Cilvēki, kuri pārdzīvojuši komu, pastāstīja, ko juta: «Nebija ne gaismas, ne balsu — vienkārši nekas» 0 228

Daudzi diskusijas dalībnieki atzina, ka komā pavadītais laiks nelīdzinājās ne miegam, ne pat tumsai.

Viens lietotājs, kurš pusaudža vecumā pēc sirds apstāšanās aptuveni divas nedēļas atradās komā, stāstīja, ka viņa atmiņā izveidojies liels tukšums — viņš neatceras aptuveni divas nedēļas pirms komas un vēl vienu nedēļu pēc pamošanās. Pēc viņa teiktā, cilvēki bieži jautā, vai viņš dzirdējis tuvinieku balsis vai redzējis sapņus, taču nekas tamlīdzīgs neesot noticis.

«Koma pat nebija melnums. Tā vienkārši nepastāvēja. Es nevarēju noticēt, ka kalendārā jau ir oktobra vidus, jo pēdējais, ko atcerējos, bija septembra beigas,» viņš sacīja.

Cits diskusijas dalībnieks trīs dienas pavadīja medikamentozā komā pēc smagas velosipēda avārijas. Viņš pamodās, pilnīgi nesaprazdams, kāpēc nonācis slimnīcā, un viņam nebija saglabājies neviens atmiņu fragments par bezsamaņā pavadīto laiku.

Vēl viens lietotājs, kuru pēc epilepsijas lēkmes ievadīja mākslīgajā komā, atceras tikai brīžus, kad atguva samaņu pēc narkozes un centās izņemt elpošanas caurulīti. Pašu komu viņš apraksta vienā frāzē: «Ne sapņu, ne gaismas, ne balsu — vienkārši nekas.»

Daži atzina, ka pēc smagas galvas traumas zaudējuši ne tikai atmiņas par komā pavadīto laiku, bet arī par vairākiem savas dzīves gadiem. Viens vīrietis stāstīja, ka viņa atmiņa sāka normāli darboties tikai pusotru mēnesi pēc pamošanās, bet tuvinieki apgalvojuši, ka viņa raksturs ievērojami mainījies. Cits lietotājs, kurš pārcieta smagu kritienu no augstuma, arī pamanīja pārmaiņas — viņš kļuvis noslēgtāks, trauksmaināks un emocionālāks, lai gan skaidri atceras, kāds bijis agrāk.

Tomēr ne visiem atmiņas aprobežojas ar tukšumu.

Daži diskusijas dalībnieki stāstīja par ārkārtīgi reālistiskiem sapņiem un halucinācijām. Pēc autoavārijas viens vīrietis bija pārliecināts, ka ārsti un medmāsas vēlas viņu nogalināt un ka viņu it kā izglābusi māsa un aizvedusi mājās. Taču tas viss notika tikai viņa iztēlē — patiesībā viņš visu šo laiku atradās slimnīcā. Viņam arī šķita, ka viņš katru dienu gājis uz darbu, kur kolēģi reiz piesējuši viņu pie krēsla un atstājuši vienu pa nakti. Pēc pamošanās viņš vēl ilgi bija pārliecināts, ka tas viss noticis patiesībā.

Cits pacients, kurš pēc sirds operācijas atradās medikamentozā komā, atcerējās mokošus murgus. Viņam šķita, ka viņu nolaupījusi medmāsa un pārdevusi seksuālajā verdzībā, bet viņa radinieki kļuvuši par slepkavības upuriem. Pēc viņa teiktā, šie pārdzīvojumi bija tik reālistiski, ka viņš nespēja sevi pārliecināt, ka tas bijis tikai sapnis.

Daži cilvēki stāstīja, ka, neraugoties uz bezsamaņas stāvokli, tomēr dzirdējuši apkārtējos.

Kāda sieviete, kura nonāca komā pēc ārkārtas ķeizargrieziena, atceras tēva raudāšanu un apkārtējo cilvēku balsis, lai gan viss, ko viņa redzēja, šķitis kā kaleidoskops. Cits lietotājs stāstīja, ka dzirdējis cilvēkus palātā, taču viņa acis bijušas aizlīmētas un viņš nav varējis tās atvērt vai pakustēties. Savukārt kāds vīrietis, kuru ārsti uzskatīja par pilnīgi bezsamaņā esošu, pēc pamošanās atstāstīja sarunas, kas bija notikušas pie viņa gultas, ļoti pārsteidzot medicīnas personālu. Pēc viņa teiktā, reizēm viņam šķitis, ka viņš it kā pamostas un dzird apkārt notiekošo, taču nevar ne pakustēties, ne parunāt.

Daži stāsti izrādījās īpaši neparasti.

Viens lietotājs stāstīja, ka komā juties tā, it kā ceļotu bezgalīgā telpā bez ķermeņa. Viņš šo stāvokli raksturoja kā pilnīgu mieru, baiļu neesamību un sajūtu, ka līdzās atrodas citas būtnes. Pēc viņa teiktā, viņam pat radusies doma «atlaist sevi», taču atmiņā nemitīgi atgriezušās domas par mazo meitu, kurai tolaik bija tikai viens gads. Tieši domas par ģimeni, pēc viņa paša domām, palīdzējušas viņam atgriezties pie dzīvības.

Cits vīrietis stāstīja, ka komu uztvēris kā apzinātu sapni, kurā varējis radīt pats savu pasauli. Pēc izrakstīšanās no slimnīcas viņš draugiem stāstījis, ka tas bijis visbrīnišķīgākais piedzīvojums viņa dzīvē. Vēlāk, dažas nedēļas pēc atgriešanās mājās, viņš izdarīja pašnāvību. Viņa paziņa uzskata, ka vīrietis vēlējies atgriezties pasaulē, ko bija pieredzējis komas laikā.

Daudzi diskusijas dalībnieki atzīst, ka pēc komas viņiem nācies no jauna mācīties staigāt un runāt, atjaunot atmiņu un pielāgoties mainītajai dzīvei. Vienlaikus lielākā daļa ir vienisprātis — komā pavadītais laiks ievērojami atšķīrās no tā, kā to bieži attēlo filmās. Vieniem tas bija absolūts tukšums, citiem — ilgstošs un ārkārtīgi reālistisks sapnis, bet vēl citiem — stāvoklis starp apziņu un bezsamaņu, par kuru atmiņas saglabājušās uz visu mūžu.