Izbalējusi skolas liecība, krāsains zīmējums vai bērna rokrakstā uzrakstīta zīmīte var šķist tikai parasta papīra lapa. Taču daudziem vecākiem ir grūti no šīm lietām šķirties pat pēc vairākiem gadu desmitiem, kad bērni jau sen ir izauguši. Un runa nav tikai par nostalģiju.
Kā raksta The Times of India, no psiholoģijas viedokļa šādi priekšmeti var kļūt par sava veida „atslēgām”, kas palīdz atsaukt atmiņā konkrētus dzīves posmus. Vecs zīmējums var acumirklī atgādināt ne tikai par bērna mazotnes gadiem, bet arī par mājām, kurās tolaik dzīvoja ģimene, skolas svētkiem, kopā pavadītiem vakariem vai sen aizmirstām sarunām.
Zīmējums kā durvis uz pagātni
Autobiogrāfiskās atmiņas pētījumi liecina, ka mūsu atmiņas ir cieši saistītas ar attiecībām un ģimenes stāstiem. Psiholoģe Elaine Reese, piemēram, ir pētījusi, kā vecāku sarunas ar bērniem palīdz veidot atmiņas par personīgo pieredzi.
Tāpēc sešus gadus veca bērna uzzīmēta mājiņa vai cilvēciņš vecākiem var būt daudz vērtīgāks, nekā šķiet no malas. Svarīgs nav tikai pats zīmējums, bet arī dzīves posms, ko tas palīdz atsaukt atmiņā.
Līdzīgi ir ar vecu skolas liecību. Pēc daudziem gadiem pašām atzīmēm vairs var nebūt lielas nozīmes, taču liecība spēj atgādināt, kā bērns priecīgs pārnāca mājās ar labu atzīmi, kā vecāki vakaros palīdzēja pildīt mājasdarbus vai kopā ar viņu uztraucās pirms svarīga kontroldarba.
Kāpēc parasta papīra lapa kļūst nenovērtējama
Vēl viens skaidrojums ir saistīts ar nostalģiju. Psihologi Konstantīns Sedikidess un Tims Vildšuts ir pētījuši tās saistību ar tuviem cilvēkiem, nozīmīgiem notikumiem un dzīves nepārtrauktības izjūtu.
Tieši tāpēc priekšmets, kam no praktiskā viedokļa vairs nav gandrīz nekādas vērtības, var kļūt emocionāli nenovērtējams.
Nevienmērīgi uzrakstīti burti, smieklīga pareizrakstības kļūda vai neparasts bērna zīmējums pēc daudziem gadiem var gandrīz acumirklī atsaukt atmiņā bērna balsi, viņa raksturu un laiku, kad viņš vēl bija pavisam mazs.
Vecāki glabā arī daļu no sava dzīvesstāsta
Taču ir vēl kāds iemesls. Saglabājot bērnu zīmējumus, liecības un citas bērnības piemiņas lietas, vecāki saglabā ne tikai bērna stāstu, bet arī daļu no sava dzīvesstāsta.
Psihologa Dena P. Makadamsa darbi par naratīvo identitāti liecina, ka cilvēki mēdz uztvert savu dzīvi kā stāstu, ko veido nozīmīgi notikumi, attiecības un dažādi dzīves posmi. Daudziem kļūšana par vecākiem ir viena no svarīgākajām šī stāsta daļām.
Tāpēc vecs bērna zīmējums var nozīmēt ne tikai „to reiz uzzīmēja mans bērns”, bet arī „tāds bija laiks, kad viņš bija mazs un es viņu audzināju”.
Īpaši spēcīgas šīs izjūtas var kļūt tad, kad bērni pieaug, pamet vecāku mājas, pabeidz mācības vai izveido paši savas ģimenes. Piecgadīga bērna zīmējums, kas gadiem glabājies atvilktnē, var īpaši spilgti atgādināt, cik ātri pagājis laiks.
Tomēr kaste ar veciem skolas darbiem un zīmējumiem nebūt neliecina par pārmērīgu pieķeršanos pagātnei. Vieniem tas ir ģimenes arhīvs, citiem — piemiņas lietas, kuras kādreiz varēs nodot jau pieaugušajiem bērniem.
Galu galā vecāki glabā ne tik daudz papīra lapas, cik ar tām saistītos dzīves mirkļus. Zīmējums, skolas liecība vai bērna neveiklajā rokrakstā uzrakstīta zīmīte reizēm spēj paveikt ko īpašu — uz mirkli atgriezt sajūtu par laiku, kad bērns vēl bija mazs.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā [email protected].
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ziņot par kļūdu pogas , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Atstāt komentāru