Bieži tiek uzskatīts, ka acis var nodot cilvēku, kurš melo: viņš it kā novērš skatienu, izvairās no acu kontakta un sāk uzvesties neparasti. Tomēr pētījumi liecina, ka šī populārā metode melu atpazīšanai praktiski nedarbojas.
Zinātnieki vairākkārt ir pārbaudījuši izplatīto priekšstatu, ka melus iespējams noteikt pēc cilvēka skatiena vai tā virziena. Tomēr pārliecinošus pierādījumus šai teorijai atrast nav izdevies.
Turklāt cilvēks, kurš apzināti melo, var speciāli skatīties sarunbiedram acīs. Tādējādi viņš var censties izskatīties atklātāks, mierīgāks un pārliecinošāks.
Ko acis patiešām var pastāstīt
Tomēr teicienā «acis ir dvēseles spogulis» ir sava daļa patiesības. Dažas fizioloģiskas reakcijas cilvēkam ir daudz grūtāk apzināti kontrolēt nekā skatiena virzienu.
Jau 20. gadsimta 60. gados psihologs Ekhards Hess pētīja zīlīšu izmēra izmaiņas un konstatēja, ka tās var paplašināties, reaģējot uz interesi, emocionālu uzbudinājumu vai paaugstinātu garīgo slodzi. Šo reakciju cilvēks praktiski nespēj apzināti kontrolēt.
Tomēr paplašinātas zīlītes pašas par sevi nenozīmē, ka cilvēks melo. Tās tikai liecina par nervu sistēmas reakciju, kurai var būt ļoti dažādi iemesli.
Patiess smaids skar arī acis
Vēl viens interesants rādītājs ir patiess smaids. Kad cilvēks patiešām izjūt pozitīvas emocijas, smaidā iesaistās ne tikai mutes, bet arī muskuļi ap acīm. Tāpēc pie acu ārējiem kaktiņiem var parādīties raksturīgas krunciņas.
Ja smaids ir tikai pieklājības žests, acu izteiksme var mainīties mazāk. Taču arī šo pazīmi nevar uzskatīt par uzticamu «patiesības detektoru», jo cilvēku mīmika ir individuāla un atkarīga gan no konkrētā cilvēka, gan situācijas.
Cilvēks, kurš melo, ne vienmēr novērš skatienu
Viens no izplatītākajiem mītiem ir uzskats, ka cilvēks, kurš izvairās no acu kontakta, noteikti kaut ko slēpj.
Psihologa Alderta Vraja un viņa kolēģu pētījumi šo pieņēmumu neapstiprina. Vēl vairāk — daži cilvēki melojot var apzināti uzturēt acu kontaktu, jo zina par šo stereotipu un vēlas radīt iespaidu, ka runā patiesību.
Arī zinātniskajos pārskatos par maldināšanas atpazīšanu nav konstatēta uzticama saikne starp skatiena virzienu un teiktā patiesumu. Cilvēkam ir salīdzinoši viegli kontrolēt to, kur viņš skatās, tāpēc skatiena virziens ir ārkārtīgi neuzticama pazīme melu noteikšanai.
Kāpēc ir bīstami pārāk paļauties uz «lasīšanu pēc acu skatiena»
Pārliecība, ka iespējams acumirklī atpazīt melus pēc sarunbiedra skatiena vai uzvedības, var novest pie kļūdainiem secinājumiem. Kautrīgs, satraukts vai stresa situācijā nonācis cilvēks var izvairīties no acu kontakta arī tad, ja runā patiesību. Savukārt cilvēks, kurš apzināti melo, var mierīgi un pārliecinoši skatīties tieši acīs.
Acis patiešām var atspoguļot dažas neapzinātas emocionālās un fizioloģiskās reakcijas, tomēr zinātne nav atradusi uzticamu veidu, kā tikai pēc skatiena noteikt, vai cilvēks runā patiesību vai melo. Tāpēc acu kontakta esamību vai izvairīšanos no tā nevajadzētu uzskatīt par godīguma vai maldināšanas pierādījumu.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā [email protected].
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ziņot par kļūdu pogas , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Atstāt komentāru