Alkohols kaitē ne tikai dzērājam: sešas satraucošas pazīmes, kas jāievēro viņa tuviniekiem 0 358

Dzīve cita cilvēka atkarības ēnā: sešas kopatkarības pazīmes

Psiholoģiska palīdzība var būt nepieciešama ne tikai cilvēkam ar alkohola atkarību, bet arī viņa tuviniekiem. Pakāpeniski visa ģimenes dzīve kļūst atkarīga no dzērāja noskaņojuma, rīcības un stāvokļa.

Psiholoģe Svetlana Vindorfa sarunā ar izdevumu Doctorpiter norādīja, ka alkoholismu bieži dēvē par visas ģimenes slimību. Pēc viņas teiktā, atkarīgā cilvēka tuvinieki var piedzīvot milzīgu emocionālo spriedzi un pakāpeniski zaudēt spēju dzīvot paši savu dzīvi.

Kopatkarību nevar noteikt pēc vienas atsevišķas rīcības. Taču vairāku raksturīgu pazīmju kopums ir iemesls pievērst uzmanību savai pašsajūtai un meklēt profesionālu palīdzību.

1. Pārmērīgas rūpes un pastāvīga kontrole

Kopatkarīgais cilvēks uzņemas atbildību par pieauguša tuvinieka dzīvi: risina viņa problēmas, dod viņam naudu, attaisno viņu apkārtējo priekšā un cenšas novērst viņa rīcības sekas.

Visa dzīve pakāpeniski pārvēršas par nepārtrauktu vērošanu: vai tuvinieks ir iedzēris, kur viņš atrodas, ko ir izdarījis un vai to ir pamanījuši apkārtējie. Pastāvīgi mēģinājumi kontrolēt situāciju tikai pastiprina trauksmi.

Šāda palīdzība var radīt pretēju efektu. Ja tuvinieki regulāri novērš alkohola lietošanas sekas, atkarīgajam rodas iespēja neapzināties problēmas nopietnību un atlikt ārstēšanos.

2. Atteikšanās no savām vajadzībām

Darbs, atpūta, veselība, vaļasprieki un sabiedriskā dzīve pakāpeniski paliek otrajā plānā. Cilvēks iegulda visus spēkus, lai glābtu tuvinieku, un pārstāj pamanīt pats savu nogurumu.

Ilgstošs stress var izraisīt miega traucējumus, trauksmi, emocionālo izsīkumu un fiziskās pašsajūtas pasliktināšanos. Tas var arī saasināt jau esošās slimības.

Ieradums pastāvīgi likt otru cilvēku pirmajā vietā dažkārt tiek uztverts kā mīlestības izpausme. Tomēr rūpes nedrīkst prasīt pilnīgu atteikšanos no savām interesēm un dzīves.

3. Emociju apspiešana

Atkarīgā cilvēka tuvinieki bieži aizliedz sev dusmoties, justies aizvainotiem, baidīties vai izjust vilšanos. Viņiem šķiet, ka viņu pašu jūtām nav nozīmes salīdzinājumā ar daudz nopietnāko problēmu.

Neizteiktās emocijas uzkrājas, un pastāvīga iekšējā spriedze izraisa izsīkumu. Cilvēks var pārstāt saprast, ko pats vēlas un ko patiesībā jūt.

Emociju apspiešana nepadara situāciju ģimenē mierīgāku. Gluži pretēji — spriedze bieži izlaužas pēkšņos konfliktos, pēc kuriem rodas kauns un nožēla.

4. Pastāvīga vainas un kauna sajūta

Kopatkarīgais tuvinieks var uzskatīt sevi par vainīgu pie tā, ka otrs cilvēks sācis dzert. Sieva domā, ka nav bijusi pietiekami laba, savukārt māte — ka pieļāvusi kļūdas bērna audzināšanā.

Rodas ilūzija, ka atkarīgo cilvēku var mainīt ar pareiziem vārdiem, labu uzvedību, rūpēm, naudu vai mājīgu vidi. Kad šīs pūles nedod rezultātu, bezspēcība pāraug dusmās un aizvainojumā.

Tā rodas emocionālas svārstības: cilvēks vispirms apsūdz un kliedz, pēc tam izjūt kaunu, bet vēlāk atkal metas glābt. Rezultātā pieaug vientulības sajūta un izdegšana.

5. Šķietamas labklājības demonstrēšana

Dažas ģimenes cenšas par katru cenu slēpt atkarību no apkārtējiem. Tās izdomā dažādus paskaidrojumus, attaisno tuvinieku kolēģu un paziņu priekšā, slēpj aizturēšanas gadījumus, parādus, strīdus un citas alkohola lietošanas sekas.

Aiz ārējas labklājības fasādes var slēpties nopietnas problēmas — no pastāvīgiem strīdiem līdz psiholoģiskai vai fiziskai vardarbībai.

Bailes no apkārtējo nosodījuma traucē arī vērsties pie narkologa vai psihologa. Kamēr ģimene cenšas pārliecināt citus, ka viss ir kārtībā, atkarīgais paliek bez ārstēšanas, bet spriedze turpina pieaugt.

6. “Glābēja sindroms”

Kopatkarības gadījumā mīlestību pakāpeniski var aizstāt žēlums, kontrole un vēlme justies neaizstājamam. Cilvēkam ir svarīgi ne tikai palīdzēt tuviniekam, bet arī pastāvīgi būt tam, bez kura viņš it kā nespētu tikt galā.

Dažkārt pēc veiksmīgas atkarīgā ārstēšanas attiecības negaidīti pasliktinās. Iepriekšējais “glābējs” zaudē ierasto lomu un nesaprot, kā veidot savu dzīvi jaunajos apstākļos.

Atsevišķos gadījumos tuvinieks var neapzināti provocēt atkarības recidīvu vai gaidīt tā iestāšanos, lai atkal justos vajadzīgs. Tieši tāpēc daži cilvēki pēc smagu attiecību beigām atkal izvēlas partneri ar atkarību.

Ko var darīt

Svarīgi atcerēties, ka tuvinieks nevar izārstēt atkarīgo cilvēku viņa vietā. Var piedāvāt palīdzību, noteikt robežas un atbalstīt lēmumu vērsties pie speciālista, taču nav iespējams pilnībā kontrolēt cita pieauguša cilvēka rīcību.

Pamanot kopatkarības pazīmes, ieteicams vērsties pie psihologa vai psihoterapeita, kuram ir pieredze darbā ar atkarībām. Palīdzību var saņemt arī ģimenes konsultācijās un atkarīgo cilvēku tuviniekiem paredzētās atbalsta grupās.

Ja ģimenē pastāv draudi vai fiziska vardarbība, pirmajā vietā jābūt personiskajai drošībai. Šādos gadījumos nepieciešams vērsties operatīvajos dienestos vai organizācijā, kas sniedz palīdzību vardarbībā cietušajiem.

Kopatkarība bieži maskējas kā rūpes un nesavtība, taču pakāpeniski atņem cilvēkam viņa intereses, spēkus un drošības sajūtu. Atbalstīt tuvinieku nenozīmē uzņemties atbildību par visu viņa dzīvi. Problēmas atzīšana un palīdzības meklēšana var kļūt par pirmo soli ceļā uz atveseļošanos ne tikai atkarīgajam, bet arī visai ģimenei.