Andrija Hebrangs kļuva par grēkāzi strīdā ar Staļinu.
Par slaveno Staļina un Tito konfliktu, iekšējās jūgoslāvu opozīcijas apspiešanu un attiecību pārtraukšanu starp Jugoslaviju un PSRS jau ir rakstīts un runāts daudz. Tomēr autoru uzmanība, kas pievērsās šai tēmai, bieži koncentrējās tikai uz galvenajiem šīs vēstures varoņiem — abiem «sarkanajiem Jozefiem». Taču arī pašā Jugoslavijā atradās drosminieki, kas nebaidījās mest izaicinājumu visvarošajam vadonim. Vienu no tiem sauca Andrija Hebrangs — pieredzējis horvātu komunists, viens no sociālistiskās Jugoslavijas valsts dibinātājiem ar gan varonīgu, gan traģisku dzīvesstāstu.
Andrija Hebrangs piedzima deviņpadsmitā gadsimta nogalē, 1899. gadā ciematā Bačevac Ziemeļaustrumu Horvātijā. Tajā laikā šī teritorija piederēja Ungārijas daļai divdaļīgajā Hābsburgu monarhijā. Trīspadsmit gadu vecumā viņš pārcēlās uz Ungārijas mazpilsētu Szentlőrinc, kur mācījās par tirgotāja palīgu. 1917.–1918. gados Hebrangs dienēja vienā no austroungāru armijas artilērijas vienībām, piedzīvojot impērijas sabrukumu un liecinot pirmās vienotās jūgoslāvu valsts rašanos. Toreiz, ietekmējoties no Krievijas revolūcijas, Hebrangs aizrāvās ar komunistiskajām idejām. 1919. gadā viņš iestājās Sociālistiskajā strādnieku partijā (komunisti), kas drīz tika pārdēvēta par Komunistisko partiju Jugoslavijas (KPJ), un drīz vien iekļuva Zagrebas pilsētas komitejas sastāvā. Partija kļuva arvien populārāka, un 1920. gadā Serbu, horvātu un slovēņu Karalistes varas to aizliedza. Taču Hebrangs un viņa biedri no cīņas neatteicās. Jau 1924. gadā viņu arestēja par dalību neatļautās demonstrācijās un turēja dažas dienas cietumā, bet pēc gada mūsu stāsta varonis kļuva par Zagrebas KPJ pilsētas komitejas sekretāru, vienlaikus darbojoties arodbiedrībās. Toreiz Hebrangs un Tito bija sabiedrotie, darot visu, lai saliedētu partijas rindas. Taču 1928. gadā viss mainījās. Vispirms Hebrangu, kurš grasījās doties uz Maskavu Kominternas kongresā, uz robežas aizturēja un nepieļāva izbraukšanu. Tajā pašā laikā notika gāžošākais politiskais slepkavības gadījums — Sapulces (Jugoslavijas parlamenta) sēdē serbu nacionālists Račičs šāva uz Horvātijas zemnieku partijas līderi un nogalināja viņu. Pēc protestiem valdība pastiprināja politisko režīmu. Hebrangu un viņa domubiedrus arestēja. Interesanti, ka tiesā Hebrangs oficiāli nenoliega savu saistību ar KPJ, tomēr raksturoja sevi kā «komunistu pēc pārliecības». Tas viņu neglāba no sods — 12 gadi cietumā.
Neskatoties uz soda sodu, ko Karaliskā Jugoslavijas valdība piesprieda Hebrangam, tas netraucēja viņam cietumā turpināt izglītoties. Varas iestādes viņam nodrošināja pieeju materiāliem par vēsturi, politisko ekonomiju un citiem interesējošiem priekšmetiem. Vēl vairāk — jūgoslāvu kreisie spēja arī cietumā turpināt iekšpartijas cīņu. Tā, Melnkalnes komunistu Petko Miletičs mudināja citus ieslodzītos-komunistus pastāvīgi pretojoties cietuma administrācijai, kamēr Hebrangs centās to novērst. 1937. gadā Miletičs ar atbalstītājiem organizēja atentātu pret Hebrangu cietumā, un, kad tas izgāzās, viņš neko citu neatrada kā apsūdzēt savu pretinieku... trockismā. Tajos gados pasaules kreisajā kustībā tas daudziem bija smaga apsūdzība. Petko Miletičs izbēga no cietuma divus gadus ātrāk nekā Hebrangs, tūlīt emigrēja uz PSRS, kur drīz tika nošauts. Pašam Hebrangam brīvība atjaunota 1941. gada februārī, neilgi pirms Karaliskās Jugoslavijas iesaistīšanās Otrajā pasaules karā.
