Mīlestība un bailes, neskatoties uz to, bieži iet roku rokā. Cilvēki visā cilvēces vēstures garumā ne tikai cenšas tuvināties, bet arī baidās no tā.
Šī baile nav vienmēr patoloģija. Tā var būt rakstura daļa, it īpaši pie tā sauktajiem psihastēniķiem: uztraukuma, pārmērīgas bailes un pašrefleksijas pakļauti cilvēki, kuru bailes bieži sakņojas nevērtības kompleksā, kas veidojies bērnībā.
Par to stāstīja psihiatrs Andrejs Šmilovičs.
1. Kad emocijas kļūst par draudu
Daudziem cilvēkiem emocionālā saikne ir jau pats par sevi varonis. Iemīlēšanās padziļina ievainojamību: cilvēks zaudē kontroli, kļūst atkarīgs, un saprāts pagaidām atkāpjas emocijām. Nav pārsteidzoši, ka šāda uzskaņojuma izraisītā uztraukums ir īpaši spēcīgs tiem, kuri jau ir piedzīvojuši emocionālas satricinājumus. Mēģinot aizsargāties, viņi var izvairīties no savu jūtu objekta, baidoties atkal piedzīvot sāpes.
Dažreiz šis izvairīšanās sasniedz ekstrēmismu. Citos gadījumos, gluži pretēji: rodas ilūzoriska pārliecība, ka iemīlēšanās objekts atbild ar savstarpējību. Šo stāvokli sauc par erotomāniju un tas attiecas uz psihiatriskiem traucējumiem.
2. Mīlestība kā atkarība
Iemīlēšanās var pāraugt saskaņā aratkarību — atkarības formu, kurā jūtu objekts kļūst par “narkotiku”. Cilvēks zaudē savu “es”, sāk kopēt partnera uzvedību un gaumes, iekrīt traucētā pašapziņas stāvoklī. Šādu emocionālu izšķīdināšanu var novērot uztraukuma-izvairīšanās piesaistīšanās tipā, it īpaši destruktīvās, abuzīvās attiecībās. Piemērs tam var būt Stokholmas sindroms — patoloģiska ķīla gūsteknim pie terorista. Smagos gadījumos runa ir par personības traucējumiem vai bipolāru afektīvu traucējumu, kas prasa medikamentozu iejaukšanos.
3. Fobija — vēlēšanās maska
Dažreiz aiz bailēm slēpjas vēlēšanās. Piemēram, sieviete, kas baidās no jauna abuza, var apzināti vēlēties pazīstamu sajūtu — bailēm rodas savdabīga priekša sajūta. Līdzīga uzvedība bieži sastopama cilvēkos, kuri ir pakļauti riskam dzīvē un attiecībās. Svarīgi atšķirt: bailes ne vienmēr liecina par nepieciešamību izvairīties no jūtām. Bieži tās atspoguļo iekšēju apsēstību — spēcīgu vēlēšanos kontrolēt situāciju. Kā ar obsesīvi kompulsīvo traucējumu, veidojas rituāla uzvedība, kas vērsta uz iedomātas draudzes novēršanu: telefona pārbaude, nekavējoties atbildot uz ziņojumiem utt.
4. Kad bailes traucē dzīvot
Fobijas var izpausties sīkumos. Piemēram, vīrietis vienā dienā nepieņem ziņu sievietei — un viņa izjūt asu uztraukumu, lai gan saprāts norāda, ka iemesli, visticamāk, ir nekaitīgi. Šāda uztraukums pāraug rituālā: histērija, apsūdzības, aizvainojumi. Pakāpeniski veidojas attiecību modelis, kas balstīts nevis uz mīlestību, bet uz uztraucošu kontroli. Līdzīgi izpaužas patoloģiskā skaudrība. Atšķirībā no veselīgas, kas izzūd pēc apstiprinātas neuzticības, patoloģiskā skaudrība barojas pati no sevis. Cilvēks nes meklē izeju — viņam svarīgs ir pašas aizdomu procesa gaita.
5. Bailes saknes — bērnībā
Fobijas bieži veidojas agrīnā vecumā, it īpaši ģimenēs, kur jūtas un seksualitāte ir tabu. Pēctraumatiskie pieredzes, vardarbība, emocionālās traumas var pieaugušajiem izpausties kā seksuālas fobijas, vagīnisma, anorgazmija vai bailes no seksuālas nespējas. Bieži sievietēm rodas bailes tikt uztvertām kā nepietiekami pievilcīgas. Vīriešiem — bailes no erektilās disfunkcijas. Šīs bailes var izraisīt patiesas fiziskas traucējumus.
6. Ko darīt?
Psihoterapija ne pilnībā neitralizē bailes — tas nav iespējams. Bet tā palīdz apzināties to dabu, mācīties pielāgoties, kontrolēt un tikt galā. Cilvēki neparāda citādākus, bet iegūst jaunas resursus. Adaptācija ir daba dāvana, pateicoties kurai mēs izdzīvojām kā suga. Problēmu var mēģināt atrisināt paši vai ar tuvinieku palīdzību agrīnās stadijās. Ja tas nepalīdz — vērsieties pie psihologa. Smagos gadījumos — pie psihiatra vai psihoterapeita.
7. Sabiedrība un nākotne
Sociālie tīkli veido jaunu realitāti, kurā iespējams “iemīlēties” tekstā, attēlā vai pat čatbotā. Šāda attiecību ilūzija ir fantāzijas rezultāts, nevis divu reālu cilvēku mijiedarbība. Tas ir uztraucošs tendence, it īpaši pusaudžu seksuālā un emocionālā attīstības kontekstā. Svarīgi saglabāt līdzsvaru starp atvērtību un intimitāti, starp saprātu un emocijām. Un atcerēties: bailes nav ienaidnieks. Tas ir signāls. Un, ja iemācīsieties to dzirdēt — varēsiet pārstāt no tā bēgt.
