Bāžu izveide Adrijātas jūrā radīja virkni organizatorisku un politisku problēmu.
Pārsteidzošais lūzums starp mazo Albāniju un Padomju Savienību, kas satricināja sociālistisko nometni, nenotika vienā mirklī un ne tūlīt pēc XX kongresa. Aizskarot albāņu iekšējo opozīciju, staļinietis Envers Hodža mēģināja ieinteresēt reformistu Hruščovu ar ideju par jūras kara bāzi Adrijātes jūrā. Tāda bāze pat tika izveidota, taču evakuēt to nācās ļoti ātri un gandrīz ar kauju.
Brīva iziešana no Melnās jūras uz Vidusjūru bija sava veida «zilais sapnis» Krievijas ārpolitikā. Impērijas laikos sapni mēģināja īstenot, iekarojot Konstantinopoli–Stambulu. Tomēr Otrā pasaules kara beigās šis sapnis PSRS piepildījās nedaudz negaidītā veidā – Padomju Savienība ieguva iziešanu uz Adrijātiku pa ungāru un rumāņu sauszemes koridoriem un tālāk pa Dienvidslāvijas un Albānijas piekrastēm.
Patiesībā bāžu izveide Adrijātikā radīja virkni organizatorisku un politisku problēmu. Gan jugoslāvi, gan albāņi labprāt iegūtu savas jūras kara spējas ar padomju palīdzību, taču par piekļuvi un apkalpošanu padomju kuģiem vēlētos iegūt kādas privilēģijas. Pēc Tito un Staļina strīda Albānijas sauszemes sakari ar pārējām valstu bloka valstīm tika pārrāpti. 1954. gada maija beigās Melnās jūras flotes kuģu vienība admiraļa Sergeja Gorščkova komandā apmeklēja albāņu ostu Durrēsi, nogādājot uz Maskavu braucošo Hodžu. Tieši tad Gorščkovam radās ideja izveidot Albānijā pastāvīgu jūras kara bāzi. Tomēr šai idejai praktiski atgriezās tikai 1957. gada oktobrī, kad aizsardzības ministrs maršals Georgijs Žukovs devās uz Balkāniem — stiprināt tikko atjaunotās attiecības ar Tito.
Vienlaikus Žukovs apmeklēja arī Albāniju. Telegrammā Hruščovam viņš atzīmēja, ka Hodža pats piedāvājis par bāzi ostu Vlēru, uzstājot, ka «Odessas un Sevastopolis pirmā aizsardzības līnija jāvelk šeit, mums gar Adrijātikas krastu. Pozitīvs lēmums pārvērst Vlēru par spēcīgu jūras kara bāzi ir visu mūsu albāņu tautas sapnis, un tas tiks pieņemts ar entuziasmu».
No savas puses maršals piebilda, ka šāda bāze būs arī labs spiediena līdzeklis pret Tito gadījumā, ja viņš sāks flirtēt ar NATO. Atgriežoties, Žukovu atbrīvoja no amata, taču tam nebija tiešas saistības ar albāņu lietām. Bāzei jābūt — Hruščovs izlēma stingri.
Vispirms Vlēras līča Pasja-Limanas līča krastā izvērsa Melnās jūras flotes hidrogrāfiskā nodrošinājuma divizionu. 1958. gada vasarā parādījās četras zemūdenes un peldošā bāze «Nemčinov».
Kā nomas samaksu padomju puse apņēmās apmācīt albāņu jūrniekus un nodot šīs zemūdenes albāņiem. Nākamajā ešelonā, 1959. gada sākumā, ieradās vēl astoņas zemūdenes, mīnu tīrītāju divizions, kaujas kuteri un palīgkuģi.
Zemūdenes apvienoja 40. atsevišķajā brigādē. Sazanas salā izvietojās 46. īpašais jūras vienums, kas veica radioelektroniskās izlūkošanas uzdevumus.
Krastā uzbūvēja ciematu ar vienstāvu dzīvojamām mājām, noliktavām, dienesta ēkām, kurināmā krātuvēm. Klinšos izurbās pazemes tunelius. Ierīkoja piestātnes. Nākotnē plānoja ierīkot arī bāzi Tu-16 bumbuļvadītāju pulkam un izvietot 17. atsevišķo krasta raķešu pulku Melnās jūras flotē ar raķešu kompleksu «Sopka».
- gada 30. maijā, savas vizītes noslēgumā Albānijā, Vlērā viesojās Hruščovs. Kopā ar Hodžu viņš izgāja gar piestātnē izkārtotajām zemūdeņu apkalpēm un apspriedās ar kapteiņiem.
Ņikitai Sergejevičam bija labs noskaņojums. «Ja šeit izvietosim spēcīgu floti, visa Vidusjūra no Bosfora līdz Gibraltāram būs mūsu rokās! Mēs ikvienu varam saspiest dūrē… ja Albānijā izvietos vidēja darbības rādiusa vai pat tuvās darbības raķetes, tās varēs pārklāt visu Itāliju».
Hodžu interesēja, ko viņš saņems pretī par tik izcilo bāzi, bet šeit Ņikita Sergejevičs parādīja taupību, apsolot bez maksas tikai kultūras pili un divas nelielas radiostacijas. Un tas par iespēju «iespiest NATO dūrē»?
