Nelūgti viesi mājās – kukaiņi. Apkarojam tos!

Prusaki
Ja mājoklī iemitinājušies prusaki, tie ložņā pa sienām, segām un spilveniem, salien elektroierīcēs, bojājot tās, rāpo pa virtuvi, nesmādējot neko. Ja vakarā uz galda palikusi tējas vai kafijas tase, nereti no rīta tajā var atrast peldošus prusakus vai to ķermeņa daļas.
Prusaki lielākoties pārvietojas diennakts tumšajā laikā, tādēļ dažbrīd tos var arī nepamanīt, tomēr šīs radības vairojas ļoti ātri, un jau drīz pēc to parādīšanās mājoklī var šķist, ka prusaki ir it visur.
Latvijā dzīvo četras prusaku sugas, divas no tām – savvaļā, savukārt virtuves un melnie prusaki par savu apmešanās vietu izvēlas mājas līdzās cilvēkiem. Patiesībā prusaki ir kukaiņu suga, kas bez cilvēka klātbūtnes nemaz nevar pastāvēt. Cilvēka mītne kukaiņiem ir ļoti draudzīga un labvēlīga dzīves telpa, jo tajā ir viegli atrast barības vielas, izdzīvot un attīstīties bez konkurences. Tā kā prusaki dzīvo antisanitārā vidē, kurā attīstās dažādas infekcijas, tie pārnēsā slimības, piemēram, salmonelozi, dizentēriju, pat vēdertīfu. Prusaka fēces var izraisīt ekzēmas un astmu.
Tipiskas pazīmes, kas norāda uz prusaku invāziju mājās, ir labi pamanāmas oliņu un ādas daļiņas, kā arī izkārnījumi – kukaiņi parasti atstāj vismaz 1 mm platu dažādu garumu melnu «putekļu» kārtiņu. Tipiska pazīme ir specifisks aromāts telpā – prusaki mājoklī parasti rada nepatīkamu pelējuma smaku. Kukaiņi uzbrūk un iznīcina organiskus produktus, ieskaitot ādas izstrādājumus un grāmatas.
Kā uzveikt prusakus?
Cīņā ar nepatīkamajiem kukaiņiem galvenais nosacījums ir tīrība. Mājoklis regulāri jātīra un jākopj ar putekļsūcēju, bet ēdienam un ūdenim jābūt kukaiņiem nepieejamiem. Pārtiku vislabāk glabāt slēgtos traukos, jālūkojas, lai atkritumu tvertne tiktu regulāri iztukšota.
Daudzdzīvokļu mājās cīņa ar prusakiem ir efektīva vien tad, ja to dara organizēti – visos dzīvokļos vienlaikus, jo pietiek vien ar dažiem prusakiem kādā no dzīvokļiem, lai kukaiņu kolonija atkal izplestos pa visu namu.
Veikalos pieejamas dažādas indes cīņai ar prusakiem – aerosoli, smidzinātāji, želejas, krītiņi un pulveri. Metoties cīņā, jāzina, ka inde neiedarbojas uz prusaku oliņām, tādēļ pēc kāda laika indēšanas procedūra būs jāatkārto.
Efektīva prusaku kontroles metode telpās, kur ir daudz atkritumu, varētu būt telpu tīrīšana ar tvaiku vai spraugu mazgāšana ar augsta spiediena strūklu.
Prusaku inde jāizsmidzina vai jāizber pie grīdas līstēm vai skapīšu stūros, turklāt jāievēro īpaša piesardzība un jāuzmanās, lai inde nenokļūtu uz sadzīves priekšmetiem un tai nepiekļūtu bērni vai mājdzīvnieki.
Bioloģiski drošs līdzeklis pret prusakiem ir īstā kaķumētra (Nepeta cataria). Tās sulā ir nepetalaktons, kas ir prusaku šausmu feromons un iedarbojas 5–10 metru rādiusā. Ja to iestāda istabā podiņā, prusaki mūk, atpakaļ neskatīdamies. Šis garšaugs ir pilnīgi nekaitīgs cilvēkiem, arī bērniem. Toties, kā liecina nosaukums, augs patīk kaķiem un sagādā tiem lielāku prieku nekā baldriāns. Latvijā savvaļā augošā kaķumētra uz prusakiem iedarbojas vājāk.
