Bens Latkovskis portālā NRA pievēršas tādai problēmai, kas steidzami prasa risinājumu Latvijā, kā demogrāfija. Tātad, ko darīt?
«Atbildēt uz šo jautājumu nav viegli, jo Latvija jau ir piedzīvojusi ļoti plašu un galvenokārt negatīvi novērtētu migrācijas vilni okupācijas laikā, kuru sekas joprojām nav pārvarētas. Bezgalīgas diskusijas par valodas jautājumiem ir tikai viens no šīs sekas izpausmēm. Sabiedrība joprojām ir sadalīta etniskā izcelsmē (de facto izveidojusies divkopienu sabiedrība), tāpēc attieksme pret jauniem migrantiem no valstīm ārpus Eiropas tiek uztverta ar lielu aizdomīgumu. Šī aizdomīguma pastiprināšana ir saistīta ar daudzu rietumvalstu pieredzi, kur migrantu kopienas ir koncentrējušās noteiktās teritorijās un pakāpeniski pārņem varu,» situāciju raksturo autors.
Uz jebkādiem iebildumiem, ka Latvijā šie migranti neveido reālas problēmas, neveido nekādas noziedzīgas struktūras un nav apsūdzēti nopietnos noziegumos, izskan atruna - tas pagaidām, paskatieties, kas notiek Zviedrijā, Beļģijā un Francijā.
«Tāds ir, atļaujiet teikt, emocionālais fons problēmai. Ievērosim apzināti izvairīties no tādiem vārdiem kā “rasisms”, “ksenofobija” un tamlīdzīgi, jo šo etiķešu pielikšana novirza ideoloģiski noslogotā gultnē, kad diskusijas izriet nevis no tā, kā patiesībā ir, bet no tā, kā tam vajadzētu būt. Vai kā man gribētos,» aicina Latkovskis.
Runājot par it kā pārmērīgo «mīlestību» Zviedrijas, Beļģijas un Francijas sabiedrības attiecībā uz imigrantiem - tas ir tīri ideoloģisks apsvērums. Ja šie migranti atņemtu darba vietas vietējiem, nekādas «mīlestības» nebūtu, ko tur arī stāstītu tur esošo universitāšu profesori ar kreiso novirzi. Nosacītā «mīlestība» rodas tikai tāpēc, ka šie migranti dara to, ko vietējie «profesori» nekad nedarītu: tīra atkritumus, piegādā ēdienu, liek bruģi gājēju ielās, vāca zemenes utt. Tātad, viņi nekonkurē ar pamatiedzīvotājiem.
Vai migrācija ir neizbēgama?
Saskaņā ar UDM datiem, 2024. gadā Latvijā tika izsniegti 15 558 pagaidu VNZ ārvalstu strādniekiem. Vai tas ir daudz vai maz? Aptuveni tikpat samazinās Latvijas iedzīvotāju skaits gadā.
Par to, ka ar labklājības līmeņa pieaugumu Latvijā mēs arī nevarēsim izvairīties no migrantu piesaistes, jau kopš gadsimta sākuma brīdinājuši gandrīz visi Latvijas ekonomisti. Arguments ir vienkāršs un loģisks. To nav spējusi izvairīties neviena attīstīta Rietumu valsts. Bez izņēmuma.
To mūsu ekonomisti teica vēl pirms masveida mūsu darba spēka aizplūšanas uz Rietumiem, kas sākās drīz pēc iestāšanās ES, īpaši pēc 2008.-2010. gada krīzes.
Pēc tam, kad no Latvijas aizplūda ne mazāk kā 100 tūkstoši darbspējīgu un, kas īpaši svarīgi, auglīga vecuma cilvēku (daži avoti min divreiz lielāku skaitu), darba spēka jautājums vēl vairāk saasinājās. Darbinieku trūkst gandrīz visās tautsaimniecības nozarēs. Un kā šeit rīkoties?
Ja vadīties pēc «ieteikumiem» no sociālajiem tīkliem, risinājums ir viens - aizliegt vai vismaz maksimāli ierobežot migrāciju. Kā šajā gadījumā risināt darba spēka problēmu? Elementāri, Vatson. Jānodrošina cienīga alga, tad cilvēki nāks un strādās. Otrais variants - orientēties uz tādu biznesu, kur nepieciešams maz darbinieku. Tātad ar augstu pievienoto vērtību. Izklausās skaisti. Uz papīra vai datora ekrānā.
Praksē, ar kādu algu tu pievilināsi kādu no šiem «padomdevējiem» tīrīt kūti 200 km attālumā no Rīgas? Diemžēl tā mazāk kvalificētā darba spēka Latvijā, kas tieši konkurē ar imigrantiem, zaudē konkurences cīņā pārmērīgas atkarības dēļ no alkohola. Ikviens Latvijas uzņēmējs, kurš meklē darbiniekus, teiks vispārzināmo: labs darbinieks Latvijā jau kaut kur strādā, bet slikts pat pie lielas algas agri vai vēlu iegrimst daudzdienu dzērienā. Paļauties uz tādu nevar.