Pēc atbrīvošanas Hebrangs slepus pārcēlās uz Zagrebu. 1937. gadā, kamēr viņš vēl atradās cietumā, pēc tajā brīdī brīva Tito iniciatīvas tika izveidota atsevišķa Horvātijas kompartija kā KPJ sastāvdaļa, un Hebrangs iesaistījās tās nelegālajā darbā jau okupētajā Nācionālajā Neatkarīgajā Horvātijas valstī, ko kontrolēja Vācija un tās sabiedrotās armijas. Daži Hebranga laikabiedri un vēlāk vēsturnieki apgalvoja, ka viņš ticies ar ustāšu valdības iekšlietu ministru Mladenu Lorkoviču un režīma galveno ideologu Mili Budaku, apspriežot iespēju leģālas Komunistiskās partijas darbības Horvātijā atjaunošanai jaunajā «neatkarīgajā valsts» režīmā. Tomēr par to drošu ziņu nav. Noteikti zināms ir tas, ka 1941. gada 22. jūnijā, kad nacistiskā Vācija uzbruka PSRS, Hebrangs kopā ar savu biedru Vladimiru Bakarīču sagatavoja un pa nelegālu radiostaciju Zagrebā izplatīja aicinājumu horvātiem pretojoties mobilizācijai un neiet uz Austrumu fronti «savu padomju brāļu asins izlējuma dēļ».
- gada vasarā Zagrebā ieradās KPJ CK īpašais sūtnis Vlado Popovičs. Josips Brozs Tito nozīmēja Hebrangu un vēl vienu nākamo partizānu varoni Rade Končaru par saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem, un no 1941. gada 6. jūlija viņi trijatā izveidoja Horvātijas Komunistiskās partijas Operatīvo vadību (attēlā Hebrangs ir trešais no labās puses pretī Tito).
Pēc Rades Končara aresta Splitā 1941. gada 17. novembrī Hebrangs kļuva par Horvātijas kompartijas Centrālās komitejas sekretāru.
Taču 1942. gada februārī ustāšu policija arestēja Hebrangu, gandrīz viņu nošaujot. Pēc paša arestētā teiktā: «Viņi ielauzās dzīvoklī, aplenca ēku un atrada mani iekšā. Viņi šāva, un es atbildēju ar uguni. Tas turpinājās divas stundas. Ieraudzīja pastiprinājumu. Es aizstāvējos, līdz tiku ievainots.» Pēc īslaicīgas atrašanās cietuma slimnīcā Hebrangu, kurš ievainojuma dēļ apdega (zaudēja redzi) labajā acī, nosūtīja uz bēdīgi slaveno ustāšu koncentrācijas nometni Stara Gradiška. Līdz tam viņš kategoriski atteicās sadarboties ar okupantiem. Jāteic, ka Hebrangam paveicās vairāk nekā Končaram, kurš tika nošauts. Hebrangs nometnē pavadīja laiku tikai līdz 1942. gada septembrim, kad ustāšu varas iestādes viņu apmainīja pret saviem un vācu virsniekiem, kurus bija sagūstījuši partizāni.
Hebrangs atgriezās pie saviem pienākumiem Horvātijas kompartijas sekretāra amatā. Viņš sevi pierādīja arī kā ievērojams organizators: no 11 Tautas atbrīvošanas armijas (Jugoslavijas) korpusiem 5 bija horvātu, un atbrīvotā teritorija 1942.–1943. gados turpināja paplašināties — lielu ieguldījumu šajā bija devis Hebrangs. Partizānu hierarhijā Hebrangam pēc amata stāvokļa bija priekšrocijas tikai salīdzinājumā ar Tito, ko vēlāk atcerējās dažādi cilvēki — no viņa biedra Milovana Djilasa līdz bijušajam Lielbritānijas militārās misijas pie partizāniem vadītājam, Vindzora Čērčila dēlam Rendolfam.
Tomēr vēl pirms kara beigām starp Andriju Hebrangu un citiem jūgoslāvu komunistu līderiem sāka parādīties plaisas. Neskatoties uz saviem komunistiskajiem uzskatiem, Hebrangs vienmēr jutās vispirms par horvātu un pēc tam par komunistu. Tas izpaudās arī sīkumos. Piemēram, viņš atbalstīja atsevišķas Horvātijas telegrāfa aģentūras izveidi, kamēr kopš 1943. gada novembra jau pastāvēja (un pastāv joprojām) vienota pārjūgoslāvu telegrāfa aģentūra TANJUG. Pret to iebilda Tito, publiski apsūdzot Hebrangu par to, ka viņš «slīd uz separātismu». Hebrangs savukārt asi iebilda pret atsevišķas «Serbu Nacionālā Atbrīvošanas frontes Horvātijā» veidošanu.
