No dialoga uz kopīgu rīcību: kā Astana veido jaunu garīgās diplomātijas modeli 0 220

Šādos apstākļos ar tradicionālajiem diplomātijas instrumentiem nereti nepietiek. Tieši tādēļ īpašu nozīmi iegūst citi starptautiskie mehānismi, kas spēj uzturēt dialogu pāri politiskajām, nacionālajām un konfesionālajām robežām. Par vienu no šādām platformām ir kļuvis Pasaules un tradicionālo reliģiju līderu kongress, kas notiek Astanā.

Kongress tika izveidots pēc Kazahstānas iniciatīvas 2003. gadā, un vairāk nekā divdesmit gadu laikā tas ir attīstījies no nozīmīga starptautiska foruma par stabilu starpreliģiju un starpkultūru sadarbības mehānismu. Tas ir kļuvis par atbildi mūsdienu izaicinājumiem, apliecinot, ka reliģijai jābūt izlīguma, nevis konfliktu avotam. Kongresā pulcējas delegāti no desmitiem pasaules valstu, lai apspriestu garīgo un sociālo atbildību.

Pēdējais, VIII kongress, kas norisinājās ar devīzi “Reliģiju dialogs: sinerģija nākotnes vārdā”, pulcēja vairāk nekā 100 delegācijas no 60 valstīm. Par galveno foruma rezultātu kļuva 2025. gada Astanas Miera deklarācijas pieņemšana. Dokumentā uzsvērta nepieciešamība pilnībā atteikties no reliģiskās retorikas izmantošanas karu un terorisma attaisnošanai, kā arī ietvertas iniciatīvas starpreliģiju dialoga stiprināšanai un globālās nevienlīdzības mazināšanai.

Īpašs notikums starpreliģiju samita vēsturē bija pāvesta Franciska vizīte VII kongresā 2022. gadā. Šī vizīte kļuva par nozīmīgu pavērsiena punktu gan Vatikāna diplomātijā, gan starptautiskajā dialogā kopumā. Katoļu Baznīcas vadītāja dalība apliecināja kongresa statusu kā unikālai platformai, kur iespējams atklāti apspriest globālās drošības jautājumus.

Šajā kontekstā arvien biežāk tiek lietots jēdziens “garīgā diplomātija”. Tas nenozīmē klasiskās diplomātijas aizstāšanu ar reliģiskajām institūcijām vai garīgo līderu iejaukšanos valsts politikā. Garīgā diplomātija papildina oficiālos diplomātiskos mehānismus, radot papildu saziņas kanālus situācijās, kad politiskais dialogs ir apgrūtināts.

Reliģiskajiem līderiem ir ievērojama morālā autoritāte – viņi spēj uzrunāt miljoniem cilvēku un ietekmēt sabiedrības attieksmi pret konfliktiem, vardarbību un diskrimināciju. Viņu kopīga nostāja var veicināt spriedzes mazināšanos, palīdzēt saglabāt humānās saites un nepieļaut mēģinājumus attaisnot agresiju ar reliģiskiem saukļiem.

Kazahstānas pieejas īpatnība ir centieni saglabāt kongresu kā neitrālu un depolitizētu platformu. Astana neaicina dalībniekus atteikties no savām atšķirībām vai izstrādāt vienotu teoloģisku pozīciju. Gluži pretēji – foruma būtība ir daudzveidības atzīšana un kopīgu morālo vērtību meklēšana: cieņa pret dzīvību, taisnīgums, atbildība, žēlsirdība un mierīga līdzāspastāvēšana. Šis modelis lielā mērā atspoguļo arī Kazahstānas iekšējo pieredzi – sekulāras un daudzkonfesionālas valsts pieredzi, kur sabiedrības saliedētība tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem stabilitātes un attīstības priekšnoteikumiem.

Par Kongresa praktisko ievirzi liecina arī tā tematikas paplašināšanās. Tika atbalstīti priekšlikumi izstrādāt universālus principus mākslīgā intelekta atbildīgai izmantošanai, balstoties uz garīguma un humānisma vērtībām, kā arī sagatavot dokumentu par reliģisko līderu lomu klimata pārmaiņu mazināšanā. 2026. gadā attiecīgie projekti tika prezentēti kongresa starptautiskajiem partneriem. Tas apliecina, ka mūsdienu starpreliģiju dialogs vairs neaprobežojas tikai ar reliģisko iecietību. Tas aptver arī tehnoloģiju ētiku, vides aizsardzību, izglītību, digitālo radikalizāciju un jaunatnes situāciju – jautājumus, kas tieši ietekmē cilvēces nākotni.

Protams, garīgās diplomātijas iespējas nevajadzētu pārvērtēt. Reliģiskie forumi paši par sevi nespēj apturēt karus, novērst ģeopolitiskās pretrunas vai aizstāt starptautiskās tiesības. To patiesā nozīme izpaužas citur – tie palīdz saglabāt telpu dialogam, nepieļaut pilnīgu pretinieka dehumanizāciju un atgādināt, ka pat krīzes laikā pastāv universālas vērtības, kas vieno cilvēkus neatkarīgi no viņu ticības vai izcelsmes. Tādēļ Kongresa efektivitāte jāvērtē ne tikai pēc dalībnieku skaita vai pieņemtajām deklarācijām, bet arī pēc tā, cik lielā mērā tā idejas tiek īstenotas izglītības programmās, jaunatnes projektos, ekspertu rekomendācijās un starptautiskās humānajās iniciatīvās.

Nākamais, IX Pasaules un tradicionālo reliģiju līderu kongress Astanā ir plānots 2028. gadā. Līdz tam organizatoriem un foruma partneriem būs jāpanāk, lai Astanas deklarācijas principi pārtaptu konsekventā rīcības programmā. Kazahstāna jau ir izveidojusi starptautiski atpazīstamu dialoga platformu un piedāvājusi pasaulei savu garīgās diplomātijas modeli. Turpmāk tās autoritāte būs atkarīga no spējas savienot morālo vēstījumu ar praktiskiem rezultātiem. Globālās neuzticēšanās laikmetā tas var kļūt par vienu no nozīmīgākajiem Astanas ieguldījumiem miera, savstarpējās cieņas un starptautiskās sapratnes stiprināšanā.