Eiropas Centrālā banka atzina, ka ienākumu nevienlīdzība Latvijā ir sasniegusi visaugstāko līmeni ES.
Saeimas Sociālo un darba lietu komisija 2025. gada 25. novembrī izskatīja likumprojektu Grozījumi Darba likumā un nodeva to tālāk pirmajam lasījumam. Priekšlikumu iesniegšanai uz otro lasījumu termiņš ir 2026. gada 30. janvāris. Šodien Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība iznāca ar paziņojumu šajā sakarā!
"Darba devēju organizācijas ir nosūtījušas komisijai vēstules, kā arī komisijas sēdes laikā pauda viedokli, aicinot veikt grozījumus likumprojektā, lai būtiski pasliktinātu darbinieku tiesisko un materiālo stāvokli. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) norāda, ka likumprojekta izstrādē ir ieguldīts milzīgs darbs, veiktas ilgstošas un smagas pārrunas, lai nonāktu līdz saprātīgam un sabalansētam kompromisam likumprojektā, kas arī tika panākts kopīgā darbā ar Labklājības ministriju.
LBAS aicināja Saeimas deputātus saglabāt veselo saprātu, neļauties darba devēju lobijam un spiedienam, bet gan saglabāt darbiniekiem noteiktās garantijas un neārdīt arodbiedrību brīvību un tiesības.
Par Darba likuma 110.pantu
LBAS norāda, ka šobrīd Darba likuma 110. pantā ietvertais regulējums pēc būtības ir sava veida pirmstiesas procedūra, kurā tiek izvērtēts uzteikuma pirmšķietamais tiesiskums, un daudzos gadījumos, pateicoties šim regulējumam arodbiedrības biedri ir bijuši pasargāti no prettiesiskas atlaišanas. Tāpēc LBAS aicina deputātus Darba likuma 110. pantu saglabāt negrozītu.
LBAS vairākkārt ir piedāvājusi izveidot darba tiesām līdzīgu institūtu, par piemēru ņemot Igaunijas un Lietuvas labo pieredzi. Šajās Baltijas valstīs kopš 2010. - 2011. gada darbojas darba strīdu izskatīšanas komisijas, kur lēmumu pieņemšanā iesaistīti valsts, darba devēju un arodbiedrību pārstāvji un kur lēmums par atlaišanas pamatotību tiek pieņemts 1 vai, izņēmuma gadījumā, 1,5 mēnešu laikā. Šāda kārtība nodrošina ne tikai darbinieku aizsardzību pret nepamatotu atlaišanu, bet arī samazina darba devēju izdevumus un būtiski atslogo tiesas un ievērojami ietaupa valsts finanšu līdzekļus.
Par Darba likuma 19. pantu
Spēkā esošā Darba likuma 19. panta redakcija jau šobrīd paredz, ka puses darba koplīgumā var vienoties, ka pēc darba koplīguma izbeigšanās tā noteikumi nav spēkā līdz jauna darba koplīguma spēkā stāšanās laikam.
Tie darba devēji, kuri ir vēlējušies šādu noteikumu, ir labprātīgi iekļāvuši darba koplīgumā, savukārt, tiem, kas to nav izdarījuši, ir jārespektē likumā ietvertā norma, ka koplīguma noteikumi būs spēkā arī pēc tā termiņa izbeigšanās. Nepamatota, nesaskaņota un vienpusēja atkāpšanās no uzņemtajām saistībām nekad nav bijusi cienīta neviena nozarē, t.sk., komercpraksē.
LBAS, respektējot sociālo partneru intereses, ir spērusi milzīgu soli pretī darba devējiem un piekritusi likumprojektā ietvertajai redakcijai, kaut gan pēc būtības LBAS uzskata, ka šāda redakcija būtu jāattiecina tikai uz tiem darba koplīgumiem, kas tiks noslēgti pēc likuma grozījumu spēkā stāšanās. Proti, likumprojekta redakcija nedrīkstētu ietekmēt jau noslēgtos darba koplīgumus, tādējādi neaizskarot darbinieku un sociālo partneru tiesisko paļāvību.
