Šodien pētnieku rīcībā ir Latvijas Valsts arhīva materiāli, kuros noglabātas bijušās LPSR VDK lietas. No tām var uzzināt patiesus nebūt ne ļoti tālās pagātnes faktus.
«Var un vajag izjaukt vienotās rindas»
Aģentūras novērošanas lietu Nr. 541 «Sindikāts» LPSR VDK 1. nodaļa veda veselus divdesmit gadus — no 1970. gada 15. janvāra līdz 1990. gada 12. janvārim. To uzsācis Rīgā kapteinis Jegorovs V. N., «izskatījis esošos materiālus par latviešu emigrantu organizāciju «Latviešu inženieru apvienība ārzemēs» (LVA, 1. f., 1. apr., 7. l., 1.-2. lp.).
Pirmais lielais dokuments izlasē ir «Atskaite par tikšanās reizēm ar latviešu emigrācijas pārstāvjiem Monreālas pilsētā», ko sastādīja LPSR Zinātņu akadēmijas prezīdija sekretārs Vilis Samsons. Padomju Savienības varonis, bijušais Latvijas partizānu brigādes komandieris, vīrs pašā spēka plaukumā (tolaik viņam bija 46) šādi raksturoja 1966. gadā Anglijā un izstādē EXPO-67 Monreālā satiktos tautiešus:
«Viņi uzdod ļoti daudz jautājumu, bieži vien naivu un sentimentālu, it kā tālab, lai pārliecinātos, vai viņu pieņēmumi par faktisko stāvokli Latvijā ir bijuši pareizi... Protams, viņu patriotismam ir nacionālās ierobežotības piegarša, bet ir svarīgi, ko šie cilvēki domā, kritiski uztverot antikomunistisko histēriju un pārpilno netīrās viltus informācijas plūsmu par Padomju Zemi, ko fabricē imperiālisma ideologi ārzemēs.
Ar šo emigrācijas inteliģences daļu būtu vērts pastrādāt: daudzi tieši no šīs vides izsaka vēlmes apmeklēt Latviju kā tūristi, neraugoties uz draudiem no emigrācijas fašistiskās virsotnes puses. Protams, jautājums par viņu atgriešanos dzimtenē vairs nav aktuāls — viņu bērni jau kļuvuši par angļiem, amerikāņiem un iejusties mūsu apstākļos viņiem būs grūti. Bet svarīgi ir, ka ar viņu palīdzību var un vajag izjaukt buržuāziskās latviešu emigrācijas vienotās rindas, kas joprojām ar nepārtrauktu pretpadomju arhireakcionāro fronti vēršas pret Padomju Latviju un bez vārda runas tiek izmantotas visādām pretpadomju provokācijām.»
Makgila universitātē notika zīmīga Samsona, «LPSR ZA darbinieka» Jegorova (acīmredzot minētā kapteiņa) un trimdinieku saruna:
«Sarunā piedalījušies: jaunais profesors FREIBERGS (darbojas kibernētikas jomā) — viņš arī tikšanās „priekšsēdētājs“; viņa laulātā draudzene, kas pēta latviešu folkloras jautājumus un publicē savus pētījumus par šo tēmu.»
Pēc tam, kad Samsons uzdāvināja tautiešiem Rīgā izdoto Mazo Latvijas enciklopēdiju, saruna kļuva rosīgāka: «FREIBERGS un viņa sieva izrādīja īpašu interesi par latviešu tautas folkloras materiālu vākšanas, publicēšanas un izpētes jautājumiem. Cik daudz esmu sapratis, viņi kopīgi iecerēja izmantot matemātiskās lingvistikas metodes latviešu tautas jaunrades valodas pētījumos. Viņi ļoti gaida, kad nāks klajā mūsu apsolītais latviešu tautasdziesmu vairāksējumu izdevums» (LVA, 1. f., 1. apr., 7. l., 2., 5.-6. lp.).
Bieži vien uz VDK vadības galda nonāca informācija no atklātiem avotiem, piemēram, «Izraksts no aģenta „Sigit“ aģentūras ziņojuma, 25.IV.72. l/l Nr. 14070» ietvēra «Datus no „Tehnikas apskata“ par dažiem interesantiem latviešu zinātniekiem».
Tostarp arī par Monreālas Latviešu inženieru un tehniķu nodaļas vadītāju:
«Priekšsēdētājs — Imants FREIBERGS, maģistrs elektronikā. Adrese: 2850 Willowdale Ave, apt 1, Montreal 250, Canada» (LVA, 1. f., 1. apr., 7. l., 25. lp.).
