Man bija jāuzstājas ar improvizētu piecu minūšu runu, pēc tam jāskaita atpakaļ, tā, lai intervāls starp cipariem būtu 17, — un viss tas priekš komisijas no trim svešiniekiem. Šajā brīdī pēc manas sejas bija viegli saprast, ka es piedzīvoju akūtu stresu.
Man bija jāuzstājas ar improvizētu piecu minūšu runu, pēc tam jāskaita atpakaļ, tā, lai intervāls starp cipariem būtu 17, — un viss tas priekš komisijas no trim svešiniekiem. Šajā brīdī pēc manas sejas bija viegli saprast, ka es piedzīvoju akūtu stresu, - raksta BBC žurnāliste.
Šo biedējošo eksperimentu fiksēja kamerā psihologi no Saseksas Universitātes. Savā pētījuma projektā viņi pēta stresa ietekmi uz cilvēkiem — un tajā pašā laikā izmanto siltumkameras.
Stress maina asinsriti sejā, un zinātnieki atklāja, ka cilvēka deguna temperatūras izmaiņas var izmantot, lai izmērītu gan stresa līmeni, gan atveseļošanās ātrumu.
Pētnieku, kas veica pētījumu,prāt, siltumkameru uzņemšana var kļūt par izrāvienu stresa izpētē.
Eksperimentālais stresa tests, uz kuru mani aicināja, tika rūpīgi kontrolēts un speciāli izstrādāts, lai kļūtu par nepatīkamu pārsteigumu cilvēkam. Es ierados universitātē, nezinot, kas tieši mani gaida.
Vispirms man lūdza apsēsties, atslābināties un klausīties austiņās baltajā troksnī.
Līdz šim viss bija mierīgi.
Pēc tam pētnieks, kurš veica testu, aicināja istabā grupu no trim svešiniekiem. Man paziņoja, ka trīs minūšu laikā man jāprezentē piecu minūšu runa par "manas sapņu darbu". Trīs svešinieki tajā laikā nenovērsa no manis acis.
Es sajutu, ka man asinis pieplūda uz kakla — un zinātnieki fiksēja manas sejas krāsas izmaiņas ar siltumkameru.
Kamēr es domāju, kā rīkoties ar šo neplānotu prezentāciju (nolēmu pastāstīt, ka vēlētos pievienoties kosmonautu apmācības programmai), mana deguna temperatūra ātri pazeminājās — siltuma attēlā tas kļuva zils.
Kāda no tā ir jēga?
Saseksas Universitātes pētnieki veica šo pašu stresa testu 29 brīvprātīgajiem. Katram no viņiem deguna temperatūra pazeminājās par trim līdz sešiem grādiem.
Manā gadījumā mans deguns atdzisa par diviem grādiem, jo mana nervu sistēma novirzīja asinis no deguna uz acīm un ausīm — tā ir fiziska reakcija, kas palīdz uzmanīgi skatīties un klausīties, lai atklātu briesmas.
Lielākā daļa dalībnieku, tāpat kā es, ātri atguvās; viņu deguni uzsila līdz līmenim, kas bija pirms stresa, dažu minūšu laikā.
Vadošā pētniece, profesore Džiliāna Forstere, paskaidroja, ka žurnālista un televīzijas vadītāja darbs, visticamāk, padarījis mani "pietiekami pieradušu pie stresa situācijām".
"Jūs esat pieraduši pie kameras un sarunām ar svešiniekiem, tāpēc, visticamāk, esat diezgan izturīgi pret sociālajiem stresa faktoriem, — viņa skaidroja. — Bet pat tāds cilvēks kā jūs, apmācīts būt stresa situācijās, demonstrē bioloģiskas izmaiņas asinsritē, kas ļauj pieņemt, ka šo "deguna temperatūras pazemināšanos" var uzskatīt par uzticamu stresa stāvokļa izmaiņu indikatoru."
Paraksts pie foto, Kad mēs piedzīvojam akūtu stresu, deguna temperatūra samazinās tikai dažu minūšu laikā. Stress ir daļa no mūsu dzīves. Bet, pēc zinātnieku teiktā, viņu atklājums var tikt izmantots stresa pārvaldīšanai.