Pēc tam, kad nelūgtie apakšīrnieki ir iznīcināti, noteikti ir jāpadomā par to, lai tie neatgrieztos, – jāhermetizē plaisas, caur kurām kaitēkļi varētu iekļūt dzīvoklī. Būtiski ir arī nekrāt kastes, papīru, vecas mājlietas, piemēram, paklājus un citas līdzīgas lietas, kas parasti tiek glabātas pagrabos, bēniņos un citās tumšās un savrupās vietās.
Blaktis
Kā zināt, ka mājās iemitinājušās blaktis? Pēdējā pazīme, kas liecina, ka ieviesušās blaktis, ir sīki, sarkanīgi punktiņi uz ādas, kas niez. Tad jāskatās, vai nav pavisam mazi, tumši, melni plankumiņi uz priekšmetiem, sienas, grīdas.
Par blakšu klātbūtni liecina arī mazi asins traipiņi teju vai kniepadatas galviņas lielumā uz gultasveļas, kā arī tipiskā salkanā smaka, līdzīga koriandram (ne velti to dēvē par blakšu zāli). Tā kā blaktis ir gana mazas (5–9 mm garas), tās labu laiku var mitināties turpat līdzās, līdz beidzot tiek pamanītas.
No kurienes, par spīti tīrai mājai, pēdējā laikā atkal uzrodas blaktis? Cilvēki aizvien vairāk, biežāk un tālāk ceļo, arī uz zemēm, kur blaktis ir pašsaprotama lieta, un atved tās mājās ar bagāžu vai pat ar savām drēbēm. Tāpat arvien vairāk un biežāk ieved lietotas mantas: apģērbu, mēbeles, sadzīves priekšmetus no ārzemēm, un liela iespēja, ka līdzi būs atceļojušas arī blaktis. Diemžēl šie kukaiņi, tāpat kā daudzi citi organismi, kļūst aizvien izturīgāki pret iznīcināšanas līdzekļiem – tie pielāgojas.
Kā izvairīties no blakšu sērgas?
Jāuzmanās, pērkot vecus un lietotus priekšmetus. Krāmu tirgos un antikvariātos ļoti rūpīgi jāizpēta kārotais priekšmets vai mēbele. Ja pērk lietotus paklājus un apģērbus, tie vēl cītīgāk jāaplūko, vai nav manāmas blakšu atstātās pēdas.
Tā kā blaktis nereti tiek savāktas līdzi uz mājām pēc nakšņošanas viesnīcās, tad tur uz vietas jāapskata gultasveļa un dvieļi, bet savas mantas nevajag likt blakus gultai – labāk tālāk. Koferi un somas jātur ciet, vislabāk jāaizdara ar rāvējslēdzēju. Blaktis gan spēj izspraukties caur visšaurākajiem caurumiņiem, tomēr lieka piesardzība par ļaunu nenāk.
No blakšu apdzīvotiem priekšmetiem jāatbrīvojas nekavējoties. Vislabāk tos sadedzināt, bet, ja nav iespējams, tad plastmasas maisos iekšā, cieši aizsiet un prom no dzīvokļa vai mājas! Visiedarbīgākie blakšu iznīcinātāji ir speciālie ķīmiskie līdzekļi, taču pēc to lietošanas arī telpas kādu laiku var kļūt nelietojamas. Ar to jārēķinās. Ja ķīmiskie līdzekļi nav pieņemami, var mēģināt likt lietā karstumu un aukstumu. 50–60 grādu karstumā blakšu oliņas aiziet bojā pusstundas laikā, līdz ar to lielākus priekšmetus var ilgstoši apstrādāt ar tik karstu gaisu. Mazākus priekšmetus – grāmatas, nelielus gleznu ietvarus – uz vairākām dienām var ievietot mīnus 18 grādu aukstumā, tātad saldētavā.
Kodes
Eksistē desmitiem dažādu kožu, no kurām lielākā daļa uzturas cilvēku tuvumā un savu neilgo dzīvi pavada, radot pēcnācējus. Vienkāršoti kodes atšķir pēc to barošanās tipa: mājās varam sastapt miltu kodes, vilnas kodes, mēbeļu kodes, paklāju kodes (arī ādas kodes), kāpostu kodes utt.
Ja pamanāt, ka mājās lidinās kode, to, protams, var noķert, turklāt itin viegli, tomēr nevajadzētu sapriecāties, jo tā nav uzvara! Vairumā gadījumu gaisā lidinās tikai bezrūpīgie un nekaitīgie kožu tēviņi, mātītes slapstās pa stūriem un dara melno darbiņu – dēj baltas, iegarenas oliņas, turklāt vairākas vienuviet. Cīnoties ar kodēm, galvenais uzdevums ir atrast perēkli ar oliņām un kāpuriem, kas ir galvenie pārtikas produktu un apģērbu postītāji.
