«Rīgas meži» iemūžina pētnieka un mežzinātņu doktora Baumaņa piemiņu

No visiem pasaules kokiem ābele ir visauglīgākā — no tās augļiem var cept plātsmaizes, vārīt ievārījumu, gatavot kompotu un sukādes, spiest sulas un no sulām darināt vīnu. Auglīga ir arī ābeļkoku selekcija jeb kā LVMI «Silava» vadošais pētnieks Imants Baumanis reiz zinājās teikt: «Ja es būtu kļuvis par dārznieku, nu jau man būtu sava ābeļu šķirne. Es iedotu pagaršot ābolus, un visiem uzreiz kļūtu skaidrs, ko esmu dzīvē paveicis.»

Un, lai arī I. Baumanis savus domubiedrus un kolēģus «Rīgas mežos» patiešām mēdza cienāt ar āboliem, par viņa auglīgāko koku kļuva nevis mājas vai meža ābele, bet gan Rīgas priede: 30–40 m gara, taisnu stumbru, tieviem zariem, bet, galvenais, ar kvalitatīvu koksni.

Tādu, kas ir stipra, izturīga, labi padodas apstrādei un smaržo pēc sveķiem — pēc meža. 17., 18. un 19. gadsimtā kuģu būvnieki tādu priedi sauktu par mastu priedi — Rīgas priedi (Pinus sylvestris var. rigensis L.), mūsdienās mežsaimnieki to sauc par parasto priedi (Pinus sylvestris L.), bet tās dēļus lepni klāj Latvijas Nacionālās operas skatuves grīdas segumā.

No sīkas priežu sēkliņas tikt līdz operas skatuves grīdas dēlim — tas ir viens no izaicinošākajiem un pamatīgākajiem Latvijas meža selekcijas un ģenētikas pētnieku darbiem. Un kopš 1961. gada šo darbu priekšgalā nostājās LVMI «Silava» pētnieks un mežzinātņu doktors I. Baumanis. Lai arī viņa spēkos nebija iztaisnot šķībos un līkos Darmštates priežu stumbrus, viņš pierādīja, ka Latvijas un Rīgas mežos vieta ir tikai tādām priedēm, kas izaudzētas no vietējas izcelsmes sēklām.

Taču, lai pie tādām tiktu, bija jāiegulda teju viss mūžs. I. Baumaņa vadībā Latvijas teritorijā tika izmeklētas vislabākās mežaudzes, bet tajās — vislabākie koki jeb t.s. pluskoki, no kuriem tika ievākti potzari, uzpotēti jauniem stādiņiem, un tikai tad un tikai tā tika izveidotas pirmās pakāpes priežu sēklu plantācijas.

Taču, ja ir pirmās pakāpes sēklu plantācijas, vajag arī otrās pakāpes plantācijas! Un tā pēc vairākiem gadiem, nu jau sadarbībā ar SIA «Rīgas meži», I. Baumanis atkal ķērās pie darba — no jau atlasītajiem pirmās pakāpes kociņiem atkal izraudzījās labākos, atkal ievāca potzarus un atkal uzpotēja jaunajiem stādiņiem.

Pateicoties šim I. Baumaņa un citu LVMI «Silava» pētnieku darbam, 2005. gadā Norupē 5 ha platībā tika izveidota pirmā ģenētiski augstvērtīgā jeb vispārākās pakāpes priežu sēklu plantācija Latvijā, bet 2012. gadā — tika ievākta pirmā sēklu raža. No šīm sēklām 2013.gadā tika izaudzēti 10 000 priežu ietvarstādi un izstādīti Pierīgas mežu izcirtumos. I. Baumanis šajā darbā bija ne tikai teorētiķis pētnieks, bet arī praktiķis — viņš ņēma rokās stādāmo stobru un stādīja.

I. Baumanim un SIA «Rīgas meži» bija un joprojām ir pamats gaidām — selekcijas pētījumu rezultāti liecina, ka no pārākās pakāpes sēklu plantācijas sēklām audzētas priedes pilnbriedu sasniegs 10–15 gadus agrāk, tām būs lielāka spēja pretoties slimībām un klimata izmaiņām, kā arī lielāks koksnes masas pieaugums.

Šo I. Baumaņa selekcijas darbu pēc aptuveni 100 gadiem vērtēs nu jau citas meža selekcijas pētnieku paaudzes. Taču mežkopji un mežsaimnieki novērtē to jau tagad — godinot I. Baumaņa piemiņu un ieguldījumu Rīgas mežu audzēšanā, SIA «Rīgas meži» ir nosaukuši Imanta Baumaņa vārdā 2015. gadā izveidoto pārākās pakāpes priežu sēklu plantāciju 6,5 ha platībā.

Kaut gan I. Baumaņa rūpes un mīlestība nebeidzas līdz ar parasto priedi — viņš savu sirdi un roku ir pielicis arī pie 2007. gadā izveidotās parastā ozola sēklu plantācijas, 2009. gada kārpainā bērza un parastās egles sēklu plantācijām un sava pēdējā auklējuma — 2018. gada melnalkšņu sēklu plantācijas.

Vienas ābeļšķirnes vietā I. Baumanim bija vairākas meža sēklu plantācijas! Viņš izdarīja darbu, ko spēj retais — no viņa izveidotās «Norupes» priežu sēklu plantācijas iegūtajām sēklām ir iestādīti jau 3 miljoni priežu stādu, atjaunojot gandrīz 1000 ha meža". Un tas ir tikai sākums. Tāpēc I. Baumaņa piemiņa būs dzīva, kamēr vien Latvijā šalkos priežu mežs.