"Laiks, kas nepieciešams cilvēkam, lai atgūtos pēc temperatūras pazemināšanās, var būt objektīvs rādītājs tam, cik labi viņš regulē savu stresu, — teica profesore Forstere. — Ja cilvēks atgūstas neparasti lēni, vai tas varētu būt trauksmes vai depresijas riska marķieris? Vai ir iespējams ar to kaut ko darīt?"
Ņemot vērā, ka šī metode ir neinvazīva un mēra fizisko reakciju, to var izmantot arī stresa uzraudzībai zīdaiņiem vai cilvēkiem, kuri nespēj sazināties ierastajā veidā.
Otrā uzdevuma manā stresa testā, manuprāt, bija vēl sliktāka par pirmo. Man piedāvāja skaitīt atpakaļ no 2023 ar intervālu 17. Kāds no trijiem bezemocionālajiem svešiniekiem katru reizi apstādināja mani, kad es kļūdījos, un lūdza sākt no jauna.
Jāatzīst, es slikti protu skaitīt prātā.
Kamēr es ar nepieklājīgi garām pauzēm centos likt savam prātam atcerēties mutiskā skaitīšanas mākslu, manā galvā ienāca tikai doma par to, kā izbēgt no šīs noslēgtās istabas.
Pētījuma laikā tikai viens no 29 brīvprātīgajiem, kas piedalījās stresa testā, patiešām lūdza aiziet. Pārējie, tāpat kā es, izpildīja savus uzdevumus (visticamāk, piedzīvojot dažādu diskomforta pakāpi), un beigās saņēma savu atlīdzību — vēl vienu porciju balto troksni austiņās.
Nemierīgie primāti
Profesore Forstere plāno iepazīstināt ar šo jauno stresa mērīšanas metodi auditorijā pasākumā New Scientist Live Londonā 18. oktobrī.
Iespējams, viens no visvairāk pārsteidzošajiem šī pieejas aspektiem ir tas, ka to var izmantot arī primātiem, kas nepieder pie sugas Homo. Tas ir saistīts ar to, ka siltumkameras mēra fizisko reakciju uz stresu, un daudziem primātiem tā ir iedzimta.
Infrasarkanais attēls šimpanzes aiz restēm. Foto autors, Gilly Forrester/Saseksas Universitāte Paraksts pie foto, Šimpanzes un gorillas rezervātā, iespējams, nonākušas no nelabvēlīgām apstākļiem. Pašlaik pētnieki izstrādā iespējas to izmantošanai rezervātos cilvēkveidīgajiem primātiem, tostarp šimpanzēm un gorillām. Viņi vēlas noskaidrot, kā samazināt stresu un uzlabot dzīvnieku labklājību, kas nonākuši tur no nelabvēlīgas vides.
Zinātnieki jau ir atklājuši, ka pieaugušo šimpanzēm demonstrēšana videoklipus ar maziem šimpanzēm ir nomierinoša ietekme. Kad pētnieki uzstādīja videoekrānu blakus izglābto šimpanzes voljēram, viņi pamanīja, ka dzīvnieku deguni, kas skatījās video, kļuva siltāki.
Siltumkameru izmantošana rezervātos primātiem var izrādīties noderīga, lai palīdzētu dzīvniekiem pielāgoties un iejusties jaunā sociālajā grupā un nepazīstamā vidē.
"Viņi nevar pastāstīt, kā viņi jūtas, un spēj diezgan labi maskēt savas jūtas, — skaidroja Marijanna Peisleja, pētniece no Saseksas Universitātes, kas pēta cilvēkveidīgo primātu labklājību. — Mēs pēta primātus pēdējos 100 gadus, lai labāk saprastu sevi. Tagad mēs zinām tik daudz par cilvēka garīgo veselību, ka, iespējams, varam izmantot šo zināšanu un atmaksāt viņiem."
Tātad, iespējams, mans stresa tests sniegs savu pieticīgo ieguldījumu, lai mazinātu dažu no mūsu radiniekiem-primātiem ciešanas.
