Panika. Trauksme. Tās nav dzīves beigas!

Kādi bija pirmie simptomi, pirmā panikas lēkme? Kur tas notika un kā tu rīkojies?
Pirmie simptomi un panikas lēkme man sākās ļoti skaistā vietā – Barselonā. Biju atbraukusi atpūsties no visa. Tolaik studēju un strādāju, bija pamatīga slodze, nogurums. Tam pievienojās sāpīgi emocionālie pārdzīvojumi – tuvinieka nāve un pēc tam arī šķiršanās ar draugu. Lai atslēgtos no problēmu jūkļa, izlēmu braukt ceļojumā. Es labi atpūtos. Pirmspēdējā ceļojuma dienā devos uz atrakciju parku. Piepeši man sāka trūkt elpas, sirds nelāgi klauvējās, pārņēma tāds kā vājums, uznāca arī nelaba dūša. Tādas sajūtas nekad nebiju piedzīvojusi. Uzreiz sapratu, ka noticis kaut kas nopietns. Sirds skrēja, varbūt pat infarkts! Bet man bija tikai 21 gads! Tik ļoti nobijos, ka uzreiz turpat atrakciju parkā meklēju medicīnas punktu. Dakteris teica, ka tas visdrīzāk ir saules dūriens, kas man šķita visai loģiski. Ārsts mierināja, ka tas nav bīstami, lai atpūšos, un viss pāries. Taču nelāgie simptomi nerimās, nemazinājās. Tiklīdz ielidoju Rīgā, skrēju pie lidostas ārsta. Arī viņš apgalvoja tieši to pašu – organismam nepieciešama atelpa, dodiet tam atpūtu. Apziņa, kas notiek ar mani, nāca ar laiku, jo ir grūti noticēt un izprast, ka fiziskas sāpes var radīt bojāta nervu sistēma.
Kā es jutos? Kad cilvēks piedzīvo panikas lēkmes, vēl īsti neapzinoties, kas ar viņu notiek, ir liels kauns, jo viņš jūtas neaizsargāts un vājš. Zināšanas un darbs ar sevi ir tie būtiskie darbarīki, lai mācītos apzināties veģetatīvās distonijas izpausmes, un tikai tad arī pazūd kauns.
Pastāsti mazliet par veģetatīvo distoniju.
Esmu novērojusi, ka mūsdienu drukātajos un elektroniskajos medijos ir ļoti maz kvalitatīvas informācijas par veģetatīvo distoniju. Tieši informācijas trūkums motivēja mani veidot savu informācijas avotu par šo kaiti. Jau vairāk nekā divus gadus vadu motivācijas lekcijas klātienē un esmu izveidojusi pieejamu tiešsaistes lekciju. Sabiedrībā ir izveidojies aplams priekšstats par veģetatīvo distoniju, lielākā daļa uzskata, ka tās sajūtas ir izdomātas. Uzskata, ka veģetatīvā distonija ir tikai emocionāli jūtīgiem cilvēkiem jeb personībām ar mākslinieka dvēseli. Šī kaite nekvalificējas kā slimība, jo uzskata, ka tā ir ķermeniska izpausme uz pārmaiņām organismā. Kas tās ir par pārmaiņām? Visu dzīvi pēc rakstura esmu bijusi dumpiniece un ļoti mērķtiecīga savu ideju realizēšanā, tādēļ sapratu, ka man pašai patstāvīgi jāsāk meklēt kvalitatīvu informāciju par nervu sistēmas traucējumiem. Kas meklē, tas atrod. Pētot medicīnas rakstus, lasot dažādu ārstu psihoterapeitu materiālus un novērojot savas sajūtas, ātri vien sapratu, ka veģetatīvā distonija nav abstrakta parādība.
Par nervu sistēmas nozīmi organisma darbībā runā pārāk maz. Nekad nebūtu domājusi, ka veģetatīvajai nervu sistēmai ir tik liela nozīme mūsu organismā. Ap visiem mūsu orgāniem klejo nervu sistēmas impulsi, kuri sadarbībā ar mūsu psihi nosaka orgānu darbības ritmu. Veselam cilvēkam viss notiek saskaņoti. Piemēram, cilvēks jūt bailes, līdz ar bailēm paātrinās sirdsdarbība, elpošana kļūst ātrāka, saspringst muskuļi un daudzas citas organisma reakcijas, kuras pakļaujas adrenalīnam. Cilvēka organismā nekas nenotiek tāpat vien. Ja nervu sistēmai ir radušies darbības traucējumi, tad arī orgānu darbība var radīt dažādus pārsteigumus. Nervu sistēma sniedz nepareizu informāciju, un cilvēkam miera stāvoklī dauzās sirds, trūkst elpas vai ir kādi citi nepatīkami simptomi. Nervu sistēmu var bojāt vairāki faktori – emocionālā spriedze, ķīmiskas vielas, fiziska orgāna slimība, tādēļ ir aplami domāt, ka veģetatīvā distonija ir kaut kādai konkrētai cilvēku grupai. Pasargāts nav neviens. Ir svarīgi saprast, ka, ja ir stipri nervi, būs arī laimes izjūta. Veselība, spēks, dzīvotspēja un pacietība mērāma tieši ar nervu spēku. Dzīvība plūst pa nerviem, to nekad nevajadzētu aizmirst!