Tas noveda pie tā, ka 1944. gada rudenī Slovēnijas komunistu līderis Edvards Kardēls, ko atbalstīja serbu komunists Aleksandrs Rankovičs, melnkalnieši Ivans Milutinovičs un Milovans Djilass, vērsās pie Tito ar atklātu vēstuli, apsūdzot Hebrangu nacionālismā: «Andrijā katrā solī izpaužas nacionālistiska, horvātu attieksme, patiesa nelabvēlība pret Jugoslaviju. Es šaubos, vai pārspīlēju, ja saku, ka Andrija nemīl serbus un slovēņus un uzskata Jugoslaviju par vairāk vai mazāk nepieciešamu ļaunumu.»
Tito rīkojās šādi. 1944. gada oktobrī viņš uzdeva Kardēlam un Djilasam pašiem ieiet Horvātijas kompartijas vadībā, bet Hebrangu atsauca uz Belgradu un nozīmēja viņu par rūpniecības ministru, Valsts plānošanas komisijas priekšsēdētāju un Ekonomiskās padomes locekli jaunajā pārjūgoslāvu valdībā. No vienas puses Hebrangs saņēma paaugstinājumu, bet no otras — tika atrauts no dzimtajām vietām.
Taču pienāca 1948. gads. Notika pārtraukums starp Jugoslaviju un PSRS, Tito un Staļins kļuva par sīvākajiem ienaidniekiem. Tomēr daudzi jūgoslāvu komunisti saglabāja pro‑padomju noskaņojumu — Staļina autoritāte Jugoslavijā joprojām bija ievērojama. KPJ CK plēnumā 1948. gada aprīlī, kad konflikts tikai izšķīlās, tika apspriesta Staļina un Molotova vēstule KPJ CK ar skarbu kritiku Jugoslavijas vadībai. Vienīgie, kas šajā plēnumā ieņēma pro‑padomju pozīciju, bija Tautas frontes ģenerālsekretārs Sretens Žujovičs un Andrija Hebrangs. Hebrangs pat iesniedza plēnumam atsevišķu vēstuli, kurā pilnībā pievienojās Staļina un Molotova pozīcijai. Tādos laikos tas bija ļoti drosmīgs solis.
Sekas bija tūlītējas. 1948. gada maijā Hebrangu izslēdza no partijas, atbrīvoja no ministres amata un arestēja. Tika aktualizētas baumas par viņa kontaktu ar ustāšu režīmu. Tai pats laikā viņu apsūdzēja pro‑staļinisma un pro‑padomju noskaņojumu izrādīšanā. Situāciju nenovērsa pat VCP(b) CK aizstāvība — tās pārstāvji sākotnēji vēlējās iesaistīties partijas izmeklēšanā (kas viņiem, protams, tika liegts), bet pēc tam savā atsevišķajā vēstulē 1948. gada jūnijā KPJ CK nosauca lietu pret Hebrangu par «satŗaukti izdomātu» un visu atbildību par viņa tālāko likteni uzlika personīgi Tito.
Atšķirībā no Žujoviča, kurš arī tika arestēts, bet uzrakstīja Tito nožēlas vēstuli, Hebrangs atteicās atzīt savu pozīciju par kļūdainu un atkal tika ieslodzīts. Šoreiz viņš nonāca vienā no Belgradas cietumiem, kur 1949. gada jūnijā noslēdza savas dzīves gaitas, pakaroties pie radiatora (pēc citas versijas — tika nogalināts). Par Hebranga lietu pat netika veikta tiesvedība, jo viņš vienkārši nepiedzīvoja tiesas procesu.
Taisnīgums Hebranga attiecībā tika atjaunots tikai pēc Jugoslavijas sabrukuma. Horvātijas Saeimas lēmumā 1992. gadā viņu atzina par komunistiskā režīma upuri un rehabilitēja. Viņa vārdā nosauktas ielas daudzos Horvātijas pilsētu centros.
Par Hebrangu neatļauj aizmirst arī viņa vēl dzīvais dēls Andrija Hebrangs‑jaunākais, kurš neatkarīgajā Horvātijā ieņēma veselības ministra amatu, bet 2009. gadā pat kandidēja prezidenta vēlēšanās, iegūstot trešo vietu ar 12 procentiem balsu. Hebranga‑jaunākā ģimenē ir trīs bērni — kas zina, varbūt šī politiskā dinastija tiks turpināta arī turpmāk.
<iframe width="560" height="315" src="https://www.youtube.com/embed/vf4QVC8Xl08?si=kl1Ip-avzeE917s_" title="YouTube video player" frameborder="0" allow="accelerometer; autoplay; clipboard-write; encrypted-media; gyroscope; picture-in-picture; web-share" referrerpolicy="strict-origin-when-cross-origin" allowfullscreen></iframe>
