Franču skolas noslēpumi

Uzskatāms piemērs tam ir stāsts, par kuru būs runa zemāk.

«Laipni lūdzam!» jeb «Nepiederošiem ieeja aizliegta»

...Nekas neliecināja par nepatikšanām nākotnē. Vienkārši avīzes redakcijā bija nonākusi informācija, ka franču privātskolā — Žila Verna skolā — notiks Atvērto durvju diena vecākiem, kurā skolas padomes un administrācijas pārstāvji prezentēs ēku, uz kuru skola plāno pārcelties jau nākamajā gadā. Ēka atrodas klusā vietā, Lēdurgas ielā 26 (Mangaļu dzelzceļa stacijas rajonā), tika būvēta padomju laikā pēc tipveida projekta. Franču skolai kādā brīdī pašreizējās telpas kļuva mazliet par šaurām, tā ka jaunu plašāku telpu meklēšana bija pilnīgi loģiska lieta.

Piebildīšu, ka man arī agrāk ir gadījies apmeklēt Atvērto durvju dienas skolās, arī privātskolās. Līdz šim žurnālistus šādos pasākumos sagaidīja ar prieku. Kuram tad mūsdienās nav vajadzīga publicitāte, turklāt par velti, ja ņem vērā pašreizējo skolēnu deficītu? Līdz ar to rīkotāji parasti varēja atrast dažas minūtes, lai aprunātos ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvi.

Bet šoreiz viss notika citādi. Sanāca tā, ka es atbraucu uz skolu pusotru stundu pirms sākuma un, cerot, ka kāds no administrācijas jau būs uz vietas un vismaz īsumā pastāstīs par pārcelšanās plāniem, droši vēru vaļā ieejas durvis — kas patiešām bija atvērtas. Uzkāpusi otrajā stāvā, es satiku nelielu grupiņu no četriem cilvēkiem, kuru vidū, kā tūlīt pat tika noskaidrots, bija arī skolas valdes padomes priekšsēdētājs Didzis Kirstuks. Es stādījos priekšā un izklāstīju savu lūgumu. Savukārt Kirstuka k-gs iedeva man savu tālruņa numuru, palūdza piezvanīt rīt un palūdza... aiziet.

— Šodien ir pasākums tikai un vienīgi vecākiem, — paskaidroja viņš.

— Taču līdz sākumam vēl pusotra stunda! Varbūt jūs varētu veltīt man vismaz desmit minūtes?

— Nē, šodien nekādu interviju nebūs.

— Varbūt, ja jau esmu šeit, jūs ļautu vismaz palikt un noklausīties prezentāciju?

— Nē. Tā ir domāta tikai vecākiem.

...Izvēles nebija — nācās vien paklausīt. Jo vairāk tāpēc, ka pagalmā es pamanīju apsargu un blakus uz ielas — trafarētu furgoniņu. Uzprasīties uz nepatikšanām nebija ne mazākas vēlmes. Taču es izgāju ārā pilnīgā neizpratnē: it kā ir izsludināta atvērto durvju diena, ziņots par jaunās ēkas prezentāciju (nevis nez kādu komercnoslēpumu apspriešana), kāpēc tad žurnālistam, lai arī viņš ieradās nesaukts un neaicināts, šīs durvis pēkšņi izrādās SLĒGTAS? Kas tāds šajā pasākumā varētu izskanēt, kas nebūtu domāts masu mediju pārstāvja ausīm?

Mīkla acīmredzami bija jāatmin. Meklējot šo atminējumu, es pastaigājos pa rajonu, parunājos ar vietējiem iedzīvotājiem, apskatīju apkārtni. Vēlāk atgriezos pie skolas, iepazinos ar dažiem vecākiem, kas jau sāka piebraukt, lai piedalītos pasākumā. Daži iedeva man savus tālruņa numurus un laipni piekrita pastāstīt par saviem iespaidiem pēc sapulces beigām — tiesa gan, anonīmi. Un jau pēc šīm telefonsarunām man kļuva vairāk vai mazāk skaidrs, kāpēc ar mani notika šis starpgadījums — pilnīgi atbilstošs vecās filmas nosaukumam «Laipni lūdzam jeb Nepiederošiem ieeja aizliegta».