Tāpat kā gadījumā ar Mao Czedunu, Hruščovs atkal nespēja «nojust» savu partneri. Padomju līdera vizītes laikā Hodža un viņa biedri atturējās no izpausmēm pret jugoslāviem, taču izrādījās, ka viņu centiens netika novērtēts. Vispār tacīt, viņus neatceras ar cieņu, izturas kā pret pakļautajiem.
Nevēlēdamies samazināt visu līdz personiskai antipātijai, Hodža sāka demonstrēt savu neatkarību, ietērpjot to ideoloģisku strīdu formā. Albānijā saglabājās Staļina godināšana, un Kremlī skanošos iebildumus viņi demonstratīvi ignorēja.
Vlērā pieaugošā politiskā spriedze sākotnēji nebija jūtama. 1960. gadā albāņiem svinīgā atmosfērā nodeva četras zemūdenes («C-241», «C-242», «C-358», «C-360»), vēlāk kā bonuss pievienojās seši kaujas kuteri un vairāki nodrošināšanas kuģi, tostarp peldošā bāze «Nemčinov».
Konflikti sākās 1961. gada pavasarī. Vienā gadījumā albāņu jūrnieks nometa uz klāja smēķi ierīkotam padomju katerim, citā — kafejnīcas viesmīlis pateica padomju virsniekam: «Šeit es esmu saimnieks, ne tu». Taču visasinīgāko reakciju izraisīja epizode, kad kāds zēns nokārtojās pretī padomju štābam. Šie gadījumi parādījās raportos un pat pati Hodža vēlāk tos atcerējās.
- gada martā Varšavas līguma organizācijas (VLO) valstu vadības sapulcē maršals Andrejs Grečko prasīja nodot Vlēras bāzi savā «tiešajā komandēšanā». Albāņi atteicās, un maija sākumā, nostiprinot krasta lielgabalus, viņi apstādināja transportkuģi «Čiaturi» un veica tā pārbaudi.
Tā bija pēdējā lāse. VLO vadībā radās bažas, ka, izmantojot krasta artilēriju un sauszemes daļas, albāņi mēģinās sagrābt visu Vlērā esošo tehniku un ieročus. Spēku, lai atvairītu šādu uzbrukumu, būtu pieticis, tomēr tas nozīmētu pilnvērtīgu kauju vedšanu — kapitālistu izklaidei.
Lai organizētu evakuāciju no Sevastopoles, izlēma iziet maza eskadra no kreisera, diviem torpedu kuģiem un tankera «Zolotoj Rog» priekšgalā, ko vadīja Melnās jūras flotes komandieris admirālis Vladimirs Kasatonovs. Albāņi paziņoja, ka pieļaus līcī ieiet tikai tankera, un atkal nācās samierināties.
Peldošā bāze «Kotelņikov» nostājās līča vidū, astoņas zemūdenes pieslēdzās tai abos bortos. Pēc tehnikas iekraušanas pievienojās tankeris, kravas kuģis, vilcēji. Manobra notika bijušo padomju, tagad albāņu lielgabalu redzeslokā.
Evakuācija ilga nedēļu. Hodža ar sašutumu rakstīja, ka padomju jūrnieki «bojājuši rezervuārus, salauzuši gultas, sasituši logu stiklus ēkās, kur tie dzīvoja un strādāja, utt. Viņi mēģināja aizvest visu, līdz pēdējam skrūvītei, bet savā nevarēja tikt pie tā».
Hodža baidījās, ka padomju jūrnieki mēģinās atgūt jau nodotos kuģus, un, iespējams, šīs bažas nebija nepamatotas. Taču Kasatonovs saprata, ka nodotās četras zemūdenes var sagrābt tikai ar abordu, un aprobežojās ar obligāto programmu.
Lai samazinātu konflikta spriedzi, padomju admirālis mēģināja kontaktēties ar Albānijas JKS komandieri Temi Sejko. Tikšanās neizdevās — it kā tāpēc, ka «biedrs Sejko ir ļoti aizņemts». Patiesībā viņu arestēja jau gadu iepriekš, un 1961. gada 31. maijā viņu kopā ar vēl trim virsniekiem nošāva, tieši evakuācijas Vlērā karstākajā brīdī.
- gada 4. jūnijā padomju eskadra ar bāzes personālu uz klāja izbrauca no Vlēras līča. Par laimi, līdz bruņotam konfliktam nenonāca. Hodža mēģināja atrast vainīgos, uzliekot konfliktu aizdedzēja lomu VLO pārstāvim Albānijā ģenerālleitnantam Andrejam Andrejevam un bāzes vadītājam kontradmirālim Grigorijam Jegorovam.
Taču Hruščovs šādus skaidrojumus nepieņēma, un 1961. gada oktobrī viņš paziņoja par Albānijas Komunistiskās partijas naidīgumu pret Padomju Savienību. Līdz tam brīdim Hodža jau bija atradis jaunu sabiedroto Ķīnā un decembrī paziņoja par diplomātisko attiecību pārtraukšanu ar Maskavu.
Valsts sāka pārvērsties par cietoksni. Un to no jūras sargāja kuģi, ko bija dāvinājis Hruščovs.
<iframe width="446" height="793" src="https://www.youtube.com/embed/gMt0jj4rekA" title="Как Албания скомуниздила у СССР 4 подлодки" frameborder="0" allow="accelerometer; autoplay; clipboard-write; encrypted-media; gyroscope; picture-in-picture; web-share" referrerpolicy="strict-origin-when-cross-origin" allowfullscreen></iframe>
