Satelīta attēls rāda nāvējošu, koši zaļu masu, kas izplatās pa ūdenskrātuvi Dienvidāfrikā.
Satelīta attēls, kas uzņemts 2022. gadā, rāda blīvu ziedošu aļģu un invazīvo ūdensaugu paklāju, kas klāj ūdenskrātuves virsmu pie Hartbesportas dambja Dienvidāfrikā. Zinātnieki brīdina, ka šī zaļā masa ir toksiska un spēj samazināt skābekļa daudzumu ūdenī, raksta «Focus».
Ūdenskrātuve atrodas pie Hartbesportas dambja, kas būvēts 20. gadsimta 20. gados aptuveni 40 kilometru uz rietumiem no Pretorijas. Tā atrodas uz dienvidiem no Magalisbergas kalniem, kas daļēji redzami attēla augšdaļā, un to baro Krokodila upe. Papildus saldūdens nodrošināšanai apkārtējām pilsētām un saimniecībām ūdenskrātuvi izmanto arī atpūtai, tostarp makšķerēšanai un ūdenssportam.
Pēc zinātnieku teiktā, daudzās lielās ūdenstilpēs novērojama sezonāla aļģu ziedēšana, kad fotosintēzi veicošās aļģes jeb cianobaktērijas strauji vairojas un izplatās pa virsmu. Šo procesu parasti veicina laikapstākļu izmaiņas vai barības vielu pieplūdums.
Tomēr Hartbesportas ūdenskrātuve pastāvīgi atrodas hipereutrofikācijas stāvoklī — tas nozīmē pārmērīgu barības vielu, piemēram, slāpekļa un fosfora, daudzumu ūdenī. Rezultātā, pēc NASA Zemes observatorijas ekspertu datiem, ziedēšana šajā reģionā notiek biežāk un intensīvāk, nekā iepriekš uzskatīts. Tas izraisa toksisku vielu izdalīšanos un tā dēvēto «nāves zonu» veidošanos, kas var novest pie masveida zivju bojāejas.
Problēmu pastiprina tas, ka ūdenskrātuvē izplatās ne tikai aļģes. Zaļajā masā sastopami arī invazīvi ūdensaugi, tostarp ūdens hiacintes (Pontederia crassipes) un Salvinia minima, kas veido blīvus, savijušos paklājus uz ūdens virsmas.
Pēc Goddarda kosmisko lidojumu centra Merilendā okeanogrāfes Bridžitas Sigersas teiktā, eutrofikācija notiek, kad ūdenī nonāk pārmērīgs barības vielu daudzums, bieži cilvēku darbības rezultātā. Tas var izraisīt intensīvu aļģu ziedēšanu, taču sekas var būt vēl nopietnākas — dažas aļģu sugas ražo toksīnus, kurus nepieciešams attīrīt no ūdens, lai tas būtu drošs lietošanai.
Vēl viena būtiska problēma ir tā, ka pārmērīga augu masa patērē skābekli ūdenī, padarot to nepiemērotu zivīm, kurām skābeklis jāuzņem ar žaunām. Šādas teritorijas ar zemu skābekļa līmeni dēvē par «nāves zonām», un, ja ziedēšana izplatās plaši, zivīm paliek arvien mazāk dzīvotspējīgu vietu.
Novērojumi liecina, ka Hartbesportas ūdenskrātuve gandrīz nepārtraukti piedzīvo hipereutrofikāciju kopš 20. gadsimta 70. gadiem, izņemot īsu periodu 90. gados, kad tika īstenota veiksmīga bioremediācijas programma. Tomēr tā tika pārtraukta augsto izmaksu dēļ. Rezultātā aļģu ziedēšana turpinās jau gadu desmitiem, un tās apmēri ir tik lieli, ka parādību iespējams novērot pat no kosmosa.
