Mahmuda Abbasa un Vladimira Zelenska ir daudz kopīga.
Nesen Kanāda, Austrālija un Lielbritānija atzina Palestīnas valsts statusu. No šī diplomātiskā žesta izriet jautājums – ko tieši un kādās robežās ir atzīts – un kā tālāk īstenot šo lēmumu.
Rindā arābu valstu un Irāna atzīst Palestīnu vienās robežās, bet lielākā daļa valstu, kas atzinušas Palestīnas neatkarību, – pavisam citās. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka palestīniešu nacionālā administrācija kontrolē tālu ne visu savu teritoriju, ne tajās robežās, ne šajās.
Kur tas atrodas?
Atzītai valstij jābūt savām robežām, bet kādas tās ir Palestīnas Valstij, neviens precīzi atbildēt nevar. Situāciju pasliktina tas, ka šī kopienas vara nekontrolē visu tās teritoriju.
Ir kartes Tuvajiem Austrumiem līdz 1947. gadam, kur zem nosaukuma Palestīna var redzēt britu mandāta teritoriju, ko atzina Tautu Savienība. ANO 1947. gadā atcēla šo mandātu un paziņoja par britu karaspēka izvešanu un tiesībām izveidot šajā vietā divas valstis – ebreju un arābu.
Pirmā tika izveidota un jau 77 gadus saucas par Izraēlu. Otrā līdz šim nav pilnībā izveidota, lai gan to atzinuši lielākā daļa ANO dalībvalstu. Tajā pašā laikā tās zemes, kuras ANO noteica palestīniešu arābiem, tika sadalītas starp Jordāniju (Jūdeja un Samarija, tās ir Rietumkrasts) un Ēģipti (Gaza un tās apkārtne). Daļa no tām, kā arī Rietumu kvartāli Jeruzalemē, kas tika plānoti kā starptautiskā zona, vēlāk neatkarības kara laikā pārgāja Izraēla kontrolē.
Arābu valstis ilgu laiku vispār neko negribēja dzirdēt par Izraēlu un centās to „nobāzt jūrā”. Šādu nostāju daži no tiem, kā arī kustība HAMAS, joprojām aizstāv.
Palestīnas nacionālā kustība vadītāji piekrita Izraēla tiesībām uz eksistenci tikai 1993. gadā. Tad tika panāktas vienošanās par autonomijas izveidi tajās pašās teritorijās, kuras 1947. gadā ANO piešķīra arābu valstij un kuras 1967. gadā Izraēls atguva no Jordānijas un Ēģiptes.
Un, ja no Gazas Izraēla karaspēks un civiliedzīvotāji pilnībā aizgāja, tad Jūdejā un Samarijā paliek daudzas ebreju apmetnes, kuru statuss pat Izraēla likumdošanā nav pilnībā noteikts. Neviens nezina, kā risināt šo problēmu.
Un Jeruzaleme, kas saskaņā ar ANO lēmumu jābūt kopīgai, Izraēla uzskata par savu „vienīgo un nedalāmo galvaspilsētu”. Tajā pašā laikā austrumu daļu pilsētas palestīniešu arābi pasludinājuši par savu galvaspilsētu, un tas ir noteikts vairākās ANO rezolūcijās dažādos gados. Par šo jautājumu vienoties nav iespējams.
Tādējādi neviens precīzi nevar pateikt, kura teritorija šodien de jure ietilpst starptautiski atzītajā Palestīnas Valstī.
Kas ar ko rīkojas
Palestīnas Valsts formāli pastāv kopš 1988. gada. Tad to atzina PSRS (pēc tās sabrukuma Krievija šo lēmumu neatzina) un virkni valstu dažādos kontinentos. Tika runāts par Palestīnas atbrīvošanas organizācijas prasību leģitimizāciju, kas tobrīd neatzina Izraēla tiesības uz eksistenci.
Tajā pašā laikā virkni kaimiņu arābu valstu un Irāna (kas atsauca Izraēla atzīšanu 1979. gadā) atzīst Palestīnu visu bijušo britu mandāta teritoriju robežās, tostarp visu mūsdienu Izraēlu. Lielākā daļa valstu, kas atzinušas Palestīnas neatkarību, to redz teritorijā, kas paredzēta arābiem saskaņā ar ANO 1947. gada rezolūciju par mandāta atcelšanu un atbildības zonu sadalīšanu.