Miltu un pārtikas kodes
Nelielais tauriņš pārtikas svilnis, ko bieži sauc par pārtikas kodi, spēj nodarīt lielu kaitējumu uzkrātajiem pārtikas produktiem. Pārtikas svilnis spējīgs izdzīvot tikai cilvēka tuvumā, dabā tas nav sastopams.
Pārtikas kode pārtiek no visām augu izcelsmes barības vielām, kas ir sastopamas viņas ceļā: graudi, milti, cukurs, pārslas, makaroni, sēklas, šokolāde, tēja, kafija, maize, rīsi, žāvēti augļi, garšvielas un daudzi citi virtuvē sastopamie gardumi. Šā kaitēkļa labākie draugi ir tumsa, mitrums un sasmacis gaiss. Attiecīgi lielākie ienaidnieki – sausa vide, blīvi noslēgti trauki un polietilēna neesamība. Plāno celofānu, kādā tiek iepakoti pārtikas produkti, kodes ātri vien caurgrauž, tādēļ grūbas, rīsi un citi birstoši pārtikas produkti jāglabā plastikāta, stikla, keramikas vai metāla kārbās ar blīvi noslēdzamu vāku.
Galvenā pazīme, kas liecina par pārtikas kodes kāpuru klātesamību, ir salipuši putraimi un staipekņi. Staipekņi izdalās no siekalu dziedzeriem, kāpuram ēdot, un, lai kur kāpurs dotos, velkas viņam līdzi.
Ja miltos vai graudos ieviesušās pārtikas kodes, vienkāršākais un drošākais, ko varat darīt, – izmest šos produktus. Šis ir gandrīz 100% drošs veids, kā iznīcināt pārtikas sviļņu perēkli. Ja kādu apsvērumu dēļ nevēlaties izmest pārtiku, var mēģināt to izsaldēt vai sakarsēt cepeškrāsnī – 20 minūtes 60 grādu temperatūrā. Šim mērķim var izmantot arī mikroviļņu krāsni. Uz jautājumu, ko iesākt ar ceptajām kožu oliņām un kāpuriem, gan katram pašam jāatrod sava atbilde.
Pārtikas krājumu plaukti, kuros atklātas kodes, jāizmazgā ar ziepjūdeni, visus stūrus un spraugas izslaukot ar etiķī samērcētu sūkli vai otiņu. Reizēm cīņai ar kodēm iesaka pārtikas krājumu plauktā glabāt arī ķiploku daiviņas vai tabaku, bet šīm tautas metodēm nav īsti pierādījumu.
Drēbju un apavu kodes
Drēbju kodes vairojas visu gadu, tās var iztikt bez ēšanas pat 30 dienas un lieliski jūtas gaisa temperatūrā no 0 līdz 35 grādiem.
Šie tauriņi nesmādē arī plānus sintētiskos audumus un materiālus, tādēļ, iepakojot kažoku vai vilnas izstrādājumus plēvē, labāk izvēlēties biezāku materiālu. Kodes savu našķošanos ar apģērbu un apaviem sāk no traipiem, tādēļ, ja nevēlaties, lai jūsu kleitas, džemperus un bikses nesagrauztu negausīgais tauriņš, nelieciet skapī netīru, sasvīdušu apģērbu un neatlieciet uz vēlāku laiku drēbju tīrīšanu.
Drēbju kožu kāpuri necieš aukstumu, spilgtu gaismu un vēju, tādēļ drošs veids profilaktiskai cīņai ar kodēm – stiprā salā izkārt kažokus uz balkona uz pāris dienām un ļaut tiem izsalt. Tāpat der laiku pa laikam izvēdināt skapi, bet drēbes kārtīgi izpurināt, nokratot iespējamās kožu oliņas.
Līdzekļi cīņā ar kodēm
Pārsteidzoši, bet fakts – agrāk tik bieži izmantotais naftalīns nepalīdz. Pareizāk sakot, tas palīdz neitralizēt pieaugušās kodes, taču šis līdzeklis ir bezspēcīgs pret kāpuriem. Lai šis ierocis būtu efektīvs, tas jāizmanto visu gadu, bet tā ir ļoti slikta ideja, jo naftalīns ir ļoti kaitīga viela, ar to ir viegli saindēties, pietiek vien ieelpot tā izgarojumus (piemēram, pārcilājot drēbes). 100% iedarbīgi ir dažādi ķīmiskie līdzekļi un indes, kas darbojas gan uz pieaugušiem kukaiņiem, gan uz oliņām, turklāt jaunākie līdzekļi lielākoties ir bez specifiska aromāta. Tomēr ķīmija ir un paliek ķīmija – to labāk turēt tālāk no bērniem un censties izmantot pēc iespējas mazāk, koncentrējoties uz profilaksi, ne seku likvidēšanu.
