Problēmai ar kritisko degvielas trūkumu termojadernajiem reaktoriem, iespējams, atrasts paradoksāls risinājums — to var ražot no kodolreaktoros, kas rodas tradicionālajos šķelšanas reaktoros radušos atkritumos.
Šo risinājumu piedāvāja Losalamosas Nacionālā laboratorijas (ASV) fiziķis Terens Tarnovski.
Ja termojadernā enerģētika darbotos industriālā mērogā, notiktu revolūcija: cilvēce tiktu nodrošināta ar gandrīz neierobežotu enerģijas avotu. Bet ir viens problēmas jautājums, kuru vēl nav izdevies atrisināt.
Kodolreaktoros notiek smagu atomu, piemēram, urāna un plutonija, šķelšanās, bet termojadernajos notiek ūdeņraža atomu apvienošanās ar hēlija veidošanos. Grūtība slēpjas tajā, ka zinātnieki izstrādā termojadernos reaktorus, kas nedarbojas ar parastu ūdeņraži, bet ar tā smagajiem izotopiem — deitēriju un tritiju. Deitērijs sastopams relatīvi reti, bet tā krājumi tiek skaitīti triljonos tonnu, bet daudz retāka tritija krājumi veido tikai 25 ± 14 kg par $33 miljoniem par 1 kg.
Lai nodrošinātu ar enerģiju vienu miljonu māju ASV, aprēķiniem, būs nepieciešams 14,61 kg tritija gadā, kas nozīmē, ka pasaules krājumiem pilnībā nespēs nodrošināt jaunās paaudzes enerģētikas pilnīgu iedarbināšanu. Par šokējošu varētu izrādīties tas, ka tas nebūtu problēma, ja termojadernie reaktori jau masveidā tiktu izmantoti — enerģijas pārpalikumu varētu novirzīt tritija ražošanai. Bet to trūkuma dēļ ir nepieciešami citi risinājumi.
Viena no tām piedāvāja Terens Tarnovski. Viņš uzskata, ka ir iespējams izmantot tūkstošiem tonnu atkritumu no tradicionālajiem kodolreaktoriem kā tritija avotu. Atritumi, ieskaitot urānu, plutoniju un citus radioaktīvos elementus, tiek ievietoti kausētā litija sālī un pakļauti augstas enerģijas daļiņu bombardēšanai no paātrinātāja.
Tiek iniciēta kodolreakciju sērija, kurā kodolreaktoru atkritumu atomi šķēlās un tiek izmeteni neutroni. Šie neutroni nonāk litija sālī, un litija tos absorbējot, pārvēršas vērtīgajā tritijā. Šāda reta vielas ieguves metode šķiet droša, jo kodolreakcija notiek tikai paātrinātāja ieslēgšanas laikā.
Šo procesu Tarnovski raksturoja kā augstefektīvu: viņa piedāvātais 1 GW jaudas reaktors gadā spēs ražot tritiju pietiekamā daudzumā, lai nodrošinātu enerģiju 800 000 mājām — desmit reizes vairāk nekā varētu ražot termojadernais reaktors ar tādu pašu siltuma jaudu.