LBAS aicina deputātus neiejaukties jau noslēgtās tiesiskās attiecībās, kuras savulaik noslēgtas labprātīgi, apzinoties juridiskās nianses un sekas, un ļaut pašām koplīguma pusēm vienoties par koplīguma grozījumiem.
Par Darba likuma 68. pantu
Darba devēju uzsāktā diskusija par virsstundu piemaksu apmēra samazināšanu ir pretnostatījusi darba devējus un darba ņēmējus. Virsstundu darbs nav un nedrīkst būt norma, to esamība liecina par problēmām darba organizācijā, kas ir jārisina sistemātiski, nevis cīnoties ar darba devējiem šķietami nevēlamām sekām.
LBAS norāda, ka darba tiesiskajās attiecībās darbinieks ir vājākā puse un parasti virsstundas nav darbinieku labprātīga izvēle. Paverot iespēju darba devējam vienpusēji maksāt mazāku piemaksu par virsstundu darbu, darbinieki būs spiesti strādāt vēl vairāk stundu, lai nopelnītu to atlīdzību, ko tie šobrīd saņēma.
Virsstundu darba apmaksai ir jābūt saglabātai 100% apmērā tieši, lai atturētu no tā, ka darbinieki tiek ekspluatēti uz viņu atpūtas laika rēķina. Likumā noteikta mazāka piemaksa veicinās lielāku darbinieku nodarbināšanu, bet ļaujot darba devējiem maksāt mazāk.
Darba devēji cenšas pārliecināt sabiedrību, ka virsstundu piemaksu mazināšana padarītu Latvijas biznesa vidi konkurētspējīgu, maldinot sabiedrību, ka pārmaiņas skars nelielu sabiedrības daļu. Turklāt tiek solīts, ka no piemaksas zaudētos ienākumus ar uzviju to kompensēs darba samaksas pieaugums. Arodbiedrības vairākkārt uzsvērušas, ka virsstundu piemaksa jāvērtē eiro izteiksmē nevis procentos, kā arī dzīves dārdzības līmenī. Latvijas darbaspēka izmaksas noteikti nav iemesls kādēļ Latvijā uzņēmēji nespēj konkurēt ar citām valstīm, kur darbaspēks izmaksā krietni vairāk! Jāsecina, ka virsstundu piemaksu samazinājums vairāk atgādina mēģinājumus veikt ienākumu pārdali un izdevumu samazinājumu uz darbinieku rēķina. Darbinieki 2026. gadā zaudētu darba samaksā 146,3 miljonus eiro, bet sociālajā, pamata un pašvaldību budžetā - nodokļus vairāk nekā 100 miljonu eiro, t.sk., pensijas - 34,9 miljoni eiro.
Turklāt LBAS gadu no gada dažādu politikas plānošanas dokumentu apspriešanā ir norādījušas uz nepiedodami augsto ienākumu nevienlīdzību Latvijas sabiedrībā, izmantojot gan Eurostata kvintiļu salīdzinājumu, gan izvērtējot GINI koeficientu. Savukārt 2025. gada 1.ceturksnī Eiropas Centrālā banka atzina, ka ienākumu nevienlīdzība Latvijā ir sasniegusi visaugstāko līmeni ES, ja salīdzinām ienākumu līmeni 5% bagātākajiem, tas ir apmērā vienāds ar ienākumiem, kādi mūsu sabiedrībā ir 54,1% citiem iedzīvotājiem. Tā ir rekordaugsta sabiedrības nevienlīdzība un polarizācija, kura ir nopietni jāmazina, nevis jāpalielina, īpaši šobrīd Latvijā esošā ārēja un iekšēja apdraudējuma apstākļos."
