Mūsdienu pasaulē sieviete visbiežāk tiek uztverta nevis kā personība, bet kā vecuma nesēja. Katram mūsu dzīves posmam ir neredzami "šabloni": kā mums jāizskatās, jājūt un jādarbojas. Kādi tad ir šie mīti kaitīgi?
Nespiediet uz manis
No neiropsiholoģijas viedokļa stereotipi tiek fiksēti neironu tīklos kā noturīgas kognitīvās shēmas, veidojot automātiskas reakcijas: "trīsdesmit gados jau par vēlu", "piecdesmit gados esmu neredzama". Savukārt no psihoanalīzes viedokļa tie iedarbojas uz bezsamaņas konfliktu starp "es" un iekšējo tēlu "ideālajai sievietei", kas tika apgūts no ģimenes, kultūras vai medijiem. Kad es strādāju ar sievietēm dažādā vecumā, es arvien biežāk pamanīju: viņu iekšējās stāsti reti sakrīt ar tiem scenārijiem, ko uzspiež sabiedrība. Un vissāpīgākais ir ne paši gadi, bet gaidas, kas tiek piedēvētas šiem gadiem. Divdesmit gados tev jāspīd un strauji jāveido karjera. Trīsdesmit gados — jāizveido ģimene un bērni. Četrdesmit gados — jāpieņem pārmaiņas un pakāpeniski "jāmazina latiņa". Piecdesmit un vecāk — it kā kļūsti nemanāma. Un, ja tu vēl esi pārdzīvojusi šķiršanos un audzini bērnu, spiediens palielinās vairākkārt. Bet savā praksē es redzu pretējo: sievietes jebkurā vecumā meklē prieku, jēgu, mīlestību un jaunus ceļus. Un atrod tos. Es bieži dzirdu: "Man jau par vēlu sākt no jauna", — bet pēc dažiem mēnešiem tā pati sieviete pēkšņi saka: "Zāle ir zaļa, un es atkal sapņoju". Un šī pārvēršanās — kad acis sāk mirdzēt — man ir galvenais arguments, ka vecums patiesībā nevada dzīvi. Vadīt var tikai tas, kam mēs ticam.
Orientieris uz rūpēm par sevi
Pārtrauciet salīdzināt sevi ar citiem. Katras sievietes ceļš ir savs. Psihoterapeitiskā darba laikā palīdz redzēt, kuri uzskati nākuši no ģimenes un kultūras, bet kuri ir jūsu pašu. Pamaniet savus sasniegumus. Pierakstiet to, kas izdarīts gada laikā, desmit gadu laikā, — un redzēsiet, cik daudz ir paveikts. Tas nostiprina nepārtrauktības un lepnuma sajūtu. Strādājiet ar ķermeni. Rūpes par sevi — tas nav cīņa ar laiku, bet mīlestības akts. Fiziskā aktivitāte, uzturs, detoksikācija, miegs tieši ietekmē noskaņojumu un stāvokli "man patīk sevi". Ierobežojiet toksiskos komentārus. Izveidojiet telpu, kur novērtē un atbalsta. Dodiet sev tiesības sapņot. Jebkurā vecumā. Sapnis vienmēr piešķir spēku. Atļaujiet sev prieku. Dejas, pastaigas, romāni, jaunas grāmatas, tikšanās ar cilvēkiem — tas nav "sīkums", bet iekšējās enerģijas avots.
Pašpārmetumi kā drauds veselībai
Kad stereotipi atkārtojas atkal un atkal, tie pārvēršas par iekšējiem uzskatiem. Sieviete sāk ticēt, ka "ir nokavējusi", "nav tikusi galā", "nav tāda". Un dzīvo ar pastāvīgu trauksmi: nespēju, neatbilstu, neizdodas. Tas iznīcina spēkus, traucē priecāties par mirkli un veidot plānus. Es pamanīju, ka trauksme bieži maskējas zem ārējā labklājības. Sieviete smaida, joko, strādā, bet iekšēji pastāvīgi dzird fona: "Ar mani kaut kas nav kārtībā". Dažreiz tas izpaužas fiziski: galvassāpes, bezmiegs, spriedze krūtīs. Psihofizioloģijas valodā tas tiek izskaidrots vienkārši: organisms pārāk ilgi dzīvo gatavības stāvoklī draudiem. Smadzeņu mandeles paliek ieslēgtas, un pat tad, kad briesmu nav, ķermenis signalizē: "sit vai bēg". Rezultātā tiek zaudēta spēja mierīgi sapņot un plānot.