Vēl vienā izziņā nenogurdināmais kapteinis Jegorovs min I. Freibergu kā emigrantu žurnāla «Tehnikas apskats» skaitļotāju nodaļas redaktoru (LVA, 1. f., 1. apr., 7. l., 42. lpp.).
«Fredis bieži ticies ar mūsu aģentiem»
Padomju Savienībā, kā zināms, viss tika darīts pēc plāna, ieskaitot izlūkdienestu darbību. Tāpēc arī lietai «Sindikāts» tika noteiks plāns 1975. gadam, kurā no biedriem Rahovska V. V. un Timohina S. I. tika pieprasīts «organizēt identificēšanas datu vākšanu un „Sindikāta“ vadošo darbinieku primāro pārbaudi, lai noteiktu tālākās izpētes lietderīgumu». I. Freibergs atradās 20 trimdas zinātnieku sarakstā (LVA, 1. f., 1. apr., 7. l., 49. lp.).
Speciāli akadēmiskās vides pētīšanai Kanādā ar sporta svētku piesegumu tika plānots, ka viņpus okeāna dosies izlūks no Rīgas. LPSR priekšsēdētājs ģenerālmajors Longins Avdjukevičs 08.12.75. nosūtīja pieteikumu ar apzīmējumu «pilnīgi slepeni» PSRS VDK Pirmās galvenās pārvaldes (izlūkošana) priekšsēdētāja vietniekam ģenerālmajoram inženierim Lopatinam M. I.:
«Lūdzam Jūsu norādījumu par komandējuma organizēšanu Kanādā 1976. gada Olimpisko spēļu laikā Latvijas PSR MP VDK izlūkošanas punkta operatīvajam darbiniekam apakšpulkvedim biedrim LAPIŅAM G. P. uz 20 dienām par PSRP MP VDK līdzekļiem» (LVA, 1. f., 1. apr., 7. l., 53. lpp.).
1976. gada 16. decembrī LPSR MP VDK 1. nodaļas zinātniski tehniskās izlūkošanas punkta vecākais pilnvarotais kapteinis Rakovskis raksturo izpētes objektu, kam jau ir piešķirts koda vārds:
«5. „FREDIS“ — FREIBERGS Imants, dzim. apm. 1935. gadā Latvijā, Kanādas pilsonis, latvietis, Kvebekas universitātes profesors, skaitļošanas tehnikas speciālists. Kongresa laikā (ir domāts Latviešu inženieru apvienības ārzemēs 4. kongress, 1976. gada 31. jūlijā — 2. augustā — N. K. piezīme) „FREDIS“ bieži ticies ar mūsu aģentiem. Kādu laiku „Egle“ dzīvoja viņa dzīvoklī. „Fredis“ sniedza palīdzību daudzu organizatorisku jautājumu risināšanā. „Fredis“ ir noskaņots lojāli. Izsaka vēlmi atbraukt uz republiku, lai tiktos ar Padomju Latvijas zinātniekiem» (LVA, 1. f., 1. apr., 7. l., 102. lp.).
\\\ «Sieva šo viedokli neatbalsta»
Avots «Valdis», apmeklējis Kanādu 1976. gada augustā, papildināja zinātnieka portretu ar datiem par viņa bērniem Kārli un Indru, kā arī sievu... Vētru. Tieši tā kļūdaini pirmoreiz tiek dēvēta VVF padomju čekas annālēs. Bet daži rakstura aspekti ir minēti:
«Strādā par psiholoģijas profesori Monreālas universitātē. Papildus tam aizraujas ar latviešu tautasdziesmu analīzi, izmantojot skaitļotāju. Šim nolūkam viņai izdevās saņemt universitātes dotāciju — apmēram 9000 dolārus.
FREIBERGU ģimene apmeklēja Rīgas pilsētu pēc Latvijas PSR ZA ielūguma. Ja I. FREIBERGS labprāt par to runā kā par viņam izrādītu profesionālo godu, sieva šo viedokli neatbalsta un vienmēr atrod iemeslus neapmierinātībai. Kā vēlāk norādīja citi FREIBERGU ģimenes paziņas, tas ir saistīts ar atteikšanos lasīt propagandas lekcijas V. FREIBERGAI, līdzīgas tām, ar kurām viņa labprāt uzstājas emigrantu vidē Kanādā (sk., piemēram, viņas runu Latviešu dziesmu svētku atklāšanā šā gada jūlijā Toronto). Tāpēc viņas attieksme pret ciemiņiem no Rīgas pilsētas ir bijusi visai auksta un viņa acīmredzot ne pārāk atbalstīja vīra viesmīlīgumu.»
