Reikjavīka cer uz drīzu uzņemšanu.
Islandes valdība uzsāk, iespējams, valsts ārpolitikas svarīgāko projektu XXI gadsimtā. Paredzams, ka jau tuvākajā laikā tā paziņos referenduma datumu par iestāšanos Eiropas Savienībā. Sākotnēji balsojumu plānoja rīkot 2027. gadā, tomēr Reikjavīka vēlas paātrināt procesu. Iedzīvotājiem jautās, vai viņi vēlas atsākt sarunas ar Briuseli, kuras tika pārtrauktas 2015. gadā. Ja atbilde būs apstiprinoša, Islande cer pēc iespējas īsākā laikā pievienoties ES.
- gadā Islande piedzīvoja lielāko ekonomisko katastrofu savas vēstures laikā. Pasaules finanšu krīze, kas sākās ASV, izraisīja trīs valsts galveno banku vienlaicīgu krahu. Tas ietekmēja arī pārējo ekonomiku: islandes krona zaudēja vērtību divkārtīgi, IKP saruka par 10 %, biržas kapitalizācija sabruka par 90 %, inflācija pieauga no 5 % līdz 12 %, un Reikjavīkam steidzami nācās vērsties pēc finanšu palīdzības pie Starptautiskā valūtas fonda (SVF).
Šis sabrukums visās jomās izraisīja politiskas satricināšanas. 2008.–2009. gados Islandē norisinājās protesta akciju sērija, ko dēvēja par «katlu revolūciju». Ar virtuves piederumiem bruņoti demonstranti aplenca parlamentu un sitām līdz brīdim, kamēr tā laika labējo centru valdība Geirs Haarde atkāpās. Pēc ārkārtas vēlēšanām izveidojās jauna, jau kreisi centru orientēta valdība, ko vadīja Sociāldemokrātiskā savienība un premjere Johanna Sigurðardóttir.
Tieši šādā situācijā Islande pirmoreiz nolēma iestāties Eiropas Savienībā. Sigurðardóttir valdība uzskatīja, ka pāreja uz eiro palīdzēs stabilizēt valsts finanšu sistēmu, samazināt procentlikmes un galu galā tikt galā ar milzīgo valsts parādu, kas tobrīd sasniedza maksimumu — 145 % no IKP.
Briuselē Islandes pieteikumu uzņēma entuziastiski. ES paplašināšanās komisārs Olī Ren sauca valsti par «vecu demokrātiju» un sacīja, ka gribētu redzēt Islandi blokā vienlaikus ar Horvātiju (kura pievienojās ES 2013. gadā). Tomēr process izrādījās ievērojami sarežģītāks, nekā to cerēja tā dalībnieki.
- gada jūlijā Islands parlaments Altingi nobalsoja par sarunu sākšanu ar ES. Taču jau tajā brīdī parādījās pirmās grūtības. Sigurðardóttir valdībai likumu izdevās izstumt ar lielām pūlēm — par balsoja 33, pret 28 un divi atturējās.
Socioloģiskās aptaujas konsekventi rādīja, ka vairums islandiešu ir pret pievienošanos. Salas iedzīvotāji uzskatīja, ka no tā praktiski nebūs ieguvumu. Ieguvumus, piemēram, brīvās tirdzniecības zona un brīva pārvietošanās pa Eiropu, Reikjavīka jau nodrošināja ar divpusējām vienošanām. Savukārt iedomāta finanšu stabilitāte nav tā vērta, lai zaudētu ekonomisko un politisko neatkarību.
Sarunas arī gāja ne pārāk gludi. Jau to sākumā Reikjavīkas un Briuseles starpā radās nopietnas nesaskaņas zvejniecības jautājumā. Islandes ekonomika vēsturiski bija gandrīz pilnībā atkarīga no šīs nozares, savukārt ES pastāvēja stingra kvotu sistēma zivs resursu ierobežošanai. Puses pat nemēģināja šo jautājumu atrisināt — gluži pretēji, tās nolēma to atlikt līdz sarunu beigām un sākumā koncentrēties uz vienkāršākām tēmām.
Tomēr tas strādāja pret Islandes eirointegrācijas atbalstītājiem. Islandieši, kurus satrauca zvejniecības nozares nākotne, nesaņēma konkrētas atbildes. Rezultātā viņu pretestība sāka augt. 2009. gadā, pēc Gallup aptaujas, pret Islandes iestāšanos ES bija 48,5 % iedzīvotāju, par — 34,7 %. 2013. gadā pretinieku un atbalstītāju proporcijas izskatījās šādi: 58,5 % pret 25,1 %.
