce ir sadzijusi. Ne tāpēc, ka jūs aizmirsāt, bet tāpēc, ka beidzot sapratāt kaut ko tādu, dēļ kā viss tas bija.
Jūs vairs negaidāt, ka sāpes aizies. Jūs vienkārši dzīvojat. Un kādā brīdī pamanāt, ka tās klusi ir atbrīvojušas jūs pašas.