Par šķirtniecēm ar "piekabi"
Īpaša tēma — sievietes, kuras paliek vienas ar bērniem. Daudzas stāsta, ka viņām šķiet, it kā viņas būtu zaudējušas tiesības uz jaunu dzīvi: "Es tagad esmu tikai mamma un man jāpavada sevi bērniem". Tas ir ļoti smags sajūta, kas rada vientulību un dažreiz noved pie pašpārmetumiem: "Ja es būtu labāka, viss būtu citādi". Bet patiesībā tieši šādas sievietes ļoti bieži kļūst par spēka piemēriem. Viņas mācas paļauties uz sevi, veido jaunas profesijas, uzsāk biznesus, atklāj talantus, par kuriem nezināja. Un galvenais — sāk just brīvību: "Es varu izvēlēties to, kas man der, nevis to, ko gaida citi". Es redzu, kā pēc vairākiem sāpju gadiem viņas pēkšņi sāk patiesi smaidīt un atļaut sev jaunas attiecības, un šī jaunā nodaļa bieži izrādās laimīgāka par iepriekšējo. Es atceros vienu klienti, kura četrdesmit piecu gadu vecumā, audzinot divus bērnus, teica: "Es pat neesmu sieviete vairs, es esmu tikai mehānisms". Pēc gada viņa mainīja darbu, satika cilvēku, no kura juta cieņu un atbalstu, un pirmo reizi ilgi atzina: "Es esmu laimīga". Man tas ir piemērs tam, ka jauni stāsti ir iespējami vienmēr.
Gan 30, gan 60 — vēl nav par vēlu
Katrs vecums nes savus pārbaudījumus. Divdesmit gados uztrauc salīdzinājums: "Es neesmu pietiekami laba". Trīsdesmit gados — laika spiediens: "Ir laiks". Četrdesmit gados — bailes palaist garām atlikušos. Piecdesmit gados — neredzamības sajūta, it kā visa pasaules uzmanība būtu vērsta uz ikvienu citu, bet ne uz tevi. Sešdesmit gados un vēlāk dominē doma "dzīvot palicis nav ilgi". Bet tieši šeit slēpjas iespējas. Divdesmit — tas ir eksperimentu un izmēģinājumu laiks. Trīsdesmit — iespēja atdalīt savas vēlmes no citu. Četrdesmit — pārskatīšanas brīdis, kad var mainīt un izvēlēties. Piecdesmit — brīvības un prieka atgriešanās laiks. Sešdesmit un vairāk — tā ir gudrība un spēja baudīt to, kas patiešām ir svarīgs. Es zinu sievieti, kura sešdesmit vienā gadā devās mācīties spēlēt klavieres un tagad sniedz mazas koncertus draugiem. Cita sešdesmit četros gados sāka ceļot ar auto pa Eiropu. Bet trešā, jau septiņdesmit gados, atvēra savu blogu un pulcē tūkstošiem sekotāju. Tas nav izņēmums, bet pierādījums tam, ka dzīve nebeidzas — tā vienkārši maina ritmu un formas. Jauna stāsts. Ļoti svarīgi atcerēties: vecums nav jābūt krituma laikam.
Jā, ķermenis mainās, bet tas nenozīmē, ka sieviete kļūst "mazāk". Jā, sabiedrība var diktēt savas gaidas, bet katrai no mums ir tiesības uz savu ritmu. Psihika dzīvo tur, kur ir enerģija. Kad mēs atļaujam sev rūpēties par ķermeni, pilnvērtīgu miegu, pareizu uzturu, atpūtu bez vainas sajūtas, prieku no vienkāršām lietām — parādās enerģija dzīvei. Tad mēs atkal sākam sapņot. Un tas ir galvenais fiziskās un mentālās veselības rādītājs. Domāšana par nākotni baro. Sieviete, kura plāno ceļojumu, mācības vai pat mazu projektu, saņem tādu pašu enerģijas pieplūdumu kā pusaudze pirms eksāmena vai jauna romāna. Tāpēc neatsakieties no plāniem tikai tāpēc, ka jums "ir daudz gadu". Sievietes vecums nav ierobežojumu ķēde, bet stāsts. Un jo vairāk šajā stāstā ir savu lēmumu, jo spilgtāks un bagātāks tas ir. Dzīve nekad nebeidzas trīsdesmit, četrdesmit vai piecdesmit gados. Tā turpinās un dod mums iespēju rakstīt jaunas nodaļas.
