Griķi ne tikai krīzes laikā

Kas tad ir griķi?
Sējas griķis Fagopyrum sagittatum Gilib. L. ir sūreņu dzimtas augs. Sūreņu dzimtai Latvijā pieder viengadīgi un daudzgadīgi lakstaugi ar pamīšus novietotām veselām, retāk daivainām vai dalītām lapām. Pielapes saaugušas, veidojot plēvveida turziņu, kas aptver stublāju. Ziedi sīki, kārtni, vārpas, ķekara vai skarveida ziedkopās. Griķu augi izaug aptuveni vienu metru augsti. Tiem ir sirsniņveida lapas. Ziedi parasti ir balti vai rozā. Sēklas ir trijstūrveida formas riekstiņi. Griķi, salīdzinoši ar kukurūzu un kviešiem, aug arī daudz neauglīgākā augsnē.
Par griķiem sauc arī šo augu ēdamās sēklas. Griķus dēvē par pseidolabību. Griķu sēklas plaši lieto arī kā mājputnu barību, un, jaucot kopā ar citiem kultūraugiem, arī citu mājdzīvnieku barošanā.
Tā kā griķiem līdz pat salam ir ziedi, tad tas ir labs nektāra avots medus bitēm. Šā iemesla dēļ dravnieki nereti blakus bišu stropiem sēj griķu laukus. Griķu medus ir tumšā krāsā un ar stipru garšu.
Ārstniecībā izmanto sējas griķa lakstus, kurus ievāc ziedēšanas sākumā. Šinī periodā griķi satur daudz glikozīda rutīna, arī organiskās skābes un fagopirīnu. Šīs vielas nostiprina asinsvadu sieniņas, aizkavē asinsvadu sklerozi, neļauj veidoties asins izplūdumiem, uz ko sirds mazspējas gadījumā ir liela nosliece. Turklāt griķu laksti mīkstina klepu un tīra bronhus, kas arī ir svarīgi sirds mazspējas gadījumā.
Cilvēki griķus sākuši kultivēt 4000 gadus pirms Kristus dzimšanas. Jau 2800 gadus pirms Kristus dzimšanas Ķīnas imperators griķus ierindoja starp pieciem svarīgākajiem graudaugiem, kaut gan mūsdienās tie tiek dēvēti par pseidograudaugiem.
Par griķu izcelsmes vietu tiek uzskatīta Ziemeļāzija, bet arī Latvijā tie ir videi ļoti draudzīgs augs. Mūsdienās 80% no visiem pasaules griķiem tiek izaudzēti Austrumeiropā – Polijā, Balktkrievijā, Ukrainā, Krievijā un pie mums, Baltijas valstīs.

Ar griķiem baroja padomju armijā, jau tad zināja, ka tie ir labākie graudaugi, ja nav citu piedevu.

