Cietumā viņš nesāka attīstīties kriminālā virzienā, lai gan visas nepieciešamās dotības tam bija.
Sportisti, kuri sasniedza nozīmīgus panākumus starptautiskajā arēnā, PSRS kļuva par superzvaigznēm. Viņi bija ārkārtīgi pazīstami cilvēki, saņēma visdažādākās valsts balvas un ieguva piekļuvi materiālajiem labumiem, kas bija nepieejami lielākajai daļai iedzīvotāju. Līdzīga situācija notika arī ar vieglatlētu Mihailu Linge, kurš 22 gadu vecumā kļuva par olimpisko čempionu mājas 1980. gada spēlēs Maskavā. Taču viņa sportista karjera beidzās pirms laika, pateicoties virknei traģisku nejaušību. Rezultātā sportists atrada pielietojumu saviem talantiem kriminālajā sfērā, un viņa "balva" bija daudzi gadi cietumā. Izlaižot brīvībā 1990. gadu sākumā, Linge mēģināja uzsākt jaunu dzīvi, nodarbojās ar biznesu, taču cieta neveiksmi un gāja bojā neskaidros apstākļos.
"Konvojieriem nebija jāšauj, jo skrējēji bija pieraduši reaģēt uz šāvienu viennozīmīgi — tikai uz priekšu. Ja viņi būtu iesaukuši "Fālsstarts!", es noteikti būtu apstājies," — tā Linge ar ironiju aprakstīja savu bēgšanu no SIZO. Viņš izrādījās veiksmīgs, taču galu galā tikai pasliktināja sportista likteni.
400 metri ir viena no vissarežģītākajām disciplīnām vieglatlētikā. 100 un 200 metros jāstrādā maksimāli no starta līdz finišam, sākot no 800 metriem parādās iespēja sadalīt spēkus pa distanci, bet 400 metros, izrādās, jāskrien uz robežas, tāpat kā 100-200 metros. Tikai šī distance ir daudz garāka! Tāpēc 400 metru skrējēji ir unikāls "produkts", šeit nepieciešama unikāla jaudas, ātruma un izturības kombinācija, tāpēc starp sprinteriem šī distance ir īpaši godāta.
Tieši 400 metru skrējiens kļuva par Kalugas dzimušā Mihaila Linge specializāciju, kurš vieglatlētikā ienāca diezgan vēlu — 14 gadu vecumā. Pirms tam puisis profesionāli nenodarbojās ar sportu, taču bija ļoti kustīgs, dienām ilgi spēlēja futbolu un piedalījās skolā dažādās sacensībās. Tieši skolas sacensībās skrējienā pusaudzi pamanīja Kalugas sporta skolas "Jaunība" treneri. Ļoti ātri kļuva skaidrs, ka viņiem ir īsts talants. Linge ar vieglumu izpildīja normatīvus uz visiem jaunajiem un jaunajiem grādiem, un skolas beigās viņam vairs nebija šaubu par nākotni. Puisis pārcēlās uz Maskavu, iestājās GCOLIFK un 18 gadu vecumā iekļuva PSRS junioru vieglatlētikas izlasē.
Piemēram, 1979. gadā viņš kļuva tikai par 10. 400 metru skrējienā PSRS čempionātā. Tomēr nākamā, olimpiskā gada februārī Linge negaidīti izcēlās valsts telpu čempionātā, kur ne tikai kļuva pirmais savā disciplīnā, bet arī uzstādīja valsts rekordu. Pēc dažiem mēnešiem Linge nostiprināja panākumus, veiksmīgi piedaloties prestižajā Znamenska brāļu memoriālā Maskavā. Tā vakarējais viduvējais ieguva iespēju iekļūt PSRS nacionālajā izlasē, kas piedalījās mājas spēlēs. Treneri baidījās iekļaut jauno sprinteri individuālajās sacensībās, ierobežojoties ar Linge iekļaušanu stafetes komandā.
