Vai Latvijas Banka varētu uzraudzīt arī parādu piedzinējus? 0 130

Kā zināms, jebkuras reformas mērķis ir uzlabot un/vai sakārtot to, kam nepieciešams uzlabot un/vai sakārtot. Līdz ar to ir loģiski pieņemt, ka, veicot izmaiņas nebanku kredītiestāžu uzraudzības sistēmā, Finanšu ministrija nāca no vislabākajiem motīviem. Tomēr reforma pagaidām rada ne tikai jautājumus, bet arī nopietnas bažas – vai viss neies saskaņā ar pazīstamo teicienu “gribējām kā labāk, bet sanāca kā vienmēr” …

Nebanku kreditēšanas joma Latvijā - nozare nopietna. Tās pakalpojumus izmanto tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, turklāt daudzi - nebūt ne no labas dzīves. Kā jebkurai citai nozarei, kas būtiski ietekmē sabiedrības dzīvi, šai jomai ir nepieciešama kvalificēta valsts kontrole noteiktas valsts pašas struktūras personā. Vēl nesen un joprojām šāda struktūra ir Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Centrs ne tikai uzraudzīja nebanku kredītiestāžu darbību, bet arī regulāri rīkoja informatīvas kampaņas, kuru gaitā aicināja iedzīvotājus izmantot minētās nozares pakalpojumus SAPRĀTĪGI.

Taču FM, sagatavojot attiecīgus likumdošanas grozījumus, nolēmusi šajā jomā veikt nopietnas pārmaiņas: nozares pārraudzību plānots nodot Latvijas Bankai (Latvijas Banka — LB). Paredzēts, ka nākamais gads kļūs par pārejas gadu, bet no 2028. gada uzraudzības funkcijas pilnībā pāries no PTAC uz LB.

Šīs reformas galvenā ideja ir finanšu uzraudzības centralizācija, kad viena un tā pati valsts institūcija kontrolē gan bankas, gan nebanku kredītorganizācijas. Bet veikto izmaiņu rezultātā no LB uzraudzības zonas izkrīt tā daļa, kur visbiežāk rodas konfliktsituācijas — darbs ar parādniekiem un parādu piedziņa.

Minēsim dažus skaitļus, kas dod priekšstatu par to, kas šodien ir Latvijas “parādu bedre”. Saskaņā ar PTAC informāciju pēc stāvokļa uz 2025. gada beigām Latvijā darbojās 15 licencētas kompānijas, kas sniedz ārpustiesas parādu piedziņas pakalpojumus. Šīs kompānijas pārvalda 1,759 miljardus (!) eiro lielu parādu portfeli. Pagājušā gada laikā parādu piedziņas kompānijas spējušas atgūt gandrīz 330 miljonus eiro. Tomēr kopējais Latvijas iedzīvotāju parādu apjoms gadiem ilgi saglabājas ļoti augsts, turklāt ievērojama daļa parādu sistēmā saglabājas daudzu gadu garumā, bet kopējais parādu portfeļa apjoms praktiski nesamazinās. ... Pirmajā brīdī situācija, kad cilvēks ņem kredītu, šķiet vienkārša: paņēmis ento summu uz noteiktiem nosacījumiem uz noteiktu laiku. Atdevu - lieliski. Neatdeva - stājas līgumā paredzētās sankcijas. Tomēr strīda rašanās gadījumā nepieciešama padziļinātāka izskatīšana, un tad īpašu nozīmi iegūst tādi aspekti kā:

sniedzamās informācijas saprotamību; komunikācijas kvalitāte; parāda aprēķina caurskatāmība; iespēja vienoties par parāda pārstrukturēšanu; tiesības apstrīdēt parādu; piemērojamo piedziņas pasākumu samērīgums utt. Svarīgi atzīmēt (par ko savos skaidrojošajos materiālos un regulāri atgādina arī PTAC), ka patērētājam ir tiesības: pieprasīt informāciju par parāda rašanās pamatiem, apstrīdēt prasījumus, ja tam ir pamats, iesniegt sūdzību, ja neizdodas rast kompromisu ar sarunu starpniecību.