Vēlos zināt par bailēm, kādas piedzīvoji. Cik esmu dzirdējusi, cilvēki baidās no visa, kas saistās ar emociju uzplūdiem, liekas, ka tu mirsti, pat raudāt esot bail… Kā tev izdevās uzveikt paniku?
Veģetatīvā distonija visiem cilvēkiem sākas pēc līdzīga scenārija – tiek piedzīvotas bailes, ļoti lielas bailes. Ātrās palīdzības kušete ir regulāra parādība, jo bailes no nāves paralizē veselo saprātu. Kad cilvēks ar veģetatīvo distoniju stāsta par savu šausmīgo pieredzi un simptomiem, viņš tiešām pārdzīvo fiziskas sāpes. Nervu sistēma spēj radīt elpas trūkumu, krampjus, tirpšanu, sirds pārsitienus un daudzus citus simptomus (sajūtas ir īstas!). Bailes ir automātiska aizsargreakcija, bet tajā pašā laikā – lielākais ienaidnieks, jo tieši bailes baro simptomus. Mūsu nevainīgais organisms ir mācīts, ka baiļu situācijā ir jāieslēdz izdzīvošanas režīms, tādēļ arī veģetatīvās nervu sistēmas pārslodzes gadījumā bailes nemazina simptomu esamību. Ir jāsaprot, ka simptomi nav bīstami.
Atceros, ka man visvairāk izteiktais simptoms bija elpas trūkums. Izgāju no mājām, sāka trūkt elpas, bija smakšanas sajūta. Mēģināju saskatīt likumsakarību un ātri vien sapratu, ka attālinoties no savas drošības zonas, mani piemeklē sliktās sajūtas. Nevarēju saprast, kā pēkšņi no drosmīgas meitenes esmu kļuvusi par zaķpastalu. Elpas trūkums un trauksme mani piemeklēja publiskās vietās – transportlīdzekļos un masu pasākumos. Apzinoties, ka simptomi rodas konkrētās situācijās. Ņemot vērā, ka nervu sistēma bija novājināta, man izdevās viegli piesaistīt citas blaknes. Regulāras bailes manī radīja aizsargmehānismus. Psihe ir ļoti gudra organisma sistēma. Piemērs – mana pirmā panikas lēkme bija atrakciju parkā Barselonā, publiskā vietā. Organismam bija liels fiziskais pārbaudījums, tādēļ psihe izstrādāja aizsargmehānismu līdzīgām situācijām. Tādēļ koncertos un sabiedriskajā transportā, kur ir daudz cilvēku, manās asinīs tika ielaists adrenalīns, kas rada trauksmi. Lai novērstu šādas situācijas, ir jāapzinās bailes un jāsaprot veģetatīvās nervu sistēmas pamatfunkcijas. Simptomi nav bīstami, bet ir ļoti nepatīkami, tādēļ sākumā jāprot izdzīvot simptomus un neļaut bailēm attīstīties. Labākā metode ir ne no kā neizvairīties un nemainīt savu ikdienu. Ja gribi iet uz koncertu – ej, ja gribi iet uz lielveikalu – ej. Nemaini savu ierasto ikdienu tikai tāpēc, ka baidies, ka notiks panikas lēkme. Man ļoti patīk citāts par nāvi: «No nāves vismazāk baidās tie cilvēki, kuru dzīvei ir vislielākā vērtība.» Tā ir taisnība. Kamēr nav par vēlu, domājiet par dzīvi, nevis par nāvi.
Kas palīdz citiem, jo mēs visi neesam vienādi?