Tālais ceļš uz skolu

Nedaudz novirzīšos no tēmas. Uz skolu Lēdurgas ielā 26 es devos ar auto no Jūrmalas centra. Kaut gan vēl nebija īstais sastrēgumu laiks, ceļš kopumā man aizņēma kādu pusotru stundu vienā virzienā. Jau tad es sāku aizdomāties, cik lielā mērā ēkas atrašanās vieta ir piemērota tieši PRIVĀTSKOLAI. Ja tā būtu pašvaldības skola, uz kurieni bērni iet pēc principa «tuvāk mājām», jautājumi nerastos. Bet uz privātskolām bērni parasti brauc no visas pilsētas, reizēm arī no Pierīgas! Nezinu, vai starp Žila Verna skolas skolēniem ir Zolitūdes, Imantas un pārējās Pārdaugavas iedzīvotāji (nemaz nerunājot par Piņķiem un Jūrmalu). Ja ir, es no sirds jūtu līdzi viņiem un viņu vecākiem. Viņiem tik daudz laika, dodoties uz skolu darba dienās, maksimāli noslogotajās rīta stundās, un atgriežoties mājās vakara pusē, vajadzēs pavadīt ceļā un stāvot sastrēgumos! Cik agri no rīta vajadzēs celties, lai bērns nenokavētu pirmo stundu!

Tomēr no sarunām ar vecākiem pēc prezentācijas es uzzināju lietas, uz kuru fona šis ne visai veiksmīgais (maigi izsakoties) loģistikas variants izrādījās nebūt ne lielākā problēma...

Jautājumi bez atbildēm

Taisnīguma labad teikšu: attieksme pret gaidāmo pārcelšanos tieši šajā ēkā vecākiem, ar kuriem man izdevās parunāties, bija dažāda — no atturīgi pozitīvas («drīzāk jā, nekā nē») līdz krasi negatīvai. Ja pirmie iztteica lielākoties nekonkrētus spriedumus («Ko lai dara, skolai taču jāattīstās»), otrie, apsvēruši visus «par» un «pret», bija maksimāli konkrēti. Lai ietaupītu platību avīzē, izklāstīšu tikai galvenos argumentus — koncentrēti un īsi kā tēzes, bez emocijām.

«Pirmais, ar ko mūs, vecākus, nepatīkami pārsteidza Kirstuka k-gs, bija paziņojums, ka līgums ar Rīgas domi par ēkas Lēdurgas ielā 26 iznomāšanu mūsu skolai jau ir parakstīts un, sākot ar augustu, par nomu tiek maksāti 2800 eiro mēnesī. Uz jautājumu, kāpēc līgums tika parakstīts, citiem vecākiem (kas, starp citu, maksā par savu bērnu mācīšanu 600 eiro mēnesī, un šis ir vienīgais skolas finansēšanas avots) nezinot un neņemot vērā viņu viedokli, mums tika sniegts apmēram šāds skaidrojums: izņemot ēku Lēdurgas ielā 26, citu piemērotu variantu neesot bijis, un padome esot baidījusies palaist garām šo ēku. Taču, ja vecāku vairākums būs pret vai arī tiks atrasta ēka, kas lielākā mērā atbilst skolas, skolēnu un viņu vecāku vajadzībām, līgumu varēšot izbeigt jebkurā brīdī. Uz pretjautājumu, kas tādā gadījumā atmaksās JAU samaksāto nomas maksu — mūsu, vecāku (!) naudu —, mēs atbildi nesaņēmām.

Otrais. Pēc veco padomju skolu tipveida projekta uzceltās ēkas kopplatība ir apmēram 2000 kvadrātmetri. Pat ar neapbruņotu aci ir redzams, ka tai ir nepieciešams nopietns remonts, tur praktiski viss jānomaina. Šādas ēkas viena kvadrātmetra kvalitatīva renovācija izmaksās ap 500 eiro. Reizinām 2000 kvadrātmetrus ar 500 eiro, iegūstam miljonu eiro. Kur plānots to ņemt? Labi, daži vecāki pieņēma, ka varētu iekļauties 300 eiro kvadrātmetrā. Tad sanāk 600 000 eiro — arī nav nekāda mazā summiņa. Kur to lai ņem?

Savukārt Kirstuka k-gs teica, ka plāno vispār iztikt ar 100 eiro kvadrātmetrā. Šaubāmies, ka tas ir reāli ar mūsdienu cenām. Jo vairāk tāpēc, ka par šo naudu vajadzēs ne tikai kapitāli izremontēt ēku, bet arī uzstādīt tajā drošības sistēmu, modernā līmenī aprīkot fizikas, ķīmijas un citus kabinetus. 100 eiro «kvadrātā» — ņemot vērā, ka vienas normālas kvalitātes durvis vidēji maksā ap 500 eiro un durvis jānomaina praktiski visās klasēs!

Dabiski, ka mēs gribējām ieraudzīt tāmi. Izrādījās, ka tās nav, bija tikai kādi provizoriski mutiski pieņēmumi.

