Seši ieradumi, kas nemanāmi grauj pāra attiecības 0 2797

Psihologs Niks Vignols nosaucis sešus šādus uzvedības modeļus. Tie var izveidoties jau bērnībā un ar laiku kļūt tik ierasti, ka cilvēks vairs nepamana, kā tie ietekmē viņa domāšanu, pašsajūtu un attiecības ar partneri, raksta “YourTango”.

1. Pastāvīgi raizēties par nākotni

Raizēšanās bieži maskējas kā mēģinājums atrisināt problēmu. Cilvēkam šķiet, ka, atkal un atkal prātā izspēlējot iespējamos sarežģījumus, viņš vismaz kaut ko dara un tādējādi saglabā kontroli pār situāciju.

Patiesībā daudz ko nav iespējams ne paredzēt, ne kontrolēt. Pārmērīga raizēšanās neļauj izbaudīt tagadni un rada maldīgu kontroles sajūtu. Turklāt ilgstošs stress var negatīvi ietekmēt gan emocionālo pašsajūtu, gan fizisko veselību.

Līdzsvarotāka pieeja būtu laiku pa laikam sev pajautāt: vai es patiešām risinu konkrētu problēmu, vai arī atkal un atkal kavējos pie satraucošām domām? Ko man patiesībā dod šī raizēšanās?

Dažkārt nākas pieņemt nepatīkamu patiesību: kaut kas slikts tiešām var notikt, ne visi cilvēki izturēsies pret mums labi un dažas situācijas nav iespējams mainīt. Nenoteiktības pieņemšana var palīdzēt mazināt trauksmi un vairāk koncentrēties uz to, ko cilvēks patiešām spēj ietekmēt.

2. Vienmēr ļauties pašplūsmai

Lielākajai daļai cilvēku nepatīk konflikti. Baidoties šķist rupji, agresīvi vai pārāk prasīgi, viņi izvēlas klusēt, piekrist un piekāpties pat tad, ja patiesībā vēlas kaut ko citu.

Taču starp pasivitāti un agresiju pastāv arī trešais variants — asertivitāte jeb spēja mierīgi un tieši runāt par savām vēlmēm, vajadzībām un vērtībām.

Tas nozīmē prast lūgt to, kas jums nepieciešams, un pateikt “nē” tam, ko nevēlaties, vienlaikus saglabājot cieņu pret otru cilvēku. Pēc psihologa domām, tieši šī prasme palīdz stiprināt pašvērtējumu, pārliecību par sevi un pašcieņu.

Attiecībās tas ir īpaši svarīgi, jo ilgstoša savu vajadzību noklusēšana var radīt aizvainojumu un sajūtu, ka partneris jūs nesaprot, lai gan patiesībā jūs nekad neesat viņam par šīm vajadzībām skaidri pateicis.

3. Noslēgties sevī

Kad cilvēkam sāp, ir bail vai grūti, dabiska reakcija var būt vēlme norobežoties no apkārtējiem. Tomēr tieši šādos brīžos citu cilvēku atbalsts bieži ir visvairāk nepieciešams.

Skumjas, bailes un vilšanās nav tikai iekšēji pārdzīvojumi. Izsakot tos vārdos, cilvēks dod tuviniekiem signālu, ka viņam nepieciešama palīdzība, uzmanība vai vienkārši otra cilvēka klātbūtne.

Tāpēc psihologs iesaka nevis norobežoties no partnera un citiem tuviem cilvēkiem, bet gan rīkoties pretēji — runāt par savām izjūtām, lūgt atbalstu un saglabāt emocionālo saikni.

Ja cilvēks regulāri noslēdzas sevī un neatklāj partnerim, ko pārdzīvo, ar laiku starp abiem var veidoties emocionāla distance. Otrs cilvēks var nesaprast klusēšanas iemeslu un uztvert to kā vienaldzību vai atsvešināšanos.

4. Cīnīties ar stresu, nevis tā cēloni

Elpošanas vingrinājumi, meditācija un citi spriedzes mazināšanas paņēmieni var būt noderīgi. Tomēr tie neatrisina pašu problēmu, ja cilvēks pastāvīgi saskaras ar vienu un to pašu stresa avotu.