Ķīmiskā rūpniecība ir samērā nesena, savukārt kodes bijušas mūžīgi. Kā ar tām cīnījās agrāk? Uzskata, ka šiem kukaiņiem nepatīk ķiploki, lavandas un skuju ēteriskās eļļas. Ja pašiem nav pretenziju pret lavandas aromātu, kādēļ gan neievietot plauktā maisiņu ar kaltētu lavandu? Kodēm nepatīk piparu, citrusu, tabakas un zemeņu smarža. Kukaiņus aizbiedēt palīdz arī šķietami nekaitīgās ģerānijas. Tiesa, lai pilnībā izmantotu ģerāniju spēku, nepietiek, ka tā aug uz palodzes, laiku pa laikam jānoplūc kāda lapa un jāievieto skapī, ik pēc pāris mēnešiem nomainot sakaltušo lapu pret svaigu. Jāpiebilst vien, ka neviena tautas metode neapkaro jau izdētās kožu oliņas
Blusu slepenā dzīve

Cenšoties iznīdēt blusas, cilvēki parasti nezina, ka uzvaru viņi, iespējams, gūs tikai uz īsu laiku, jo pieaugušas blusas veido vien 10% no populācijas. Pārējie 90% ir šā karaspēka neredzamā armija – oliņas, kāpuri un kūniņas, no kurām izšķilsies daudz jaunu kukaiņu.
Pieaugušas blusas īslaicīgi parazitē uz siltasiņu dzīvniekiem (suņiem, kaķiem, putniem u. c.) un var pārnēsāt dažādas slimības, piemēram, mēri, tularēmiju, brucelozi. Blusas ir arī lenteņa starpsaimnieki. Kukaiņu kodieni izraisa alerģisku reakciju, sakostā vieta var niezēt 2–4 nedēļas.
Blusu attīstības cikls ilgst 14–140 dienu, bet pieaudzis kukainis dzīvo 2–5 gadus. Mātīte dzīves laikā spēj izdēt 500–2500 oliņu. Tās dēj dzīvnieka apmatojumā, un, ceļojot kopā ar saimnieku, oliņas nokļūst apkārtējā vidē. Blusu kāpuri izšķiļas siltās vietās – dzīvnieku alās, putnu ligzdās, grīdas spraugās u. tml. Kāpuri pārtiek no dažādām organiskajām vielām. Pieaudzis kāpurs noauž biezu kokonu, lai pasargātu sevi no nelabvēlīgiem apstākļiem un to nevarētu apēst citi kukaiņi. Kūniņas stadijā blusa gaida labvēlīgus apstākļus, lai izšķiltos. Tādēļ arī blusu invāzija vērojama vasarā, kad ārā ir silts laiks.
Totāla cīņa

Lai atbrīvotu suņus, kaķus un citus mājas mīluļus no blusām, kā arī ausu ērcēm, labs līdzeklis ir veterinārajās aptiekās nopērkamais neostomazāns. Preparātu var smidzināt arī telpās un pievienot grīdas mazgājamajam ūdenim. Profilakses nolūkos suņiem var likt pretblusu siksniņas.
Lai māja būtu tīra no blusām, jāiznīcina ne tikai pašas lēcējas, bet arī to oliņas, kūniņas un kāpuri. Veic lielo uzkopšanu un ar putekļsūcēju iztīra visas grīdas spraugas, paklājus, gultas, dīvānus un citas mīkstās mēbeles, suņa guļvietu. Pēc tam visās telpās grīdas apstrādā ar pretblusu aerosolu vai šķīdumu. Pēc apstrādes grīdai ļauj nožūt, telpu kārtīgi izvēdina. Vasarā un rudenī apstrāde jāveic ne retāk kā reizi divos mēnešos. Suņu būdas rūpīgi iztīra, aizvāc visus atkritumus. Ja nevar ar līdzekli apstrādāt visu pagalmu, apsmidzina suņa mītni un tās apkārtni.
Savus pakalpojumus cīņā pret kukaiņiem piedāvā arī firmas. Darbs notiek divos posmos. Vispirms telpas apstrādā ar momentānas iedarbības preparātu, un tūdaļ samazinās blusu skaits. Pēc tam izmanto ilgstošas iedarbības preparātu, kas iznīcina oliņas, kūniņas un pasargā no atkārtotiem kukaiņu uzbrukumiem.