Turklāt 2013. gadā eirooptimistu nometne cieta nopietnu sakāvi. Pēc parlamenta vēlēšanām Johanna Sigurðardóttir atkāpās. Viņas vietā stājās labēji liberāla valdība premjera amatā ar Sigmunduru Davídu Gunnlaugssonu. Jaunā valdība nekavējoties apturēja sarunas un paziņoja, ka tās turpinās tikai pēc konsultatīvā nacionālā referenduma. Tas tā arī netika rīkots: 2015. gadā Reikjavīka oficiāli atsauca pieteikumu. Nākamie mēģinājumi atsākt sarunas ar Briuseli neveicināja panākumus.
Sarunas par Islandes pievienošanos ES atsākās 2024. gadā, kad pie varas atgriezās Sociāldemokrātiskā savienība. Līdz tam brīdim Islandes ekonomiku atkal satricināja. Augsto procentlikmju, inflācijas un mājokļu krīzes spiediena dēļ valsts IKP nokrita recesijā, un ārpolitiskie šoki izraisīja krasas svārstības kronas kursā.
Šā fona ietekmē ievērojami mainījās arī sabiedriskās noskaņas. Ideja par iestāšanos ES atkal ieguva popularitāti. To atbalstīja divas no trim valdības koalīcijas partijām, tāpēc Reikjavīka nolēma vēlreiz mēģināt pietuvoties Briuselei. Taču otrajā reizē sociāldemokrāti ņēma vērā kļūdas — viņi necentās procesu paātrināt, bet vienojās rīkot referendumu par sarunu turpināšanu tikai 2027. gadā, turklāt, Tautas partijas spiediena dēļ, to nolēma padarīt juridiski nesaistošu.
Tomēr plānu izjauca «melnā gulbja» vārds — Donalds Tramps. Pārvēlēts par ASV prezidentu, viņš vispirms ieviesa muitas nodevas islandiešu precēm. Tas smagi trāpīja salas ekonomikā, jo ASV ir Islandes otrs lielākais tirdzniecības partneris. Pēc tam Baltā nama kampaņa par Grenlandes pievienošanos atstāja uz kaimiņvalsti Islandi ļoti nomācošu iespaidu.
Klausoties Trampa argumentus, Reikjavīkā nonāca pie secinājuma, ka nākamā potenciālā aneksija rindā varētu būt tieši viņi. Papildu eļļu ugunij pielēja pats ASV prezidents: Davosas forumā viņš vairākkārt it kā kļūdījās, sajaucot Grenlandi ar Islandi. Jaunu lapu bilaterālajās attiecībās nevēlami atklāja arī nesen ieceltais ASV vēstnieks Bili Longs — pirmajā reizē jokojot ieteica, ka Islandei jākļūst par 52. ASV štatu. Vietējie to uztvēra negatīvi un pieprasīja valdībai bloķēt viņa iecelšanu.
Kā rezultātā Reikjavīka sabijās un steidzami pārcēla referendumu no 2027. gada uz 2026. gada augustu. Tagad, papildus ekonomiskajiem apsvērumiem, Islande ir arī nobažījusies par drošību. Savukārt Briuseles atbalsts Reikjavīkas centieniem ir acīmredzams — sākot ar 2025. gadu, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena jau divreiz apmeklējusi valsti un tikties ar tās vadību. Martā plānotas trešās sarunas.
Tomēr Islandes nākotne vēl nav izlemta. Balsojuma ietvaros tiks lemts tikai par sarunu atsākšanu vai neatsākšanu. Pašam referendumam islandieši lielākoties izturas pozitīvi. Savukārt jautājumā par pievienošanos ES viedokļi ir mazāk skaidri. 2008. gada pieredze rāda, ka sabiedriskā doma Islandē ir ļoti mainīga. Kad valstij ir nopietnas problēmas, iedzīvotāji atbalsta tuvāku saikni ar ES. Bet tiklīdz risks mazinās, viedoklis var mainīties par 180 grādiem.
Sākot no 2022. gada, visās aptaujās būtiska daļa respondentu izrādījusi nenoteiktību par ES dalību — tas ir 20–27 % islandiešu. Kā balsos šie cilvēki, kad jautājums par iestāšanos kļūs aktuāls, nav skaidrs. Ņemot vērā, ka vecās nesaskaņas starp Reikjavīku un Briuseli joprojām pastāv, Islandes valdībai būs jāpieliek lielas pūles, lai pārliecinātu vēlētājus atbalstīt tās plānu.
<iframe width="560" height="315" src="https://www.youtube.com/embed/VSUd_3UUjbU?si=AABpjudInKuRjk6U" title="YouTube video player" frameborder="0" allow="accelerometer; autoplay; clipboard-write; encrypted-media; gyroscope; picture-in-picture; web-share" referrerpolicy="strict-origin-when-cross-origin" allowfullscreen></iframe>
