Ūdens uz Mēness patiešām pastāv, taču tā krājumi var izrādīties nepietiekami lielām pastāvīgām apdzīvotām vietām. Jauns pētījums rāda, ka tieši ūdens, nevis enerģija, var kļūt par galveno ierobežojumu Zemes pavadoņa nākotnes kolonizācijai.
Ledus atklāšana pastāvīgi ēnotajos krāteros pie Mēness poliem savulaik rosināja plānus vispirms izveidot zinātniskās bāzes, bet vēlāk — arī pilnvērtīgas pilsētas. Tomēr jauns pētījums, kas publicēts žurnālā «Frontiers in Space Technologies», liek apšaubīt iespēju uz Mēness izveidot lielas apdzīvotas vietas.
Zinātnieki centās novērtēt, cik ilgi Mēness pilsētas ar 100 tūkstošiem un vienu miljonu iedzīvotāju varētu pastāvēt, izmantojot pašlaik zināmos ūdens krājumus un mūsdienu ūdens pārstrādes tehnoloģijas.
Pētnieki norāda, ka ar energoapgādi nopietnām problēmām nevajadzētu rasties. Polāro krāteru malu rajonos ir teritorijas, kuras gandrīz nepārtraukti apspīd Saule. Tās dažkārt dēvē par «mūžīgās gaismas virsotnēm». Šajās vietās varētu izvietot lielas saules elektrostacijas ar jaudu līdz trim gigavatiem un nākotnē pat uzsākt saules paneļu ražošanu no vietējā silīcija.
Tas paver iespējas ne tikai zinātniskajām stacijām, bet arī rūpniecībai. Pētījuma autori pieļauj, ka teritorijās ar tik lielu enerģijas pieejamību varētu izveidot arī energoietilpīgus mākslīgā intelekta datu apstrādes centrus.
Galvenā problēma joprojām ir ūdens.
Pēc optimistiskākajām aplēsēm polārajos Mēness krāteros varētu atrasties aptuveni miljards tonnu ūdens ledus. Pat ja attīrīšanas sistēmas atkārtoti izmantotu 98% ūdens — aptuveni tik augstu efektivitāti pašlaik izdodas sasniegt Starptautiskajā kosmosa stacijā — pilsētai ar vienu miljonu iedzīvotāju šo krājumu pietiktu tikai nedaudz vairāk nekā simts gadiem.
Vienlaikus daudzi speciālisti uzskata, ka reālais ūdens daudzums varētu būt ievērojami mazāks. Dažas jaunākās aplēses ir aptuveni 30 reizes zemākas par optimistiskāko scenāriju. Tādā gadījumā pat salīdzinoši neliela pilsēta varētu saskarties ar ūdens trūkumu jau aptuveni pēc desmit gadiem.
Savukārt mazākas apdzīvotas vietas šķiet daudz reālākas. Pēc pētnieku aprēķiniem Mēness ciemats ar aptuveni 1000 iedzīvotājiem vai neliela pilsēta ar aptuveni 10 000 iedzīvotāju varētu pastāvēt vairākus gadsimtus, ja ūdens tiktu efektīvi pārstrādāts.
Pētnieki piedāvā vairākus iespējamos risinājumus. Starp tiem ir ūdens attīrīšanas sistēmu efektivitātes turpmāka uzlabošana, ūdens patēriņa samazināšana, izmantojot jaunas tehnoloģijas, piemēram, vertikālo lauksaimniecību, ūdens piegāde no asteroīdiem, kā arī jaunu ledus krājumu meklēšana uz paša Mēness.
Tieši pēdējo variantu autori uzskata par visperspektīvāko. Mūsdienu ierīces spēj izpētīt tikai dažus metrus zem virsmas, kamēr Mēness regolīta slānis polārajos reģionos var sasniegt desmitiem metru un slēpt papildu ledus krājumus.
Pašlaik daudzi Mēness apgūšanas projekti — no pētniecības bāzēm līdz Džefa Bezosa iecerei pārcelt rūpniecību uz Mēnesi un Elona Maska plāniem izveidot «pašaugošas pilsētas» — lielā mērā ir atkarīgi no atbildes uz vienu jautājumu: vai uz Zemes pavadoņa izdosies atrast ievērojami vairāk ūdens, nekā zināms pašlaik.
Pētījuma secinājums ir vienkāršs: galvenais resurss nākotnes Mēness pilsētām būs nevis enerģija, bet ūdens.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā [email protected].
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ziņot par kļūdu pogas , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Atstāt komentāru