Kas labs griķos?
Griķi ir ne vien garšīgi, bet arī vērtīgi putraimi, kurus var nopirkt veselos graudos, šķeltus un kā vārāmās griķu pārslas. Tos uzskata par vienu no labākajiem diētiskajiem produktiem. Salīdzinājumā ar citiem putraimiem griķos ir mazāk ogļhidrātu, daudz aminoskābju, taču galvenais – griķi ir bagātīgs dzelzs avots.
Griķi satur lielu daudzumu vitamīnu – B, PP, P, rutīnu – un mikroelementus, no minerālvielām – kalciju, fosforu, jodu, sāli un dzelzi. Tie nostiprina kapilārus un attīra aknas, ir īpaši vērtīgi zarnu traktam, veicina žultsakmeņu slimības profilaksi, tiem piemīt holesterīnu pazeminošas īpašības, palīdz, ja ir osteoartrīts. Spēcina organismu un stimulē asinsradi. Ja salīdzina griķus ar citiem putraimiem, tad tiem piemīt lielāka enerģētiskā vērtība. Griķi sniedz labu sāta sajūtu. Šos putraimus iesaka iekļaut uzturā cukura diabēta gadījumā, jo tie stabilizē cukura līmeni asinīs.
Griķi ir viens no tiem graudaugiem, ko veiksmīgi var izmantot, veidojot savu ikdienas ēdienkarti. Veicina cietes šķelšanos, kas uzsūkusies organismā. Griķus var izmantot pie gaļas ēdieniem, kombinēt ar dārzeņiem un uzvārīt no tiem piena zupu. Atrast tajos kaut ko sliktu ir grūti. Tiem, kam raksturīga celiakija, var izmantot alternatīvu – griķus, jo rudzus, miežus, auzas, kviešus nedrīkst lietot. Uzmanīties vajag ar griķu pārslām, kas mēdz būt ar kaut ko papildinātas, piemēram, sāli. Uztura dažādībai kartupeļus un rīsus droši var aizvietot griķi.
Vērtīgās sastāvdaļas
Griķos ogļhidrāti ir cietes veidā, kas ir primārais ogļhidrātu uzkrāšanas veids augos. Kad uztura speciālisti runā par saliktajiem ogļhidrātiem, viņi domā arī par griķiem, tātad griķos ir ieteicamie ogļhidrāti. Ja mērām ogļhidrātu daudzumu vārītos griķos, tie veidos aptuveni 20 % no kopējā svara. Griķi ir ļoti labs ogļhidrātu avots.
Griķi satur labu devu šķiedrvielu – savienojumus, ko organisms nespēj pilnībā sagremot, bet tie labvēlīgi ietekmē zarnu veselību (un ne tikai). Vārītos griķos šķiedrvielas veido gandrīz 3 % no kopējā svara.
Griķi satur olbaltumvielas, taču to ir salīdzinoši nedaudz – vārītos griķos aptuveni 3% no kopējā svara. Lai arī, ēdot griķus, primārajam mērķim nevajadzētu būt olbaltumvielu uzņemšanai, aminoskābju līdzsvars tajos ir ļoti labs. Griķi īpaši bagātīgi satur lizīnu un arginīnu, kas pieder pie neizstājamām (lizīns ir obligāti jāuzņem ar uzturu) un daļēji aizstājamām aminoskābēm (arginīnu organisms daļēji spēj saražot pats).
Tauku griķos gandrīz nemaz nav, taču no tā mazumiņa, kas ir, galvenās taukskābes ir palmitīnskābe, oleīnskābe un linolskābe. Salīdzinot ar graudaugiem, griķi taukskābju ziņā ir pārāki, jo tajos ir lielāka nepiesātināto taukskābju attiecība. Ēdot griķus, gan par taukiem nebūtu jādomā, jo vienā griķu porcijā (aptuveni 45 grami sausā veidā) būs vien nepilna pusotra grama tauku.
Vitamīnu un minerālvielu ziņā pārspēj tautā populārus graudaugus – rīsus, kviešus un kukurūzu, lai gan vitamīnu griķos ir salīdzinoši maz. Visvairāk ir B grupas vitamīnu (B1, B2 un B3) un E vitamīna. Savukārt no minerālvielām lielākos daudzumos ir mangāns, varš, magnijs, dzelzs un fosfors.
Ļoti lielu ievērību griķi ir izpelnījušies ar antioksidantu saturu, kas ir augstāks, salīdzinot ar miežiem, auzām, rudziem un kviešiem. No polifenoliem, kas ir griķos, galvenais ir rutīns. Pētījumi liecina, ka tas varētu samazināt iekaisumus, asinsspiedienu, vēža risku un uzlabot asins lipīdu profilu.
Kas ir zaļie griķi un griķu milti?
Nekarsētie jeb zaļie griķi kļūst arvien populārāki veselīga uztura cienītāju vidū. Tiem ir citāds lobīšanas princips. Veikalos nopērkamie brūni grauzdētie griķi tiek lobīti ar tvaiku, bet zaļos griķus pēc nokulšanas termiski neapstrādā. Izkaltētiem graudiem tikai mehāniski noloba brūno miziņu (dzirnavās caur akmeņiem veļoties, griķi pārstrādes procesā attīrās no sēnalām). Tādējādi iegūst zaļos griķus, ko izmanto pārtikas produktu ražošanā. Tiem ir maigāka garša, kas nepieradušajiem varētu šķist pliekana. Taču, tā kā garša nav tik tipiski specifiska, zaļos griķus vieglāk iekļaut dažādos ēdienos arī miltu veidā. Pat konditorejā.
Griķu milti ir tiešām vērtīgi, jo satur trīsreiz vairāk dzelzs nekā citu graudaugu milti, tajos ir vērtīgas aminoskābes, B grupas vitamīni, kālijs un magnijs. Nav glutēna. Šiem miltiem ir saldena garša, tāpēc labi noder kūku, cepumu un smalkmaizīšu gatavošanai. Konditorejas izstrādājums tikai no šiem miltiem ir sauss, tāpēc jādomā par piedevām, kas šo trūkumu novērš. Piemēram, kēksu un pankūku mīklai var pievienot daudz smalki sagrieztu ābolu, plātsmaizi pārklāt ar glazūru vai ar bagātīgu skābā krējuma mērci (skābo krējumu sakuļ ar cukuru un kanēli un uzlej pirms cepšanas). Mīkla no griķu miltiem ir staipīga un līmīga. Kvalitatīvi milti ir tikai no zaļajiem, t. i., neapgrauzdētajiem griķiem, tāpēc ieteicams pārdevējam pajautāt, no kādiem griķiem milti samalti. Ja mājās ir zaļie griķi, miltus var pagatavot pats, smalki samaļot blenderī vai kafijas dzirnaviņās un pēc tam izsijājot caur smalku caurduri.
Griķu miltu mīklas izstrādājumi labi turas kopā, ja izmanto smalki samaltus griķus. Ja tie ir rupja maluma milti, būs problēmas ar saturīgumu, gatavais izstrādājums izcepsies graudains.

Publicitātes foto

Griķu miltu torte
Sastāvdaļas: 300 g sviesta, 4 olas, 300 g zaļo griķu miltu, 300 g cukura, vaniļas cukurs pēc garšas.
Pagatavošana: sviestu saputo ar cukuru un olu dzeltenumiem, pieliek vaniļu. Pieber miltus, samaisa un ļauj kādu brīdi pastāvēt. Tad saputo olbaltumus un iecilā mīklā. Cep formā ar zemām malām. Pasniedz pie tējas vai kafijas.