Kas neļauj mainīt dzīvi, pat ja šķiet, ka vairs nav ko zaudēt 0 175

Nav šaubu, ka vismaz reizi dzīvē daudziem ir šķitis, ka situācija nonākusi strupceļā: nav skaidrs, ko darīt tālāk, bet priekšā ir tikai nenoteiktība. Šādos brīžos var rasties sajūta, ka vairs nav ko zaudēt. Taču paradokss ir tāds, ka tieši tad daudzi tik un tā neuzdrošinās spert pirmo soli.

Iemesls ir tas, ka bailes no pārmaiņām rodas ne tikai ārējo apstākļu dēļ. Mūsu ieradumi, iepriekšējā pieredze, emocijas un domāšanas veids bieži izrādās spēcīgāki par loģiskiem argumentiem. Zemāk aplūkosim galvenos iemeslus, kāpēc cilvēki turas pie ierastās dzīves pat tad, ja tā vairs nesniedz gandarījumu.

Bailes, ka kļūs vēl sliktāk

Pat sarežģīta situācija laika gaitā kļūst ierasta. Cilvēks zina, ko gaidīt, un aptuveni saprot, kā ar to tikt galā. Savukārt jebkuras pārmaiņas ir saistītas ar nenoteiktību, tāpēc prāts automātiski sāk iztēloties visnegatīvākos scenārijus.

Piemēram, nepatīkama darbavieta var šķist mazāks ļaunums nekā risks palikt bez ienākumiem. Rezultātā uzmanība tiek pievērsta nevis iespējamajiem ieguvumiem no pārmaiņām, bet gan tam, ko to dēļ varētu zaudēt.

Neuzticēšanās saviem lēmumiem

Pagātnes kļūdas bieži grauj pašapziņu. Rodas šaubas: «Varbūt es atkal kļūdīšos?» Tāpēc cilvēks atliek svarīgus lēmumus, gaida ideālo brīdi vai meklē garantijas, kuru dzīvē praktiski nav.

Pieradums pie diskomforta

Pat nelabvēlīgi apstākļi pakāpeniski var kļūt par normu. Cilvēks pielāgojas, pazemina savas gaidas un sāk sevi pārliecināt, ka viss nemaz nav tik slikti.

Tajā pašā laikā pārmaiņas prasa spēkus, laiku un emocionālus resursus, bet ierastais dzīvesveids šķiet vienkāršāks un drošāks, lai gan tas vairs nesniedz gandarījumu.

Pārmaiņas šķiet pārāk apjomīgas

Daudzi pārmaiņas uztver kā nepieciešamību pilnībā pārkārtot savu dzīvi. Tāpēc uzdevums šķiet gandrīz neiespējams, lai gan praksē lielākā daļa nopietnu pārmaiņu sākas ar maziem un pakāpeniskiem soļiem.

Ja lielu mērķi sadala vairākos mazākos uzdevumos, tas vairs nešķiet tik biedējošs. Turklāt katrs paveiktais solis var dot pārliecību turpināt iesākto.

Nav skaidra priekšstata par nākotni

Pat ja tagadne neapmierina, tā vismaz ir pazīstama un saprotama. Savukārt nākotne var šķist miglaina. Ja nav skaidra mērķa vai vismaz aptuvena plāna, jebkurš nopietns lēmums var tikt uztverts kā nepamatots risks.

Tas nenozīmē, ka pirms pārmaiņām nepieciešams detalizēti izplānot visu turpmāko dzīvi. Dažkārt pietiek saprast, kāds varētu būt nākamais solis un kādu rezultātu cilvēks vēlas sasniegt tuvākajā laikā.

Nevēlēšanās saskarties ar realitāti

Dažkārt vieglāk ir cerēt, ka viss sakārtosies pats no sevis, nekā atzīt nepieciešamību rīkoties. Šāda nostāja uz laiku ļauj izvairīties no nepatīkamām emocijām un vilšanās, taču vienlaikus neļauj situāciju mainīt.

Jo ilgāk problēma tiek ignorēta, jo grūtāk var būt pieņemt lēmumu par pārmaiņām. Tāpēc svarīgs pirmais solis ir godīgi atzīt sev, kas pašreizējā situācijā vairs neapmierina.

Atkarība no citu viedokļa

Daudzi turpina dzīvot pēc ierastā scenārija, baidoties no apkārtējo nosodījuma. Īpaši grūti pieņemt lēmumu par pārmaiņām, ja tās ir pretrunā ģimenes, draugu vai kolēģu gaidām.

Cilvēks var baidīties ne tikai no kritikas, bet arī no tā, ka zaudēs apkārtējo atbalstu. Tāpēc reizēm tiek izvēlēta pazīstama, bet neapmierinoša dzīve, nevis iespēja mēģināt kaut ko mainīt.

Bailes no jauna diskomforta

Jebkuras pārmaiņas pavada zināms nenoteiktības periods: jāapgūst jaunas lietas, jāpieļauj kļūdas un jāpielāgojas jauniem apstākļiem. Ja līdzīga pieredze iepriekš bijusi smaga, cilvēkam var būt īpaši grūti vēlreiz iziet cauri šādam posmam, pat apzinoties, ka nākotnē dzīve varētu kļūt labāka.

Pārmaiņas reti notiek viegli, taču bieži vien galvenais šķērslis ir ne tikai ārējie apstākļi, bet arī iekšējās bailes. Izpratne par to iemesliem palīdz paskatīties uz situāciju no malas un saprast, ka ceļš uz pārmaiņām nesākas ar ideālu brīdi. Dažreiz pietiek ar pirmo, kaut pavisam nelielo soli.