Parāds ar maksājumu ir skaists... ja ir skaidrs un caurspīdīgs

Saskaņā ar PTAC sniegto informāciju mūsu izdevumam parādu piedziņas joma ir bijusi un paliek viena no tām jomām, par kurām PTAC ik gadu saņem vidēji ap 100 sūdzību gadā. Tā 2024. gadā no 252 pieteikumiem, kas attiecas uz finanšu pakalpojumiem, 88 attiecās uz parādu piedziņas jomu. 2023. gadā saņemtas 90 šādas sūdzības, un tikpat — arī 2022. gadā. Tādējādi starp visiem finanšu pakalpojumu segmentiem tieši šī joma ir līdere pieteikumu skaita ziņā.

Visbiežāk patērētāju sūdzības saistītas ar tādiem jautājumiem kā: parāda rašanās pamata nepietiekama izskaidrošana; informācijas trūkums par kreditoru vai darījumu, no kura radies parāds; strīdi par parāda apmēru; parāda piedziņas izdevumus un to piemērošanas kārtību; prasības noilguma termiņa izbeigšanās jautājumus; personas datu apstrāde un informācijas ierakstīšana kredītvēstures datubāzēs; piedzinēja mijiedarbība ar parādnieku.

PTAC vērtējumā viena no galvenajām problēmām parādu piedziņas tirgū ir nepietiekamais parāda informācijas caurspīdīgums. Ne vienmēr cilvēkam ir skaidrs, no kurienes parāds radies, kā summa aprēķināta samaksai, kādas tiesības apstrīdēt viņiem ir, ja uzskata prasījumus par nepamatotiem. Centra speciālistiem nereti regulāri nākas saskarties ar situācijām, kad patērētājs apstrīd vai nu pašu parāda esamības faktu, vai arī nav ieguvis pietiekamu informāciju, kas ļautu noteikt parāda rašanās juridisko pamatu. Tāpēc PTAC īpašu uzmanību pievērš tam, lai piedziņas procesā patērētājam tiktu sniegta skaidra un saprotama informācija par izvirzīto prasību, kuru turklāt ir iespēja pārbaudīt. Ja no piedzinējkompānijas puses tiek konstatēti pārkāpumi, vispirms tai tiek doti ieteikumi un priekšraksti, skaidrojot, kas ir jāmaina/jālabo. Savukārt, ja kompānija ignorē prasības vai pieļauj nopietnus pārkāpumus, PTAC var piemērot stingrākus pasākumus — uzlikt administratīvo sodu vai pat apturēt vai anulēt licenci ārpustiesas parādu piedziņas darbībai. Un jāteic, ka šāda taktika nes savus augļus: saņemot attiecīgus ieteikumus, kompānijas kļūst atvērtākas un savā darbībā paaugstina caurspīdīguma līmeni.

“Dalīta” uzraudzība un tās iespējamās sekas

Tomēr atgriezīsimies pie grozījumiem no FM. Atbildot uz mūsu jautājumu, kā nozares pārraudzības pienākumu sadale var atsaukties uz patērētājiem, PTAC izteicās nepārprotami (citāts):

«(..) Patērētāju tiesību aizsardzība kreditēšanas jomā ir jāuzskata par vienotu procesu – sākot ar kredīta izsniegšanu un līguma nosacījumu skaidrošanu un beidzot ar kavēto maksājumu administrēšanu un parāda piedziņu. Patērētāja tiesības un ekonomiskās intereses var tikt aizskartas visā kredīta līguma darbības laikā. PTAC uzraudzības prakse balstās uz taisnīguma, samērīguma un saprāta principiem, kas jāievēro visos posmos — no patēriņa kredīta piešķiršanas līdz parāda piedziņai. Patērētāja pieredze nebeidzas kredīta saņemšanas brīdī: problēmas var rasties gan līguma izpildes gaitā, gan parāda piedziņas posmā. No patērētāju tiesību aizsardzības viedokļa īpaši svarīgi ir nodrošināt vienotu pieeju un efektīvu uzraudzību vienas iestādes ietvaros, jo iedzīvotāju uzrunas nereti skar vienlaikus gan kreditēšanas, gan parāda piedziņas jautājumus. Pilnvaru sadalīšana starp dažādām uzraudzības iestādēm ne tikai apgrūtinās patērētāju izpratni, kur jāvēršas, bet arī palielinās administratīvo slogu, kā arī novedīs pie ilgākas pieteikumu izskatīšanas, jo nepieciešams tos nodot starp dažādiem resoriem. Jānorāda arī, ka parādu piedziņas kompānijas nodarbojas ne tikai ar parādiem, kas saistīti ar kredītu pakalpojumiem. Viņi strādā arī citās jomās: piedzen parādus par elektronisko sakaru pakalpojumiem, operācijām ar nekustamo īpašumu, medicīnas pakalpojumiem, autostāvvietu lietošanu un daudziem citiem pakalpojumu veidiem. PTAC arī saskata potenciālos riskus situācijā, kad viena procesa dažādi posmi atradīsies divu dažādu institūciju pārraudzībā. Tas būs nopietns izaicinājums gan pašam PTAC, gan Latvijas Bankai, kā arī var radīt papildu neērtības patērētājiem.»