Piemēram, katru vakaru var mēģināt atslābināties pēc smagas darba dienas. Taču, ja pārmērīgo slodzi rada nespēja atteikties no papildu pienākumiem, situācija atkārtosies atkal un atkal.

Svarīgi atšķirt stresu no tā izraisītāja. Stress ir organisma reakcija, savukārt stresa izraisītājs ir apstāklis vai problēma, kas šo reakciju rada. Ilgtermiņā jāstrādā ar hroniskās spriedzes cēloni, nevis tikai jācenšas mazināt tās sekas.

Tas attiecas arī uz pāra attiecībām. Ja pastāvīgu stresu rada darbs, finansiālas problēmas vai nevienlīdzīgi sadalīti mājas pienākumi, ar relaksācijas paņēmieniem vien nepietiks. Ir jārunā par to, kas tieši rada spriedzi, un kopīgi jāmeklē praktiski risinājumi.

5. Būt pārāk bargam pret sevi

Gandrīz ikvienam cilvēkam ir iekšējais dialogs. Problēmas sākas tad, kad iekšējā balss pārvēršas nežēlīgā kritiķī.

Cilvēki nereti runā ar sevi daudz bargāk, nekā jebkad atļautos runāt ar draugu, kolēģi vai partneri.

Šāda attieksme bieži veidojas jau bērnībā, nostiprinoties priekšstatam, ka stingrība pret sevi palīdz kļūt disciplinētākam, sasniegt mērķus un izvairīties no kļūdām. Tomēr pastāvīga paškritika nebūt nav efektīvs motivācijas avots. Gluži pretēji — tā var pastiprināt vainas sajūtu, trauksmi, nomāktību un bezcerību.

Tāpēc ierasto iekšējo monologu reizēm ir vērts pārvērtēt: vai šī kritika patiešām palīdz virzīties uz priekšu, vai arī tikai liek justies sliktāk?

Pārmērīga paškritika var ietekmēt arī attiecības. Cilvēkam, kurš pastāvīgi jūtas nepietiekami labs, var būt grūtāk pieņemt partnera atbalstu un komplimentus, kā arī uzklausīt konstruktīvu kritiku.

6. Bezierunu ticēt savām domām

Tas, ka kāda doma ir ienākusi prātā, vēl nenozīmē, ka tā atbilst realitātei.

Piemēram, cilvēkam pēkšņi var šķist, ka kolēģis viņu uzskata par slinku. Taču pats šīs domas rašanās fakts nekādi nepierāda, ka kolēģis patiešām tā domā.

Tas pats notiek arī attiecībās. Partneris uzreiz neatbild uz ziņu, un prātā var rasties doma: “Viņš mani ignorē” vai “Viņai es vairs nerūpu.” Taču šāda interpretācija vēl nav fakts.

Ja šādiem pieņēmumiem pastāvīgi piešķir pārmērīgu nozīmi, tos analizē un tajos meklē slēptu jēgu, cilvēks var nonākt noslēgtā trauksmes un aizdomu lokā.

Psihologs iesaka pret savām domām izturēties ar saprātīgu skepsi. Ne katra doma ir jāanalizē, jāuzskata par patiesību vai jāpārvērš par rīcības vadlīniju.

Kāpēc šie ieradumi ir bīstami attiecībām

Katrs no šiem ieradumiem atsevišķi var šķist nekaitīgs. Taču laika gaitā pastāvīga raizēšanās, savu vajadzību apspiešana, emocionāla norobežošanās, hronisks stress, barga paškritika un nekritiska paļaušanās uz negatīvām domām var mainīt ne tikai cilvēka iekšējo pašsajūtu, bet arī attiecības ar partneri.

Partneris var arvien biežāk saskarties nevis ar pašu problēmu, bet gan ar tās sekām — aizkaitinājumu, klusēšanu, atsvešināšanos, nogurumu, aizdomīgumu vai nespēju skaidri runāt par savām vajadzībām.

Tāpēc dažkārt ceļš uz mierīgākām un laimīgākām attiecībām sākas nevis ar jautājumu: “Ko man vēl vajadzētu darīt?”, bet gan ar citu: “Ko man vajadzētu pārstāt darīt?”