Ir daudz metožu, kā izvairīties no panikas lēkmēm, bet svarīgi ir saprast, kas tad īsti izraisa mūsu organismā trauksmi. Protams, ka psiholoģiskais faktors ir viens no būtiskākajiem ietekmes avotiem – pārmērīgs stress rada bojājumus nervu sistēmas darbības ritmā. Taču nervu sistēmu un organisma darbību ietekmē vēl viens būtisks faktors – ķīmiskās vielas. Ārsti ir novērojuši, ka nervu sistēmas darbību ietekmē alkohols, nikotīns, kofeīns un daudzi citi mākslīgie dopingi. Mūsu organisms ir kā ķīmiska kolba, kurā norisinās dažādas ķīmiskas reakcijas, tādēļ jāuzņemas atbildība par visu, kas nonāk jūsu organismā. Katram iemesls, kas izsauc veģetatīvās nervu sistēmas darbības traucējumus, ir citāds. Bet ir kopīga recepte visiem! Lai atjaunotu nervu sistēmas darbību, ir svarīgi atteikties no nelabvēlīgām vielām, izstrādāt sabalansētu uzturu, veicināt labu asinsriti, ievērot dienas režīmu, labi izgulēties un veidot personības raksturu, lai objektīvi spētu pieņemt lēmumus un uztvertu dzīves dažādību. Ļoti svarīgi savu organismu izprast gan no medicīniskās puses, gan psiholoģiskās, jo tad tu spēsi pats sev atbildēt uz ļoti daudziem jautājumiem. Vēl svarīgāk ir iedvesmoties no dažādiem cilvēkiem, kuri ir pārvarējuši līdzīgas problēmas vai kā citādi ir spēcīgas personības. Piemēram, esmu intervējusi vienu no nozīmīgākajām personībām Latvijā – profesoru kardiologu Andreju Ērgli, kā arī ļoti iedvesmojošo personību Inesi Ziņģīti, kura reiz bijusi paralizēta un šobrīd daudzus iedvesmo ar savām veselības receptēm. Cilvēki tev apkārt veido tavu prāta dārzu.
Teici, ka esi priecīga, ka to visu pārdzīvoji. Kāpēc?
Cilvēka īpatnība ir tajā, ka vislielākais spēks rodas grūtībās. Veģetatīvā distonija piespiedu kārtā panāca, ka iepazinu savu ķermeni gan no fiziskā, gan no psiholoģiskā rakursa. Vieglākos dzīves apstākļos nekad nebūtu veltījusi tik lielu uzmanību sev. Strādājot ar savu prātu un fizisko ķermeni, uzzināju, kāda ir enerģijas patiesā jauda. Kad cilvēks savu ķermeni sāk iekopt kā rožu dārzu, uzlabojas ne tikai veselība, bet arī privātā dzīve un karjera. Slavens domātājs Ogs Mandino ir teicis: «Mūsu ikdiena iet pa priekšu gaismas ātrumam. Mēs visi gribam pēc iespējas ātrāk rast atbildes visam, lai kādas tās būtu, vieglas receptes, gatavus risinājumus, ātrgaitas liftu uz panākumiem! Bet mēs aizmirstam, ka vecie dzīves likumi vēl aizvien ir spēkā.» Veģetatīvās distonijas dēļ esmu sapratusi, kas ir spēka avots un kā no tā dzert ar lieliem malkiem. Veģetatīvā distonija man sniedza iespēju iepazīt savas personības stiprāko pusi.

Meldra Kuzņecova.

Tagad esi kā misionāre, kas grib palīdzēt citiem. Kā tu vari par to runāt, domāt, atcerēties un vairs nebaidīties? Vai vēlme palīdzēt citiem ir lielāka?
Gribētu teikt, ka šobrīd mana nodarbošanās ir – mentore, jo ar palīdzību citiem pelnu iztiku. Mana galvenā misija ir palīdzēt cilvēkiem izprast, kas ar viņiem notiek. Savās lekcijās informāciju pasniedzu ļoti vieglā un saprotamā valodā ar reāliem dzīves piemēriem un pierādītām metodēm. Motivācija pasniegt lekcijas ir tāpēc, ka apzinos, ka mentālā veselība ir aktuāla problēma, no kuras nav jākaunas. Mēs dzīvojam 21. gadsimtā, kur prātam ir ļoti liela slodze un konkurence. Ir tikai dabiski, ka cilvēka psihe ir pakļauta riskam. Prāts ir mūsu ķermeņa dvēsele, par to nedrīkst kautrēties runāt.
Nevienam veģetatīvā distonija nesākas vienā dienā. Kādas ir pirmās pazīmes, ka cilvēkam var sākties panikas lēkmes?
Pazīmes var būt jebkas, ko ikdienā neesat radis piedzīvot, – paātrināta sirdsdarbība, traucēts miers, bieža vajadzība apmeklēt labierīcības, svīšana, elpas trūkums, ķermeņa tirpšana un daudzi citi simptomi. Ir svarīgi veikt izmeklējumus, lai ārsts noteiktu diagnozi.