Labi, mums nevajag kūts tīrītājus. Pirksim pienu un gaļu no ārzemēm. Pārvērtīsim Latviju par valsti, kuras ekonomika balstās tikai uz tādu biznesa modeli, kurā darba spēka īpatsvars nav liels, bet pievienotā vērtība ir augsta. Brīnišķīgi. Bet ielas tomēr kādam jānotīra. Un pusdienas birojā, kur tiek radīta «augsta pievienotā vērtība», arī kādam jāpiegādā, kā tas ir ierasts mūsdienās. Gultas viesnīcās arī kādam jāizklāj un grīdas jāmazgā. Kas to darīs?
Visas šīs iedomātās modeļi ir nedzīves spējīgi. Tie strādā tikai cilvēku galvās, kuri ir attiecīgi noskaņoti. Tāpēc pie lietas jāpieiet racionāli, cik vien iespējams maz skarot visu, kas var izraisīt emocionālas uzliesmojumus.
Pirmkārt, jāatzīst, ka tuvākajos pāris desmit gados no darba spēka importa atbrīvoties neizdosies. Cik ļoti mēs to vēlētos. Tas attiecas ne tikai uz mazāk kvalificētu darba spēku, bet arī uz vidējās (būvniecība) un augstākās kvalifikācijas speciālistiem (IT).
Viens no svarīgajiem elementiem - vēlamos migrācijas no nevēlamiem atdalīšana. Prakse rāda, ka visvairāk iebildumu sabiedrībā izraisa migranti, kuri nestrādā ne rūpniecībā, ne būvniecībā, ne IT. Strādājošie pakalpojumu jomā vai ar pašnodarbinātā statusu.
No citu valstu pieredzes redzams, ka visvairāk problēmu rada puslegālie migranti, kuri nodarbojas nevis ar algotu darbu, bet ar «biznesu». Tātad kaut ko tirgo. Piespiest viņus strādāt rūpnīcā vai būvlaukumā ir ļoti grūti - tāpēc Āfrikā rūpniecība ir tik vāji attīstīta. Visi grib būt «uzņēmēji» un strādāt tikai uz sevi, 98% «darba laika» sēžot un garlaikojoties zem nosacītas palmas.
Tieši no šādiem viltus uzņēmējiem, kuri noteiktos apstākļos viegli var pārvērsties par narkotiku vai cilvēku tirdzniecības tirgotājiem, jāuzmanās īpaši. Par laimi, Latvijai ir būtisks ietekmes instruments, kāda nav lielām valstīm. Tas ir likums par valsts valodu.
Ikvienam pakalpojumu jomas darbiniekam jāzina valsts valoda vismaz B1 līmenī. Potenciālie sabiedriskās kārtības pārkāpēji parasti negrib sevi apgrūtināt un dod priekšroku iet pa visvieglāko ceļu. Apgūt mazskaitlīgas tautas valodu, lai integrētos vietējā sabiedrībā, viņi vienkārši nevēlas. Īpaši, ja ikdienā var iztikt ar kādu no «lielajām» valodām. Tāpēc prasība konsekventi ievērot likumu par valsts valodu var kļūt par ļoti efektīvu instrumentu nevēlamās migrācijas ierobežošanai.
Atsevišķa saruna ir par studentiem. 2024./25. mācību gadā studijām Latvijas augstskolās uz papīra uzņemti 11 542 ārvalstu studenti, tostarp 72% - no trešajām valstīm (ne no ES). Ir aizdomas, ka ne visi viņi patiešām mācās. Iespējams, daļa no viņiem staigā pa trotuāriem ar zaļām vai zilām kastēm aiz muguras.
Nav noslēpums, ka dažām augstskolām izglītības tirdzniecība (neoficiāli - VNZ tirdzniecība) ir kļuvusi par sava veida biznesu. Galvenais - saņemt maksu par mācībām, tālāk mūs jau neinteresē. Tas pats attiecas uz visādām aģentūrām, kas ir apguvušas «sistēmas apietšanu» un palīdz klientiem iegūt vīzu, lai viņus uzņemtu Latvijas augstskolā.
Līdz šim Izglītības un zinātnes ministrija pārsteidzošā veidā ir skatījusies uz šo problēmu caur pirkstiem. Visi visu zina, bet izlikas, ka tā tam jābūt. Objektivitātes labad šogad ministrija atzina, ka ir «zināmi trūkumi», un sola līdz 2027. mācību gada sākumam «iekārtot kārtību ārvalstu studentu uzņemšanā, tostarp uzlabot normatīvo regulējumu».
Uz 3. oktobri nākamajā gadā ir paredzētas vēlēšanas Saeimā. Varbūt sabiedrība varētu pieprasīt no Izglītības un zinātnes ministrijas vadītājas Daces Melbārdes paātrināt «normatīvā regulējuma uzlabošanu»? Citādi pagaidīs vēlēšanas, un atkal izglītības tirgotāji lobēs migrantiem no trešā pasaules, lai viss paliktu pa vecam.