Trešais. Sarunā Kirstuka k-gs minēja, ka šī ēka Lēdurgas ielā Žila Verna skolai, iespējams, esot pagaidu risinājums un kā pēc kādiem 3-4 gadiem (atkal tas «iespējams»!) skola atradīšot finansējumu, iegādāšotes zemes gabalu un uzcelšot savu ēku. Rodas jautājums: kas tad notiks ar Lēdurgas ielas ēkas remontā ieguldīto naudu? Sanāk, ka skolēnu vecāki vienkārši uzdāvinās šo naudu tiem, kas atnāks uz šo skolu pēc tam?

Skaidri saprotama atbilde arī šoreiz nesekoja.

Ceturtais. Nepieciešams ne tikai izremontēt skolas ēku, uzstādīt tajā apsardzes sistēmu, ierīkot klases, zāles, ēdnīcu un visu pārējo — tas viss arī jāuztur. Katru dienu. 24/7 režīmā.

Padomju skolu tipveida ēkas bija paredzētas 1000-1200 skolēniem, savukārt mūsu skolā, ņemot vērā, ka bērnudārzs paliek Patversmes ielā, labākajā gadījumā jaunajā ēkā mācīsies 150-200 cilvēku, un arī pēc optimistiskākajām prognozēm ir maz ticams, ka gada laikā skolēnu skaits pieaugs vismaz divreiz. Vai ir racionāli izvietot šādu skolēnu skaitu tik milzīgajā telpā? Vai arī ir ieplānots daļu no šīs platības iekonservēt, bet vecāki kārtīgi maksās par visu platību?

Milzīgā ēka ir jāapkurina, jāapgaismo, jāapsargā, katru dienu jātīra — gan iekštelpas, gan teritorija. Cik daudz tas viss izmaksās?

Piektais. Tikšanās laikā tika paziņots par problēmu — šodien esot jāatteic daudziem mācīties gribētājiem, jo pašlaik skolas rīcībā neesot pietiekami plašu telpu un pārcelšanās uz Lēdurgas ielu šo problēmu atrisināšot. Jautājums, vai potenciālo jaunpienācēju skaits kompensēs to skolēnu aiziešanu, kas dzīvo tālu no Lēdurgas ielas un kam skolas apmeklēšanu apgrūtinās vairāku stundu garš brauciens un stāvēšana sastrēgumos?!

Sestais arī ir saistīts ar transportu. Kirstuka k-gs dalījās ar plāniem, ka esot ideja nomāt autobusus (protams, uz vecāku rēķina), kas vedīs 1.-10. klases skolēnus no pilsētas centra uz Lēdurgas ielu. Šai sakarā arī rodas jautājumi:

— Kas garantēs šajos autobusos braucošo bērnu drošību?

— Vai ir paredzēts, ka autobusā būs skolotājs, audzinātājs vai kāda cita pavadoša persona, kas sekos līdzi, lai visi būtu piesprādzēti, lai neviens neskraidītu pa salonu (bērni paliek bērni!) un, ja kādam ceļā pēkšņi, nedod Dievs, kļūs slikti, lai nekavējoties sniegtu palīdzība? Šos uzdevumus vadītājam uzkraut nedrīkst — viņam jāseko līdzi tam, kas notiek uz ceļa.

Taču pats galvenais ir tas, ka skolas autobuss pats par sevi nepaātrinās bērnu nonākšanu līdz skolai. Tā jau nav lidmašīna — autobuss, tāpat kā pārējais transports, gan individuālais, gan sabiedriskais, stāvēs tajos pašos sastrēgumos. Tad jau vecākam, kas ved savu bērnu ar mašīnu līdz centram no Imantas, Piņķiem vai Jūrmalas, būtu loģiski aizvest viņu līdz pašai skolai...

Septītais. Pirms remontēt izglītības iestādes ēku, jāizstrādā projekts — skola ir uzcelta pēc padomju standartiem, bet pašlaik vides pieejamības, ugunsdrošības un citas prasības ir radikāli mainījušās. Projekta izstrāde varētu aizņemt pietiekami ilgu laiku — gadu un pat vairāk, nemaz nerunājot par papildu līdzekļiem, kas būs vajadzīgi. Vai to ir ņēmuši vērā tie, kas parakstīja nomas līgumu?

Astotais (kaut gan nozīmīguma ziņā viens no pirmajiem jautājumiem) ir loģistika. Protams, tiem, kas dzīvo šeit vai kaimiņu apkaimēs, tas ir, Mežaparkā, Mangaļos, Sarkandaugavā, Vecmīlgrāvī un pat tuvākajā centra daļā, tikt uz skolu būs ērti. Bet tā taču ir privātskola, kur jābūt ērti VISIEM, nevis tikai skolēnu daļai? Mums saka, ka skolai piemērotu ēku atrast esot ļoti grūti. Bet nez kāpēc netiek ziņots, kādi vēl varianti tika izskatīti un kāpēc tie nederēja. Galu galā, pat tad, ja patiešām nekas labāks netika atrasts, tas nebūt nenozīmē, ka jānoslēdz līgums pēc «mazākā ļaunuma» principa! Ēka, kur skola darbojas pašlaik, nepavisam nav tādā stāvoklī, lai no turienes bērni būtu steidzami jāizņem un jāizvieto vienalga kur. Bija jāatrod pieņemama alternatīva, un tikai PĒC tam varētu noslēgt jebkādus līgumus un tērēt jebkādu naudu!