Līdzīgas bažas par reformas iespējamām sekām izteikusi arī Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācija (Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācija (LPIAA). Asociācijas valdes loceklis Andrejs Vanags LPIAA nostāju argumentēja ŠĀDI: – Ja kreditēšanas un parādu piedziņas uzraudzība tiks sadalīta starp divām institūcijām, tas radīs jaunas problēmas gan patērētājiem, gan pašām uzraudzības institūcijām.

Piemērs: ja kreditors cedēs prasījuma tiesības parādu piedziņas kompānijai, daļa kredītņēmēju nonāks situācijā, kad viens resors atteiks viņiem palīdzību un novirzīs uz citu. Iemesli var būt dažādi. Vieni patērētāji vienkārši nesapratīs, kā ir sadalītas pilnvaras starp iestādēm, un vērsīsies ne pēc adreses. Citos gadījumos paši resori var dažādi traktēt savas kompetences robežas, kā dēļ cilvēku burtiski “futbolēs” no vienas iestādes uz otru. Diemžēl daļa šādu patērētāju galu galā var tā arī nesaņemt nepieciešamo valsts atbalstu.

Pieteikumu nodošana starp abām iestādēm radītu papildu slogu arī pašām uzraudzības institūcijām. Bet tā nav vienīgā problēma! Tā ar ārpustiesas parādu piedziņu var nodarboties gan paši kreditori, gan specializētas parādu piedziņas kompānijas. Tas nozīmē, ka būtībā viena un tā pati komercprakse nonāks uzreiz divu uzraudzības institūciju — PTAC un Latvijas Bankas — KONTROLĒ. Rodas risks, ka viņi atšķirīgi interpretēs likumdošanu, kas radīs tiesisko nenoteiktību gan patērētājiem, gan uzņēmējiem. Pēc mūsu domām, tādai nelielai valstij kā Latvija ir nepieciešama viena spēcīga valsts patērētāju tiesību aizsardzības institūcija, kuras rīcībā ir pietiekami resursi, lai efektīvi reaģētu uz jebkādiem patērētāju tiesību pārkāpumiem. Tas ļaus nodrošināt vienveidīgu likumdošanas piemērošanu visos kreditēšanas posmos, sniegs patērētājiem vienotu “apiešanās punktu”, rodoties problēmām, un novērsīs neskaidras robežsituācijas, kas neizbēgami rodas, vienai darbības sfērai sadaloties starp vairākām institūcijām. Tāpat sabiedrība skaidri sapratīs, kura tieši valsts institūcija ir atbildīga par konkrētās problēmas risināšanu. Mums jau vairākkārt ir nācies saskarties ar situācijām, kad problēma pastāv, bet, meklējot atbildīgo, dažādi resori tikai norāda viens uz otru …

Tā sauktā “reforma” pašlaik tiek skatīta parlamentā - 12. augustā Saeimas Budžeta un finanšu komisija izskatīs attiecīgo likumprojektu pakotni otrajā lasījumā. Būtu tikai loģiski, ja šo reformu tomēr grib pieņemt, ierosināt, ka Latvijas Banka uzņemas arī parādu piedzinēju uzraudzību. Vai “tas ir kas cits”?!