Iekšzemes viesstrādnieki: uz Ķekavu ved strādniekus no Latgales

Viņi ir strādnieki no Latgales, mūsu iekšzemes migranti. Viņi nav devušies uz Angliju vai Vāciju – viņu emigrācijai jāmēro īsāks ceļš.

Viņu dzimtajās pilsētās un ciemos darba nav. Toties darba rokas ir vajadzīgas noliktavās, kas atrodas Ķekavā. Tāpēc viņi dodas uz šo brīvprātīgo katorgu, kā viņi paši dēvē šo darbu. Bet izejas nav – kad darba nav vispār, pat šādi apstākļi kļūst par glābiņu.

Latgale glābj biznesu

"Var strādāt dienas maiņā, no plkst. 8.30 līdz 20.00. Alga – 2,70 eiro stundā pirms nodokļu nomaksas. Bez nodokļiem algai vajadzētu būt 226 eiro nedēļā. Īstenībā – 100 eiro septiņās dienās," stāsta Marija (vārds mainīts).

Viņa pati nesen beigusi skolu un, lai palīdzētu mammai un omei, brauca strādāt uz Ķekavu. Ilgi gan neizturēja – neraugoties uz to, ka ir jauna, jau pēc dažām dienām šādā darbā sāka mocīties ar stiprām sāpēm mugurā.
Darba veids ir atkarīgs no tā, uz kurieni sūtīs: līmēt markas, izņemt pudeles no kastēm, atvērt kārbas... Darbs ir mehānisks, vienveidīgs un no pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tas nav nekāds sarežģītais, bet pēc tam, kad vienas un tās pašas darbības izpildītas vairāku stundu garumā, sāk sāpēt mugura, rodas asiņojošas tulznas, sapampst kājas – apsēsties taču nav iespējams. Un tā gandrīz 12 stundas pēc kārtas. Ik pēc divām stundām ir atļauts 10 minūšu pārtraukums. Nakts maiņas laikā var paēst vienreiz, tam atvēlēta pusstunda. Dienā paēst var divreiz.

Cilvēki dzīvo kopmītnēs. Naudu par to atvelk no algas. Droši vien ar to arī izskaidrojama niecīgā summa, kas paliek cilvēkiem par patiešām smago darbu.

"Apstākļi kopmītnēs, protams, diez kādi nav," stāsta šīs rūpnīcas pastāvīgā darbiniece Jekaterina (vārds mainīts). "Istabā mēdz būt tarakāni un pat blusas. Tiesa gan, pēc 12 stundu darba dienas tādiem sīkumiem kaut kā nepievērš uzmanību," piebilst viņa, skumīgi smaidīdama.

Nedēļa pēc nedēļas

Parasti cilvēki nostrādā nedēļu un nākamo nedēļu pavada mājās. Daudzus mājās gaida visādas darīšanas – dārzs, lopiņi, saimniecība.

Ja rīdziniekiem piedāvātu 400 eiro algu, daudzi pretīgumā saviebsies un atteiksies. Savukārt Ķekavas uzņēmumā – padomājiet –, ja cilvēks nostrādātu pilnīgi visu mēnesi bez brīvdienām (kas principā nav iespējams un ir nelikumīgi), viņš nopelnītu minimālo algu – 430 eiro.

"Uz kurieni sūdzēties, un ko tas dos?" dalās savās šaubās Margarita, kas regulāri brauc pelnīt uz Ķekavu. "Un priekš kam zaudēt darbu? Cita taču nav..."

Cilvēki saprot, ka viņus izmanto. Bet saprot arī to, ka tā ir viņu vienīgā izredze izdzīvot. Labāk tāds darbs nekā pavisam bez darba.

Kāpēc viss ir tik bēdīgi? Latgale ir reģions ar augstāko bezdarba līmeni Latvijā (13,6 %, ņemot vērā, ka valstī vidējais rādītājs ir 6 %) un ar vismazākajām algām.