Vai kritiens ir bīstams? Sekas - no nobrāzumiem līdz dzīvībai kritiskai traumai

Bērns krītot var gūt dažādas traumas: sākot no it kā tikai sāpīgiem nobrāzumiem, sasitumiem vai mežģījumiem, līdz pat daudz nopietnākām traumām, kas ne tikai neļaus izbaudīt atlikušo vasaru, bet var ietekmēt arī visu turpmāko dzīvi.

"Diemžēl kritiena rezultātā iegūtās traumas smagumu varam noteikt tikai tad, kad tā gūta. Nav universālas receptes, kas noteiktu, no kāda augstuma bērnam krītot, būs tikai sasitums, bet, piemēram, jau par 10 cm augstāka, salūzīs kauls. To nav iespējams paredzēt, viss notiek individuāli. Tāpēc mēs, mediķi, sastopoties ar pacientu un viņa vecākiem, mēģinām noskaidrot, kā trauma gūta. Tas nav tādēļ, lai kādu strostētu vai "pratināšanas" pēc, bet gan lai saprastu traumas smagumu un kā to ārstēt," stāsta dakteris Jānis Upenieks.

Dažādās vecuma grupās atšķirīgi riski kritienu traumām

Ārsts novērojis, ka ir dažādas riskantas situācijas, kad iespējams gūt traumu kritienā, un tās atšķiras bērniem dažādās vecuma grupās. Pirmais kritiena traumu risks kļūst aktuāls zīdainīšiem apmēram 4-5 mēnešu vecumā. Tas ir brīdis, kad bērns iemācās darīt ko jaunu, proti, sāk velties, pagriezties.

"Bijām pieraduši, ka noliekam mazulīti uz gultas un tur viņš mierīgi guļ. Kad bērns iemācās pagriezties, tas var būt sekundes jautājums, kad no sāna viņš jau ir pārvēlies uz vēdera. Ja bērniņš ir dīvāna malā vai uz pārtinamā galdiņa, pat mirklīga uzmanības novēršana no viņa var novest pie kritiena," skaidro speciālists.

Taču vecākiem jāņem vērā, ka arī mazuļi, kas jaunāki par 4 mēnešiem noteikti nav atstājami vieni uz pārtinamās virsmas, gultas malas vai citām paaugstinātām virsmām. Arī šajā vecuma grupā pastāv risks gūt ievainojumus krītot.

Kad mazais cilvēciņš sāk staigāt, tad ir jau cita veida kritieni un iespējas gūt traumas. Līdzsvara izjūta vēl nav nostabilizējusies, ir vēlme ātri kaut kur doties. Kājiņas cilājot mēdz sapīties, aizķerties, un bērns krīt. Tomēr šāds kritiens bērnam no sava auguma augstuma lielākoties ir nekaitīgs, tās parasti nav dzīvībai kritiskas traumas.

Risks iegūt smagākas traumas šādiem bērniņiem palielinās tad, ja vecāki atstāj vaļā logus vai balkona durvis, un bērns, kuram ir liela vēlme izzināt pasauli, mēģina pakāpties pie atvērta loga, iziet uz balkona. Tāpat uzmanīgiem jābūt, ja ir vairāku līmeņu dzīvesvieta ar trepēm. Tāpēc brīžos, kad bērnu nevarat pieskatīt, trepes jānorobežo.

Ir jāmāca bērnam kāpt pa trepēm augšā un lejā. Bērniņi augšup kāpt iemācās diezgan ātri, bet drošības nolūkos svarīgāk ir iemācīties pa tām nokāpt. Kamēr bērns patstāvīgi, pieturoties, nevar nokāpt pa trepēm, jāierāda, ka to var droši darīt rāpus un atmuguriski: bērniņš ar dibenu pa priekšu raušas lejā. Protams, šāda pārvietošanās vecākiem ir jāuzmana.

Nākamā vecuma grupa, kura piedzīvo tai raksturīgus kritienus, ir pirmsskolas vecuma bērni (3-6 gadi). Viena no pirmajām papildprasmēm, ko bērns iemācās, ir braukt ar riteni. Sākumā tas var būt ritenītis, kurš ripo, bērnam atsperoties ar kājiņām, vai ar balansu stabilizējošiem ritenīšiem, pēcāk jau "nopietnāks" velosipēds. Izmantojot šos braucamrīkus, bērni mēdz krist no tiem. Šādu kritiena traumu diapazons var būt plašs: tikai nobrāzts elkonis vai kāja, vai arī smagākas traumas.