Cik zinu, ļoti daudzi ilgstoši dzer nomierinošus medikamentus, no mājas bez tiem neiziet, jo ir bailes, ka uz līdzenas vietas bez jebkāda iemesla sāksies panikas lēkme. Kādi būtu tavi ieteikumi?
Nekad neesmu bijusi pret medikamentiem, bet – visu ar mēru. Ja veģetatīvā distonija sākas ļoti smagā formā, uzskatu, ka organismam nav jāmokās, zāles sākuma stadijā palīdz sakārtot procesus organismā. Zāles ir jāuztver kā viens no rīkiem, nevis garantēta veselība. Organisms pieprasa patiesu darbu ar sevi, tādēļ zāles dod iespēju savākties un sākt strādāt ar sevi. Ja zāles ir kļuvušas par jūsu vienīgo glābiņu, jāsaka godīgi – neesat uz pareizā ceļa.
Ko saka mediķi, bet ko domā tu – kā tikt galā ar savām emocijām?
Emocijas ir ļoti svarīgs rīks mūsu organismā – emocijas ietekmē mūsu muskuļu un orgānu darbību, tādēļ neiesaku pavirši attiekties pret domām, kuras veidojam prātā. Svarīgi ir apzināties savas sliktās domas un sākt novērot – kādēļ tās veidojas, kādas situācijas tās izraisa. Kādi mērķi netiek realizēti sliktu emociju dēļ? Mūsu vienīgais šķērslis ir mūsu prāts, jo fiziskais ķermenis būs tik stiprs, cik mūsu prāts atļaus. Vienīgā metode – darīt pretēji to, ko vēlas bailes un šaubas. Tas tiešām strādā.
Kā cilvēki var ar tevi sazināties, lai tu varētu viņiem palīdzēt?
Šobrīd sadarbojos ar zinību centru «Zikurāts», regulāri stāstu par šo tēmu, man ir arī lekcijas tiešsaistē, ja nu kāds nevēlas nākt uz publisku pasākumu. Pēc semināriem daudzi man raksta, ka tagad uzdrošinās rīkoties, ka simptomi mazinās, viņi jūtas labāk. Facebook mani var atrast lapā «Veģetatīvā distonija motivācijas lekcijas un sarunas».
Kādi būtu tavi ieteikumi cilvēkiem, kas sirgst ar veģetatīvo distoniju? Kā rast dzīvē prieku?
Ātri sapratu to, ka katra cilvēka neveiksmju pamatā slēpjas bailes, tādēļ ieteiktu apzināties šo emocijas stāvokli un pareizi iekārtot to savā ikdienas dzīvē. Lai sevi spēcinātu, ir jāsāk mācīties un salīdzināt informāciju. Cilvēkam ir jāpazīst pašam sevi – kā darbojas organisms, kādi pamatprincipi ir psihei. Jāprot būt terapeitam pašam sev, un tad arī komunikācija veidosies ar citiem, kuri papildinās ar savu palīdzību jūsu ikdienu. Un vispār – cilvēks ir vienīgā būtne, kura ir apveltīta ar iespēju smieties. Izmantojiet to!
Nav vienas receptes, kas ļauj atlabt nervu sistēmai. Es apņēmīgi mēģināju daudz ko vienlaikus, lai saprastu, kas der tieši man. Ieguldīju neatlaidīgu darbu katru dienu, uzsveru – katru dienu, lai tiktu tuvāk veselīgākai dzīvei.
Sākumā, protams, bija diskomforts, jo nācās pilnībā mainīt manu ikdienu. Agrāk patika dzīvot viegli, bez piepūles. Bet pēc veģetatīvās distonijas es pieņēmu, ka citādi nevarēšu. Un nu jau tas kļuvis par manu dzīvesveidu.
Mēģinu izvairīties no situācijām un faktoriem, kas provocē trauksmes uzliesmojumus. Man ir jāizvairās no pārguruma, jo arī tas var radīt trauksmi. Zinu robežu, līdz kurai varu būt darbīgā režīmā, tad ļauju sev atpūsties. Ļoti daudz strādāju ar emocijām. Mācos uzņemt kritiku un nejaušus aizvainojumus, lai neielaistu tos sevī.
Dažreiz gan mēdz parādīties trauksme, bet es māku gluži kā tāds profesionālis noteikt, kāpēc tā piemeklējusi tieši šobrīd. Izdzīvoju šo trauksmi – piefiksēju, ka tā eksistē, bet nepievēršu uzmanību, jo zinu, ka pāries. Un tad es nomierinos. Esmu iemācījusies ļoti ieklausīties savā ķermenī.