...Vecāku «opozicionāru» secinājums bija nepārprotams: Lēdurgas ielas ēkas nomas līguma noslēgšana ir bijusi, maigi izsakoties, kļūda, bet pēc gada ieplānotie «jurģi» un turpmākā darbošanās jaunajā ēkā ir saistīti ar milzīgiem papildu tēriņiem VISIEM vecākiem, bet daļai no skolēnu ģimenēm arī ar milzīgām neērtībām. Kas savukārt rada risku, ka daļa no vecākiem, lai cik sāpīgi nebūtu šķirties no lieliskās un unikālās Žila Verna skolas, būs vienkārši spiesti izņemt no tās savus bērnus un sūtīt viņus citās skolās.

...Es sazinājos arī ar Rīgas domi. Painteresējusies, kādi vēl varianti tika piedāvāti Žila Verna skolai, es uzzināju, ka pašvaldība no savas puses nekādus variantus skolai nav piedāvājusi. Pilsētai vienkārši ir publiski pieejams iznomājamo telpu saraksts. Jebkuram ir iespēja atrast šajā sarakstā vajadzīgo, uzrakstīt iesniegumu un nomāt šo telpu, ja tiek ievēroti zināmi nosacījumi. Tā notika arī šajā gadījumā: pašvaldība ir saņēmusi iesniegumu, saskaņā ar kuru skolas padome vēlējās nomāt ēku Lēdurgas ielā 26. Pilsētas varas iestādes ir ļoti priecīgas, ka ēkai nu ir atbildīgs un uzticams nomnieks.

Pēcvārda vietā

Lai ar ko savā praksē sastaptos žurnālists, viņam ir pienākums izskatīt jebkādu situāciju objektīvi. Pēc komunicēšanas ar vecāku «opozīciju» es nosūtīju Kirstuka k-gam (pēc viņa lūguma izdarot to rakstiski) sarakstu ar pieciem jautājumiem, lūdzot atbildēt uz tiem pēc iespējas ātrāk. Jautājumi bija šādi:

1. Kādi varianti, izņemot ēku Lēdurgas ielā 26, vēl tika izskatīti kā potenciālas ēkas skolai?

2. Vai, izvēloties ēku, tika ņemtas vērā VISU skolēnu intereses, tai skaitā to, kas dzīvo tālu no Mangaļiem (Imantā, Piņķos, Jūrmalā u.c.)?

3. Kāpēc nomas līguma parakstīšana notika pirms skolēnu vecāku informēšanas un piekrišanas, nevis pēc tam? Vai nomas līgums paredz iemaksātās (pilnīgi vai daļēji) nomas maksas atmaksu, ja vecāku vairākums tomēr neatbalstīs variantu Lēdurgas ielā 26?

4. Tā kā daļa no vecākiem šaubās, ka renovēt ēku un aprīkot to ar visu nepieciešamo varēs par 100 EUR/kv. m (ņemot vērā vidējos izcenojumus valstī), vai pastāv kāda tāme, no kuras izriet, ka 100 EUR/kv. m ir reāls skaitlis?

5. Vai tika izdarīti aprēķini, cik daudz izmaksās skolas uzturēšana?

6. Vai skolai ir kādi citi finansēšanas avoti, izņemot no vecākiem iekasēto mācību maksu?

Esmu gaidījusi ilgāk par diennakti. Līdz raksta nodošanas brīdim nekādas atbildes netika saņemtas.

...Starp citu, jaunnedēļ ir gaidāms vēl viens notikums — Asambleja, kurā, pēc mūsu informācijas, atkal tiek plānota telpu prezentācija, jautājumi un atbildes, kā arī vecāku balsošana par iespējamo (!) skolas atklāšanu Lēdurgas ielā 26. Spriežot pēc tā, ka Asamblejā ir uzaicināta Francijas vēstniece Latvijā Odile Supizona, Asamblejas rīkotājiem nav šaubu par vairākuma atbalstu un tam sekojošajiem panākumiem. Bet vai viņi spēs argumentēti un pārliecinoši atbildēt uz jautājumiem, kas rūp noteiktajai vecāku daļai un atbildes uz kuriem joprojām nav saņemtas — vismaz pagaidām?

Marina BLUMENTĀLE