Uzvara Olimpiskajās spēlēs radikāli mainīja 22 gadus vecā puika, par kuru neviens vēl nebija dzirdējis, dzīvi. Linge ieguva nopelniem bagātā sportista titulu, kļuva par "Goda zīmes" ordeņa kavalieri un saņēma dāvanā jaunu melnu "Volgu" — sapni lielākajai daļai padomju iedzīvotāju. Uzreiz pēc spēlēm Linge apprecējās ar bērnības draudzeni, un jaunlaulātajiem tika solīta sava dzīvokļa izsniegšana Maskavā, taču ar tās piešķiršanu radās problēmas. Linge negaidīja dzīvokļa jautājuma risinājumu un izīrēja dzīvokli, iznākot no GCOLIFK kopmītnēm. 4000 rubļu prēmijas, kas saņemtas par olimpisko zeltu, bija lielisks atbalsts.
- gadā Linge piedzimst dēls, taču vieglatlētikas karjera neizveidojās. Drīz pēc spēlēm sprinteris guva traumu, un atgriezties iepriekšējā līmenī viņam nekādi neizdevās. Solīto dzīvokli Maskavā tā arī nedabūja, atgriezties Kalugā ar ģimeni vieglatlētis nevēlējās, prēmijas beidzās, bet algas Maskavas izlasē bija ļoti pieticīgas. Sieva strādāt nevarēja, jo sēdēja mājās ar mazu bērnu.
Lai Linge liktenis kļuva liktenīgs 1982. gada 11. martā, kad sportists, būdams pie stūres savas "Volgas", izbrauca uz pretējo joslu un ietriecās reisā esošā autobusā. Pateicoties laimīgai nejaušībai, neviens gāja bojā, taču vairāki cilvēki, tostarp pats Mihails, nonāca slimnīcā ar dažādas smaguma traumu. Par negadījuma vainīgo atzina Linge, viņam tika uzsākts kriminālprocess, taču līdz reālam sodam nenonāca. Toties notika sportista izslēgšana no PSRS izlases un viņa algas atņemšana.
Tomēr situācija bija tālu no bezizejas: Linge varēja uzsākt treneru darbību, paralēli mēģinot atgriezties lielajā sportā, pārdot avārijā cietušo Volgu, pārcelties ar ģimeni uz dzimto Kalugu, visbeidzot apgūt kādu jaunu profesiju. Tomēr šāds izkārtojums neapmierināja Mihailu, kurš bija pieradis pie slavenības statusa un spilgtas nodrošinātas dzīves.
Un šeit palīgā nāca Linge draugi. Precīzāk, cilvēki, ar kuriem viņš iepazinās daudzu banketu laikā pēc olimpiskā zelta iegūšanas. Šie cilvēki, diemžēl Mihaila nelaimei, izrādījās saistīti ar noziedzību, lai gan sākumā sportistam šķita, ka viņš ir atradis savu laimi. Linge piedāvāja kļūt par profesionālu krāpnieku. Jaunie draugi novērtēja sportista dabisko šarmu un viņa spēju komunicēt ar cilvēkiem, saskatot viņā ideālu "leļļu meistaru" — krāpnieku, kurš veic darījumus ar viltotām banknotēm.
Noziegumi un sodi
Mērķis Linge un viņa līdzdalībniekiem kļuva vjetnamieši, kuri 1980. gadu sākumā tika aicināti uz PSRS studēt augstskolās un strādāt padomju uzņēmumos ekonomiskās sadarbības ietvaros. Ārzemju speciālistiem maksāja ļoti pieticīgi, taču tie ātri atrada veidus, kā papildus nopelnīt. Viens no šādiem veidiem bija nelegāla džinsu šūšana. Šis apģērba gabals PSRS 1980. gados bija īsts hits, un viena pāra firmas amerikāņu džinsu cena varēja sasniegt pāris vidējās padomju strādnieka algas. Džinsu šūšanu veica arī padomju fabrikas, taču to kvalitāte un izskats nebija salīdzināmi ar amerikāņu.
Vjetnamiešu džinsu izstrādājumi, kas tika šūti nelegālās darbnīcās, bija milzīgā pieprasījumā pie farcētājiem. Tie maksāja daudz lētāk nekā amerikāņu, un "iespiest" tos varēja kā oriģinālus, nu vai vismaz kā kvalitatīvas replikas. Tajā pašā laikā milicija centās nevienu reizi nepieskart vjetnamiešiem, lai izvairītos no starptautiska skandāla. Standarta "darījums", uz kura Linge iznāca, izskatījās šādi. Draugi izveda viņu pie vjetnamiešu tirgotāja, kuram viņš iepazīstinājās kā lielais farcētājs. Pēc tam viņš ņēma no tā dažus pārus džinsu un norēķinājās ar lielu summu īstu rubļu. Pēc tam Linge atgriezās pie jaunā partnera ļoti apmierināts un lūdza viņu pārdot lielu preču partiju.
