Mūsu orgāni nenoveco vienlaikus: kas mainās vispirms, un kuri audi ilgāk saglabā jaunību 0 650

Organisms noveco pēc dažādiem scenārijiem

Parasti pieņemts uzskatīt, ka novecošana sākas aptuveni vienā un tajā pašā vecumā: parādās grumbas, samazinās fiziskā izturība, pakāpeniski mainās vielmaiņa.

Taču organismā šis process norit krietni sarežģītāk.

Pētnieki analizēja vairāk nekā 25 000 paraugu no 40 audu tipiem, kas iegūti no 970 donoriem vecumā no 21 līdz 70 gadiem. Zinātnieki vērtēja audu uzbūves īpatnības, šūnu izvietojumu, asinsvadu stāvokli un citas strukturālās pazīmes.

Rezultātā noskaidrojās, ka dažādi orgāni ar vecumu mainās nevienmērīgi. Dažos audos ar vecumu saistītas izmaiņas kļūst pamanāmas jau pēc 30 gadu vecuma, kamēr citi audi ilgāk saglabā relatīvi stabilu stāvokli.

Asinsvadi var novecot vieni no pirmajiem

Viena no agrīnākajām strukturālajām izmaiņām, ko konstatēja pētnieki, bija pārmaiņas asinsvadu sistēmā.

Pētījuma dati liecina, ka izteiktākas artēriju strukturālās novecošanas pazīmes var būt novērojamas jau aptuveni 30 gadu vecumā. Runa jo īpaši ir par stilba artērijām un koronārajām artērijām.

Tas nenozīmē, ka 30 gadu vecumā ikviena cilvēka asinsvadi sāk «nolietoties» vai ka pēc šī vecuma neizbēgami attīstās sirds un asinsvadu slimības.

Drīzāk pētījums rāda, ka asinsvadu audi var uzrādīt ar vecumu saistītas izmaiņas agrāk nekā daudzi citi audi.

Šo procesu ātrumu ietekmē ne tikai vecums, bet arī iedzimtība, dzīvesveids un veselības stāvoklis.

Lielākā daļa audu piedzīvo divus izmaiņu viļņus

Daļai pētīto audu zinātnieki atklāja sava veida divpakāpju novecošanas modeli.

Pirmais izmaiņu vilnis parasti iestājas ap 30 gadu vecumu, bet otrais — ap 50 gadu vecumu.

Šādu ainu novēroja, piemēram, barības vada, kuņģa, zarnu, siekalu dziedzeru, priekšdziedzera un sēklinieku audos.

Tas liecina, ka organisms ne vienmēr noveco lineāri. Dažos audos izmaiņas var noritēt pakāpeniski, bet noteiktos dzīves periodos tās var paātrināties.

Olnīcas mainās pēc īpaša scenārija

Īpaši izteiktas ar vecumu saistītas izmaiņas konstatētas olnīcās.

Pirmais izteiktais strukturālo izmaiņu vilnis novērojams aptuveni 35–40 gadu vecumā. Šis periods sakrīt ar dabisku reproduktīvās funkcijas samazināšanos un iekaisuma procesu izmaiņām audos.

Otrais vilnis iestājas aptuveni 55–60 gadu vecumā — periodā, kas saistīts ar menopauzi un pēcmenopauzes posmu.

Šajā laikā mainās procesi, kas saistīti ar šūnu augšanu un dalīšanos.

Ir audi, kas ilgāk saglabā stabilitāti

Ne visos orgānos agrīni parādās izteiktas ar vecumu saistītas izmaiņas.

Pētījums parādīja, ka dzemdes un maksts audi saglabā relatīvi stabilu struktūru aptuveni līdz 50 gadu vecumam, pēc tam tajos kļūst pamanāmākas ar vecumu saistītas izmaiņas.

Tas vēlreiz apliecina, kāpēc nav korekti runāt par vienu konkrētu vecumu, kad organisms sāk novecot.

Atsevišķām organisma sistēmām ir savs novecošanas temps.

Kāpēc daži orgāni noveco ātrāk nekā citi

Šos procesus ietekmē daudzi faktori, tostarp ģenētiskās īpatnības.

Pētnieki atklāja saikni starp noteiktiem SIRT6 gēna variantiem un straujāku artēriju strukturālo novecošanu.

Turklāt ar vecumu saistītās izmaiņas dažādos orgānos var būt savstarpēji saistītas. Piemēram, cilvēkiem, kuriem straujākas izmaiņas tika novērotas barības vadā un resnajā zarnā, konstatēja arī paātrinātas priekšdziedzera novecošanas pazīmes.

Vienu no iespējamiem skaidrojumiem zinātnieki saskata kopīgos bioloģiskajos mehānismos, tostarp hormonālajās izmaiņās, kas var vienlaikus ietekmēt vairākas organisma sistēmas.

Ko tas nozīmē cilvēkam

Ir svarīgi saprast: vecums, kurā zinātnieki konstatē strukturālas izmaiņas audos, nenozīmē vecumu, kurā orgāns pārstāj normāli darboties.

Cilvēks nepamostas 30 gadu vecumā ar «novecojušiem asinsvadiem» un 50 gadu vecumā — ar pēkšņi novecojušiem orgāniem. Novecošana notiek pakāpeniski, un tās ātrums katram cilvēkam var atšķirties.

Tomēr šādi pētījumi ir svarīgi medicīnai. Ja zinātnieki labāk izprot, kad un kā mainās dažādi audi, nākotnē tas var palīdzēt precīzāk noteikt riska faktorus un izvēlēties profilakses pasākumus ar vecumu saistītu slimību novēršanai.

Galvenais secinājums ir vienkāršs: viss organisms nenoveco vienlaikus. Kamēr viena sistēma jau sāk mainīties, cita var saglabāt relatīvi jaunu stāvokli vēl vairākus gadu desmitus. Tāpēc rūpēties par veselību ir jēgpilni jau krietni pirms acīmredzamu novecošanas pazīmju parādīšanās.