"Ja bērnam ir nopirkts velosipēds, vienalga, cik liels - maziņš balansa ritenītis vai kalna velosipēds pusaudzim -, kā obligāts nosacījums - jāvelk ķivere. Turklāt ķiveres vilkšanai nav vecuma cenza: tas jādara kā maziem, tā lieliem bērniem. Varbūt kāds jautās, kāpēc trīsgadniekam, kurš brauc ar balansa riteni, no kura nevar nokrist, vilkt ķiveri? Tas ir jautājums par to, kā bērns pierod pie drošības prasībām. Bērnam jāzina: ja viņš brauc ar riteni, tad galvā obligāti jābūt ķiverei. Ja to nedarīs no mazām dienām, tad arī vēlāk, kad bērns paaugsies un mēģināsiet viņu piespiest vilkt ķiveri, būs liela pretestība. Svarīgi arī, lai nav dubultstandartu ģimenē: lai bērns jau no agras bērnības redz, ka, dodoties izbraukumā ar velosipēdiem, arī mamma un tētis (ne tikai bērni) velk ķiveri. Ja bērns vēl nav tik labi apguvis riteņbraukšanu, drošībai var noderēt arī elkoņu, ceļu sargi," saka Upenieks.

Skolas vecumā bērniem jau ir citas intereses un aktivitātes, tāpēc biežāki ir kritieni no kustīgiem braucamrīkiem. Mediķi atzīst: pēdējā laika aktualitāte ir traumas, kas gūtas, krītot no skrejriteņiem jeb skūteriem, kas var būt arī elektriski darbināmi.

"Šobrīd tas ir ļoti nesakārtots lauciņš. Jauns arī, jo pirms vairākiem gadiem par šādām ierīcēm un to radītām traumām nerunājām. Pašreiz skūteri ir ļoti populāri, turklāt attīsta diezgan ievērojamu ātrumu. Rodas nopietns traumu risks, tos nepareizi lietojot. Pašlaik procesā ir šo ierīču lietošanas regulējuma izveide, kas noteiktu arī prasības skūteru vadītājiem," stāsta mediķis.

Viņš iesaka bērnam noteikti lietot ķiveri, bet vecākiem izvērtēt bērna vecumu, prasmes un satiksmes noteikumu zināšanas, lai pieļautu pārvietošanos ar šo braucamrīku. Kā arī neļaut uz skrejriteņa pārvietoties divatā - ne diviem draugiem, nemaz nerunājot par vecākiem ar bērniem.

"Kritieni no skūteriem notiek bieži, jo tie tiek ļoti aktīvi lietoti, un kritiena traumas, tostarp ļoti smagas, gūst gan pieaugušie, gan jaunieši. Mazāki bērni vairāk izmanto "parastos" skrejriteņus vai skrituļslidas, ar kurām traumējas. Novērojam arī diezgan lielu skaitu kritienu traumu, lēkājot pa batutiem (ja vēl vecāki noslinko un neuzliek batutam aizsargtīklu, tad var gūt arī nopietnas traumas)," secina Upenieks.

Siltajā laikā bērni traumas krītot gūst, arī kāpjot kokos, mēģinot pārkāpt pāri sētai, rotaļu laukumos. Arī zirgu izjādes kļuvušas populāras, īpaši meiteņu vidū. Kopumā izjāde ir ļoti laba nodarbe bērnam, bet risks savainoties ir kā jebkurā aktīvā darbībā. Tāpēc arī izjāžu laikā noteikti jāvelk ķivere.

"Tie ir atsevišķi gadījumi, kad bērni gūst traumas no kritiena, šī statistika nav satraucoša, pretēji kritieniem no braucamrīkiem," piebilst ārsts.

Ja bērns guvis traumu krītot

Vecāki no savas bērnības noteikti atceras gadījumus, kad sanāca nobrāzt elkoni vai celi krītot. Toreiz brūču apstrādei bija jods, kas koda brūcē, un briljantzaļais šķīdums, kas koda vēl vairāk. Mūsdienās ir pieejams daudz dezinficējošo šķīdumu, kas ir nekodīgi, un bērniem brūču apstrāde nav sāpīga, kā arī ir dažādi līmējami plāksteri brūces pārklāšanai.

