Kāpēc cilvēki izvairās skatīties acīs: psihologi skaidro, ko tas patiesībā nozīmē 0 829

Tas, kā mēs skatāmies uz sarunu biedru sarunas laikā, bieži vien atstāj ne mazāku iespaidu nekā mūsu teiktie vārdi. Psihologi norāda, ka cilvēki, kuri uztur dabisku acu kontaktu, parasti tiek uztverti kā pārliecinātāki, uzticamāki un atklātāki.

Tomēr izvairīšanās no acu kontakta ir samērā izplatīta uzvedības īpatnība, un tās iemesli var būt ļoti dažādi. Kā skaidro portāla Verywell Mind eksperti, tas var būt saistīts ar kautrību, satraukumu, trauksmi vai vienkārši rakstura īpatnībām. Tāpēc pats par sevi acu kontakta trūkums neliecina par nepatiesumu.

Piemēram, cilvēks var apjukt, izjust spēcīgas emocijas vai vienkārši justies neērti konkrētajā situācijā. Daži sarunas laikā apzināti novērš skatienu uz sarunu biedra pieri, rokām vai apģērbu. Psihologi skaidro, ka šādā veidā viņiem ir vieglāk koncentrēties uz sarunas saturu vai izvairīties no pārāk intensīva acu kontakta.

Pētījumi, kas publicēti žurnālā SAGE Publications, liecina, ka cilvēki, kuri uztur dabisku acu kontaktu, biežāk iedveš uzticību un atstāj pozitīvu iespaidu.

Tomēr tas nenozīmē, ka sarunas laikā nepārtraukti jāskatās otram cilvēkam tieši acīs. Daudz svarīgāk ir tas, lai skatiens būtu mierīgs, dabisks un nepiespiests. Oksfordas Universitātes pētnieki norāda, ka acu kontakts palīdz nodot emocijas bez vārdiem un veicina cieņpilnu atmosfēru gan personiskajā, gan profesionālajā saziņā.

Psihologi iesaka ievērot tā saukto 50/70 principu: skatīties uz sarunu biedru aptuveni 50% laika, kamēr runājat paši, un aptuveni 70% laika, kamēr klausāties.

Ja sarunu biedrs izvairās skatīties acīs, nav vērts uzstājīgi mēģināt panākt acu kontaktu. Labāk skatīties uz viņa seju kopumā, sarunu papildināt ar smaidu, galvas mājieniem un atvērtu ķermeņa valodu. Šāds saziņas stils parasti tiek uztverts daudz dabiskāk un rada lielāku savstarpēju komfortu.

Acu kontakta trūkums nebūt ne vienmēr nozīmē melošanu vai vēlmi kaut ko slēpt. Visbiežāk tā ir satraukuma, kautrības vai ierasta uzvedības modeļa izpausme. Savukārt spēja uzturēt dabisku acu kontaktu ir prasme, kuru, ja ir vēlēšanās, iespējams pakāpeniski attīstīt.