Tautas līdzekļi. Tautas paņēmiens ir uzmazgāt grīdu ar ūdeni, kam pievienots terpentīns (aptuveni divi korķīši uz spaini ūdens) vai etiķis. Ūdens ar terpentīna piedevu ļoti labi savāc putekļus, tāpēc to lieto, arī uzkopjot telpas pēc remonta. Krāsotas grīdas pēc šādas apstrādes kļūst matētas. Lai krāsa atgūtu spīdumu, grīdu uzmazgā ar etiķūdeni. Smarža ātri izvēdināsies, tomēr, ja tā nav patīkama, ūdeni var paskābināt ar ko citu, piemēram, ar citronskābi. Taču pieredze liecina, ka etiķis un terpentīns parasti nepalīdz pilnībā atbrīvoties no blusām.
Lauku sētās pret blusām istabās uz grīdas kaisīja sagrieztas kalmes, kam ir ļoti patīkama smarža. Suņu guļvietās iesaka ieklāt svaigas papardes.
Mūsu senči ievēroja arī blusu uzbrukumu cikliskumu. Ticējums vēsta, ka blusas parādās, kad labība kuļama. Kad labības laiks pagājis, arī blusas pazūd.
Sudrabainā zvīņene
Droši vien liela daļa no jums šo kukaini būs pamanījuši savā vannasistabā vai tualetē, īpaši, ja tā ir ļoti mitra, bez ventilācijas. Sudrabainā zvīņene ir superātrs nakts kukainis, kurš var ļoti ilgi nedot par sevi manīt. Dzīvojamajās mājās visbiežāk sastopamā suga ir Lepisma saccharina (āržokleņu apakšklase). Kukainim nav spārnu, bet ķermenis pārklāts ar mazām zvīņām, kas kalpo kā maņu orgāni. Ādu tas regulāri nomaina, gluži kā čūska. Zvīņene ir tikai 11 mm gara, ķermenis uz mugurpusi sašaurināts, ar trīs garām astītēm. Parasti šie kaitēkļi dzīvo mitrās, slēptās vietās, uzturas zem grīdas seguma vai sienu spraugās, kurās ir augsts gaisa mitrums (virs 70 %).
Papildus nepatīkamajai sajūtai, ka pa māju klaiņo dažādi kukaiņi, zvīņene nodara arī reālu kaitējumu. Tā pārtiek no cukura un cieti saturošām vielām, līdz ar to nesmādē arī papīrus. Ja zvīņenes savairojušās pavairāk, var ieraudzīt no apakšas sagrauztas tapetes un sabojātas grāmatas, nepatīkami tās atrast makaronos, auzu pārslās vai saldumos. Uz auduma atstāj dzeltenus traipus.
Šis kukainis nevar augstu uzkāpt pa vertikālām sienām, kā arī rāpot pa gludām virsmām. Priekšroku tas dod tumšām vietām, tāpēc arī dienā reti to ieraudzīsiet. Šo kaitēkļu stiprā puse ir veiklība un ātrums, kā arī spēja paciest badu pat 10 mēnešus. Zvīņenes dzīves ilgums ir trīs, četri gadi, turklāt no olām ik pēc pāris mēnešiem izšķiļas atkal jauni kaitēkļi.
Kā atbrīvoties?
Ja nav vēlmes lietot ķīmiskus līdzekļus, atliek izmainīt vidi, uzreiz apturot šo kaitēkļu invāziju. Ja gaisa mitrumu samazina zem 30%, zvīņenei tas ir nāvējoši. Tāpat kā temperatūra, kas augstāka par +35 grādiem. Vajadzētu arī noslēgt visus iespējamos pārtikas ceļus, grāmatas pārvietot uz sausākām telpām.
Saimniecības preču veikalos un lielveikalos zvīņeņu iznīcināšanai var atrast speciālu ēsmu, kas darbojas trīs mēnešus. Tā ir ievietota kārbiņā, kurai pirms izlikšanas jāizdur caurumi iezīmētajās vietās. Atvērto kārbiņu novieto tur, kur esat redzējuši viešņas. Ja ir liela šo kaitēkļu invāzija, iespējams, vajadzīgas vairākas kārbiņas. Kukainis pārtikas meklējumos tur ielien, apēd cienastu un pēc dažām dienām iet bojā savā paslēptuvē.