Ja bijis smagāks kritiens, kā izvērtēt, vai bērns ir jāved pie ārsta? Ja bijusi galvas trauma un zaudēta samaņa, ārsts noteikti būtu uzmeklējams, jo tā ir pirmā pazīme, kas liecina, ka bērnam var būt galvas smadzeņu satricinājums vai pat kaut kas nopietnāks. Ja pēc kritiena bērnam ir slikta dūša, vemšana, viņš ir kļuvis apātisks, miegains, arī tad noteikti būtu jāvēršas pie ārsta. Satraumējot roku vai kāju, ir izteikta tūska - palielinās pietūkums, bērns neļauj tai vietai pieskarties, locītavu nekustina un katra kustība bērnam rada sāpes. Tad būtu jācenšas nekustināt satraumēto vietu, un tā būtu jāparāda mediķim, lai ar rentgena palīdzību var pārliecināties, vai ir tikai spēcīgs sasitums vai tomēr kaulu lūzums. Asiņojošu brūci (nevis vienkāršu nobrāzumu) iesaka notīrīt, liekot tai virsū spiedošu pārsēju. Ja brūce ir lielāka par diviem trim centimetriem un tā pat ļoti neasiņo, tā tomēr būtu jāparāda ārstam, jo var gadīties, ka brūce būs jāsašuj, lai sadzīstot nepaliktu neglīta rēta. Turklāt tas būtu jādara pēc iespējas ātrāk, kamēr vēl brūces malas ir svaigas.

Braucot ar riteni, var gadīties gūt vēdera traumu, piemēram, krītot uzsisties uz riteņa rokturiem. Ja pēc šādiem gadījumiem bērns sūdzas, ka sāp vēders, ir slikta dūša, jāvēršas pie ārsta, lai izvērtētu, vai nav gūta nopietna trauma. Vēdera dobumam tiek veikta sonogrāfija, lai redzētu, vai triecienā nav skarti iekšējie orgāni, jo tas diemžēl var traumēt gan aknas, gan liesu vai aizkuņģa dziedzeri.

Kur vērsties pēc palīdzības? Viss ir atkarīgs, kur jūs ar bērnu atrodaties. Ja ir darbdiena un darba laiks, iespējams, varat tikt bez rindas pie sava ģimenes ārsta. Ja pie tā netiekat vai arī, ja trauma ir nopietna, jādodas uz tuvāko neatliekamās palīdzības nodaļu. Ja esat devušies atpūsties, tad būtu jāvēršas jebkurā tuvākajā slimnīcā, kur neatliekamās palīdzības nodaļā sniegs palīdzību arī bērnam. Savukārt, pirms doties ārzemju ceļojumā, ieteicams noskaidrot savas veselības apdrošināšanas nosacījumus un iespējas medicīniskās palīdzības saņemšanai, piemēram, kur atrodas tuvākās slimnīcas vai traumpunkti, uz kādu tālruņa numuru zvanīt nepieciešamības gadījumā.

Paredzēt risku un mācīt drošību

Saprotams, ka ik sekundi savam bērnam klāt nenostāvēsi. Bērnam ir jābūt aktīvam, lai attīstītos un augtu, taču daudzos gadījumos vecākiem tomēr iespējams novērst nepatikšanas, pirms tās notiek. Ir vienkāršas lietas, kuras var paredzēt, atpazīt pārdrošu rīcību un bērnu ieceres, lai vēlāk nebūtu jādodas uz traumpunktu vai slimnīcas uzņemšanas nodaļu.

"Katrs vecāks savu bērnu pazīst labāk par citiem. Zinot bērna dabu un paradumus, varam laikus novērst traumu risku. Tāpat kā mēs bērnam mācām dažādas ikdienā nepieciešamas prasmes, ir jāmāca drošības prasmes, jāstāsta, kādas traumas iespējamas krītot. Tieši tāpat, kā mēs bērnam skaidrojam, kāpēc automašīnā nepieciešams lietot drošības jostu, jāpaskaidro arī kritienu riski. Tas ir nepieciešams pašam bērnam, nevis tāpēc, ka to grib mamma vai tētis. Pieaugušajam ar vienu acs kaktiņu vienmēr jāspēj redzēt, ko bērns dara, īpaši - mazi bērni. Mūsu varā ir pašiem novērst riskus, piemēram, neturot vaļā logus vai balkona durvis bez uzraudzības, lietojot ķiveres. Mums, pieaugušajiem, ir jāspēj paredzēt situācijas attīstības scenārijus (kā bērns varētu rīkoties), tā palīdzot izvairīties no kritienu traumām," padomu sniedz ķirurgs Jānis Upenieks.