Levits beidzot komentējis viņa biogrāfiju apšaubošās grāmatas Viltvārdis saturu

Skaidrojot pieļāvumu, ka Levits par saviem vecvecākiem uzdodot cilvēkus, kas tādi nemaz neesot, prezidents pastāstījis, ka viņa māte Ingeborga Bārga dzimusi 1926.gadā, bet pēc laulībām ieguvusi uzvārdu Levite. Viņas māte bijusi Auguste Bārga, kurai meita piedzimusi agrā jaunībā ārlaulībā, kas "toreiz neskaitījās labi", tāpēc Levita māti adoptējuši vecvecāki - Karlīne un Jānis Bārgi. Adopcijas nolēmumu 1926.gada beigās pieņēmusi Jelgavas apgabaltiesa, un tas ierakstīts Levita mātes dzimšanas reģistrā.

"Tādēļ vēlāk pēc dokumentiem mana māte oficiāli skaitās nevis savas īstās mātes Augustes Bārgs, pēc precībām Augustes Ermansones, bet gan savu vecvecāku - Karlīnes un Jāņa Bārgu meita. Citiem vārdiem - vecvecāki adoptēja savu mazmeitiņu," skaidrojis politiķis, "kurioza nianse ir tā, ka pēc dokumentiem sanāk, ka mana māte piedzima, kad viņas mātei jau bijuši 55 gadi. Tāds neliels fizioloģisks retums, ko mani apmelotāji ir palaiduši garām."

Levits piebildis, ka par šo adopcijas faktu uzzinājis samērā vēlu, bet ģimenē vienmēr zinājis, ka viņa īstā vecmāmiņa ir Auguste Ermansone un vecvecmāte - Karlīne Bārgs. Vēlāk viņa vecmāmiņa Auguste apprecējusies ar Jāni Ermansonu un viņi kopā ar vecvecmāti Karlīnu izsūtīti. Vecvectēvs Jānis Bārgs tajā laikā jau bija miris.

Savukārt Levita tēvs esot bijis noslēgts un "par sevi neko nestāstīja". "Es pieņemu, tas bija tādēļ, ka tēva dzimta tika iznīcināta holokausta laikā," stāstījis prezidents, "kad es tēvam par šo traģisko laika posmu pavaicāju, viņš atbildēja: "Tā ir zudusi pasaule." Tāpēc par tēva dzimtas vēsturi man ir maz informācijas."

Komentējot grāmatā izteiktās šaubas par savu pilsonību un kāpēc Vācijas pilsonība iegūta 1985.gadā, ja emigrācija notika 1972.gadā, Levits skaidrojis, ka starpposmā viņam bijusi Vācijas nepilsoņa (aliens) pase.

"1985.gadā es kļuvu par Vācijas pilsoni. Vienlaikus man bija Latvijas vēstniecības Londonā izsniegtā Latvijas pase, taču tā no Vācijas viedokļa skaitījās neefektīva, jo Latvija pastāvēja tikai "de iure", bet ne "de facto". Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1992.gadā es reģistrējos kā pilsonis. Taču toreiz spēkā esošais Vācijas pavalstniecības likums neparedzēja dubultpilsonību. Ja cilvēks tika brīvprātīgi uzņemts vienas svešas valsts (šai gadījumā - Latvijas) pilsonībā, tad tas nozīmēja atteikšanos no Vācijas pilsonības un saskaņā ar likumu Vācijas pilsonība tika automātiski zaudēta. Kopš tā laika esmu tikai Latvijas pilsonis. Citādi tas nemaz nevarēja būt, jo es kļuvu par Latvijas vēstnieku Vācijā. Pašsaprotami, ka pašas Vācijas pilsonis nevarēja kļūt par ārvalsts vēstnieku Vācijā," skaidrojis Levits.

Savukārt komentējot sētās šaubas par izglītības dokumentiem, Levits uzsvēris, ka tās varētu būt radušās, nepārzinot Vācijas juridiskās izglītības uzbūvi, kas sastāv no divām daļām - pirmā daļa esot universitātē iegūtās teorētiskās zināšanas. Universitāti pabeidz ar pirmo juridisko valsts eksāmenu, kuru kārto nevis augstskolā, bet gan īpašā valsts iestādē - eksāmenu pārvaldē. Taču ar universitātes absolvēšanu augstākā juridiskā izglītība nebeidzoties, jo, lai ieņemtu augstākos juridiskos amatus, esot vēl divarpus gadi jānokalpo augstākas tiesas dienestā par juristu (referendāru), pēc kā jaunais jurists iegūst tiesības likt Lielo juridisko valsts eksāmenu.

"Dzirdētas baumas, ka man vispār neesot juridiskās izglītības, jo man neesot pat bakalaura grāda, neraugoties uz to, ka esmu strādājis par Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi," ar ironiju minētās šaubas komentējis Levits.