Un tomēr, «motivējot to ar savu kāzu jubileju, 17. jūlijā FREIBERGI sapulcināja kopā vairākus viņiem pazīstamus latviešu emigrantus, lai iepazīstinātu viņus ar ciemiņiem no Rīgas pilsētas» (LVA, 1. f., 1. apr., 7. l., 113.-114. lp.).
Sakari ar tautiešiem kultūras jomā gāja plašumā. Vairas radiniekam Romānam Vīķim, kas dzīvoja Rīgā, Eduarda Smiltēna ielā, nodeva dāvanā no Kanādas radiniekiem albumu ar olimpiskajām pastmarkām. «Papildus tam, V. FREIBERGA palūdza J. STRADIŅU nosūtīt viņai dažas grāmatas par latviešu tautasdziesmām. Nobeigumā FREIBERGU dēls paņēma autogrāfus no STRADIŅA un EKMAŅA, kas parakstījās uz kongresa programmas» (LVA, 1. f., 1. apr., 7. l., 127. lp.).
Uz ilgu laiku pazudušais no VDK redzamības lauka laulātais pāris no Kanādas atkal parādās avota «Meistars» 1988. gada 12. jūlija aģentūras ziņojumā — tajā ir fiksēta tikšanās Toronto ar I. Freibergu Latviešu inženieru apvienības ārzemēs darbinieku vidū, kā arī minēts, ka V. Vīķe-Freiberga ir lūgusi «atsūtīt materiālus par dabas zinātņu un tehnikas vēsturi» (LVA, 1. f., 1. apr., 7. l., 199.-200. lp.).
«Sindikāta» lieta tika izbeigta jau Atmodas laikā. 1990. gada 12. janvārī LPSR VDK 1. nodaļas vadītājs pulkvedis Pudels parakstīja «Nolēmumu par nodošanu arhīvā», ko sastādīja 1. nodaļas zinātniski tehniskās izlūkošanas priekšnieks pulkvedis Putriņš, sakarā ar to, ka «pašlaik paplašinās speciālistu apmaiņa ar republiku un šie jautājumi tiek risināti darba kārtībā, līdz ar to ANL vešana uzskatāma par nelietderīgu» (LVA, 1. f., 1. apr., 7. l., 229. lp.)...
Taču šīs nav vienīgās topošās prezidentes un viņas laulātā drauga pēdas Rīgā palikušajos LPSR VDK arhīvos. 1. nodaļas un Centra operatīvās sarakstes lietā ir ar roku rakstīta (tā tika noformēti ārkārtīgi svarīgi dokumenti) minētā pulkveža Pudela vēstule PSRS VDK 1. Galvenās pārvaldes «I» pārvaldes 4. nodaļas priekšniekam pulkvedim Belozjorovam A. P.
«Sakarā ar lietvedības izbeigšanu un lietu nodošanu glabāšanai arhīvā lūdzam nomainīt 22. formas kartītes uz... Vīķes Freibergas V. K. vārda (2 gab.).»
Neraugoties uz to, ka tekstā ir norāde uz «Pielikumā: 120 kartītes, slepeni», šo kartīšu arhīva materiālos nav. Kas tā par noslēpumaino formu Nr. 22?
Atbildi uz šo jautājumu sniedz PSRS VDK priekšsēdētāja pavēle Nr. 0076, kas datēta ar 1977. gadu: «Par kapitālistisko valstu pilsoņiem, par kuriem pastāv operatīvā interese un tiek vestas operatīvās izpētes lietas, operatīvās struktūrvienības nosūta VDK 1. Galvenās pārvaldes 15. nodaļā 22. formas uzskaites kartītes, neiesaistot savu orgānu operatīvas uzskaites aparātu.»
No minēto dokumentu konteksta kļūst skaidrs, ka runa ir par trimdas aktīvāko darbinieku operatīvās uzskaites lietām. Tā, piemēram, šajā sarakstā ir minēta Freivalde L. O. — latvietei izdevās kļūt par Zviedrijas tieslietu ministri. Pārbūves vēji nopūta intereses uguntiņu, ko rādīja šāda līmeņa figūras — ķerties klāt valdību locekļiem valstīs, kurām PSRS mēģināja visādi pielabināties, tika uzskatīts par nepiedienīgu.
Iepazīstoties ar pieejamo dokumentu korpusu, var secināt: Freibergu laulāto pāri čekisti pētīja visai cieši, bet pirmkārt jau vīra profesionālās darbības dēļ. Taču runāt par kādiem «specifiskiem» aspektiem viņu attiecībās ar VDK nav pamata.
Nikolajs Kabanovs
Portāls VS.LV nenes atbildību par komentāru saturu.
Pievienojiet komentāru
Anonīmi komentāri
Atbilēt
Anonīmi komentāri