Daudzi pacienti ir pārliecināti, ka hroniskas slimības automātiski izslēdz zobu implantācijas iespēju. Tomēr mūsdienu zobārsti uzsver, ka izšķiroša nozīme ir nevis pašai diagnozei, bet gan slimības kontroles pakāpei. Implantologs Vage Petrošjans skaidro, kādos gadījumos implantācija ir iespējama un kad procedūru labāk atlikt.
Kādas slimības var traucēt implantācijai?
Dažas hroniskas saslimšanas patiešām var apgrūtināt implanta ieaugšanu un palielināt komplikāciju risku.
Cukura diabēts
Slikti kontrolēts cukura līmenis asinīs pasliktina audu apasiņošanu un samazina organisma spēju cīnīties ar infekcijām. Tādēļ brūces dzīst lēnāk, bet iekaisuma risks ap implantu kļūst lielāks.
Hipertensija
Paaugstināts asinsspiediens var palielināt asiņošanas risku ķirurģiskas iejaukšanās laikā, kā arī negatīvi ietekmēt dzīšanas procesu pēc operācijas.
Osteoporoze
Osteoporozes gadījumā kaulaudi kļūst poraināki un mazāk izturīgi. Tāpēc implantam var būt grūtāk droši nostiprināties žokļa kaulā.
Kad implantāciju tomēr var veikt?
Kā norāda speciālists, hroniskas slimības klātbūtne ne vienmēr ir kontrindikācija implantācijai.
Procedūru parasti iespējams veikt, ja:
-
cukura diabēta gadījumā glikētā hemoglobīna (HbA1c) līmenis nepārsniedz aptuveni 7%;
-
asinsspiediens tiek efektīvi kontrolēts ar medikamentozu terapiju;
-
osteoporoze norit vieglā formā un pacients nelieto preparātus, kas būtiski ietekmē kaulaudu atjaunošanos.
Kad procedūru labāk atlikt?
Zobārsti iesaka implantāciju atlikt vai no tās atteikties, ja pacientam ir:
-
dekompensēts cukura diabēts;
-
biežas hipertensīvās krīzes;
-
nesen pārciests miokarda infarkts vai insults;
-
noteiktu osteoporozes medikamentu lietošana, kas palielina komplikāciju risku.
Kādas ir alternatīvas?
Ja klasiskā implantācija nav iespējama, ārsts var ieteikt citus zobu atjaunošanas risinājumus.
Pie tiem pieder:
-
bazālā implantācija, kuras laikā implanti tiek fiksēti dziļākajos kaula slāņos;
-
izņemamās vai daļēji izņemamās protēzes, kas joprojām ir uzticams risinājums pacientiem ar paaugstinātu implantu neieaugšanas risku.
Kāpēc svarīga ir sagatavošanās?
Hronisku saslimšanu gadījumā ārsti iesaka vispirms stabilizēt pacienta vispārējo veselības stāvokli.
Cukura diabēta pacientiem svarīgi panākt labu glikozes līmeņa kontroli endokrinologa uzraudzībā. Savukārt osteoporozes gadījumā var būt nepieciešama terapijas korekcija, kalcija un D vitamīna lietošana, kā arī regulāra kaulu blīvuma kontrole.
Speciālisti uzsver, ka šāda pieeja būtiski samazina komplikāciju risku un ievērojami palielina veiksmīgas implanta ieaugšanas iespējas.
Hroniskas slimības ne vienmēr ir šķērslis zobu implantācijai. Daudzos gadījumos procedūru iespējams veiksmīgi veikt pēc rūpīgas sagatavošanās un veselības stāvokļa stabilizēšanas. Tāpēc galīgais lēmums jāpieņem nevis tikai, balstoties uz diagnozi, bet gan pēc visaptverošas izmeklēšanas un konsultācijas ar zobārstu un attiecīgās specialitātes ārstu.