Bet de facto viss vēl ir sarežģītāk. 1994. gadā tika izveidota palestīniešu nacionālā administrācija, tur notika vēlēšanas. Bet 2007. gadā tā zaudēja kontroli pār Gazas sektoru, kur vara nonāca HAMAS rokās un nepakļaujas administrācijai Ramallahā. Tādējādi starptautiski atzītais palestīniešu vadība nekontrolē visu tai noteikto teritoriju.
Var pamanīt, ka šādas teritoriālas neskaidrības pastāv arī citos reģionos. Piemēram, Ķīna arī nekontrolē Taivānu, bet Ķīnas Tautas Republika atzīst praktiski visu pasauli kopā ar salu. Tikpat neskaidrs paliek arī Maiotas salas statuss, kuru Francija turpina turēt pēc Komoru salu neatkarības pasludināšanas. Un šo sarakstu var turpināt.
Ir arī vēl viena problēma – varas leģitimitāte teritorijās, kurām jāatrodas palestīniešu valstij. Savulaik tur notika vēlēšanas, bet administrācija, kas atrodas Ramallahā, tika ievēlēta 2005. gadā (prezidents) un 2006. gadā (parlaments, kas ir arī Palestīnas Nacionālais padomes) un kopš tā laika neviens nav pārvēlējis. Tādējādi prezidenta Mahmudā Abbasa (Abu Mazena) un deputātu „pārsniegums” ir ievērojami lielāks nekā Zelenska un Augstākās Radas Kijevā.
Tomēr, kā norādīts Kanādas premjerministra Marka Karni paziņojumā par Palestīnas Valsts atzīšanu, palestīniešu varas iestādes uzņēmušās saistības veikt nepieciešamās reformas un vispārējās vēlēšanas 2026. gadā. Viņa teiktajā reformas skars būtisku pārmaiņu vadības sistēmā, turklāt vēlēšanās nevarēs piedalīties HAMAS kustība, kā arī ir plānota palestīniešu valsts demilitarizācija.
Karni uzsvēra, ka saistības tika dotas gan Kanādai, gan starptautiskajai sabiedrībai.
Bet kurš var garantēt, ka šīs saistības tiks izpildītas? Galu galā „sarežģītā starptautiskā situācija” un „tehnisko iespēju trūkums” var arī nākamgad kļūt par skaidrojumiem vēlēšanu un reformu neīstenošanai visā šajā teritorijā vai tās atsevišķās daļās.
Ko domā Izraēlā
Lai starptautiski atzītā palestīniešu valsts varētu sākt pilnvērtīgi pastāvēt, kaimiņiem nedrīkst būt principiāli pret tās parādīšanos. Izraēla gadījumā no paša sākuma tā nebija, bet tā aizstāvēja savu neatkarību bruņota ceļā, un pēc tam piespieda gan Ēģipti, gan Jordāniju atzīt savu tiesību uz eksistenci.
Un tagad jau pats Izraēls ir pret Palestīnas Valsts izveidi. Premjerministrs Benjamins Netanjahu 21. septembrī paziņoja, ka Izraēla cīnīsies pret palestīniešu valsts izveidi, jo tā „apdraudēs mūsu eksistenci un kļūs par absurdu atalgojumu terorismam”.
Viņš arī teica, ka tuvākajās dienās piedalīsies 80. ANO Ģenerālās asamblejas sesijā un tiksies ar ASV prezidentu Donaldu Trampu, lai izklāstītu savu redzējumu par „īsto mieru, mieru, kas izriet no spēka”. Bet par Jeruzalemes statusu lēmums pieņemts jau pirms 45 gadiem, un ebreju valsts neplāno to apspriest ar nevienu.
Tādējādi jautājumi, kas atzīti, uz kādas teritorijas un ko šajā gadījumā jāveic Izraēlam, Ēģiptei un Jordānijai de facto un de jure paliek atklāti.