Paredzētie tikšanās parasti notika cilvēku maz apdzīvotās un tumšās vietās. Vjetnamietis ielādēja maisus ar precēm Linge mašīnā, viņš nodeva pārdevējam somu ar naudu. Bet naudas šajā somā bija pavisam maz — kaudzes sastāvēja no klasiskām "lellēm", kur vietā lielākajai daļai banknošu bija parasta krāsaina papīra. Bet vjetnamieši atkārtoti apmainīja to pret milzīgām dārgas preces partijām.
Pirmkārt, viņi uzticējās Linge pēc pirmā izmēģinājuma darījuma, un, otrkārt, baidījās skaitīt naudu uz ielas, baidoties no milicijas reida.
Linge kriminālais talants izrādījās ne mazāk pieticīgs nekā viņa vieglatlētikas spējas. Ļoti ātri sportists sāka pelnīt pasakainas naudas padomju laikiem. Viens darījums Linge deva dažus tūkstošus rubļu, bijušā sportista dzīves kvalitāte sasniedza maksimāli iespējamo līmeni padomju cilvēkam. Dārgas restorāni, deficīta produkti, modīga apģērba, dāsni dāvanas pazīstamiem un mazpazīstamiem cilvēkiem kļuva par pastāvīgiem olimpiskā čempiona dzīves atribūtiem.
Linge atcerējās, ka dažreiz viņu mocīja sirdsapziņas pārmetumi, taču viņš ātri atrada sev attaisnojumus. "Kāpēc man jābūt godīgam cilvēkam, ja apkārt notiek tik daudz netaisnību?" — teica sportists sev. Turklāt Mihails nomierināja sevi, ka krāpj tādus pašus krāpniekus-spekulantus, tāpēc sabiedriskās bīstamības viņa rīcībā it kā nav tik daudz.
Veicot noziegumus, Linge bija praktiski pārliecināts par nesodāmību divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Mihails bija pārliecināts, ka vjetnamiešu tirgotāji nekad neies uz miliciju, jo paši ir ārpus likuma. Otrkārt, bijušais sportists bija absolūti pārliecināts, ka eiropieši viņa upuriem, tāpat kā viņi viņam, visi ir uz vienu seju. Tāpēc pat gadījumā, ja vjetnamieši vērstos pie tiesībaizsardzības iestādēm, viņam nekas nedraud.
Galu galā Linge kļūdījās abos punktos. Reiz viens no Mihila apkrāptajiem vjetnamiešiem ne tikai atpazina viņu uz ielas, bet arī nebaidījās pieiet pie tuvākā milicista un norādīt uz apvainotāju. Tādējādi spilgta un īsa Linge kriminālā karjera beidzās. Olimpisko čempionu aizturēja, viņš sāka sadarboties ar izmeklēšanu.
Cietumā Linge nesāka attīstīties kriminālā virzienā, lai gan visas nepieciešamās dotības tam bija. Tā vietā sportists apguva uzreiz vairākas būvniecības profesijas un pēc atbrīvošanas izveidoja brigādi, kas sāka pelnīt labu naudu jau pilnīgi legālā veidā. Linge lietas gāja uz augšu, un 1990. gadu sākumā viņš ieguldīja gandrīz visus naudas līdzekļus projektā, kas viņam šķita perspektīvs. Bet šeit sportistu panāca karma — partneri viņu pievīla, kā reiz viņš pats bija pievīlis vjetnamiešu darbnīcu īpašniekus. Rezultātā Mihails iegrima parādos un tika atzīts par maksātnespējīgu.
- gada februārī Linge apmeklēja vecs draugs, kurš atrada sportistu guļam savā mājas kāpņu telpā ar saplēstu galvu. Ātrās palīdzības brigāde ieradās ātri, taču izglābt Mihailu ārsti nespēja. Policija uzsāka izmeklēšanu, izmeklētāji uzdeva jautājumus visiem Linge paziņām un kaimiņiem, taču noziegums tā arī netika atklāts.
