Kubes ekonomika nonākusi neizbēgamu grūtību priekšā.
gada laikā?
Donalds Tramps paziņo, ka Kubas komunistiskā valdība, zaudējusi galvenās naftas piegādes no Venecuēlas, nepārdzīvos 2026. gadu. Neviens nezina, vai ASV tomēr veiks militāru uzbrukumu Kubai un kādiem citiem līdzekļiem tās turpinās izdarīt spiedienu uz kubiešu režīmu. Līdz šim Kuba, Maskavas sabiedrotā kopā ar Venecuēlu un Nikaragvu, bija galvenais ASV pretinieks Latīņamerikā, pirmkārt ideoloģiskā ziņā. Tomēr pēc bijušā Venecuēlas valdnieka Nikolasa Maduro sagrābšanas Havana nonāca izmisīgā situācijā un piedzīvo sliktāko periodu visas savas 67 gadu ilgas komunistiskās valdīšanas vēsturē.
Lai gan pagājušajos gados Kuba vairākkārt bija saskārusies ar masveida emigrācijas viļņiem, absolūtu pamatpreču un pakalpojumu trūkumu un sporādiskām masu nemieru epizodēm, nekad agrāk kubieši nebija piedzīvojuši tik visaptverošu savas sociāli-ekonomiskās sistēmas sabrukumu.
Drīz pēc tam, kad ASV speciālo vienību kaujinieki Kārakasā sagrāba Nikolasu Maduro un viņa pēcteči paziņoja par pilnīgu gatavību turpmāk ievērot visus Vašingtonas prasījumus, Donalds Tramps paziņoja, ka «Kubas dienas ir saskaitītas» un ka viņa administrācija tagad vērš pastiprinātu uzmanību uz šo salu valsti Karību baseinā, kur līdz šim vienīgā pieļaujamā un valdošā politiskā spēka lomā ir Komunistiskā partija.
Tajā pašā laikā ASV prezidents pagaidām norāda, ka neredz nepieciešamību pēc amerikāņu militāras operācijas Kubā, jo, pēc viņa vārdiem, turienes valdība neizbēgami sabruks pati: «Es nezinu, vai viņi izturēs, bet Kubai tagad nav ienākumu. Visu naudu viņi saņēma no Venecuēlas, no venecuēlas naftas», sacīja Tramps.
Trampa tuvākās apkārtnes cilvēki ir pazīstami kā tie, kas atbalsta visstingrāko līniju pret Kubu, sākot ar valsts sekretāru Marko Rubio, amerikāni kubaņu izcelsmes, kurš vēl būdams senators izcēlās ar ārkārtēju naidīgumu pret oficiālo Havaju. Rubio vairākas reizes paudis pārliecību, ka režīma maiņa Venecuēlā nāvējoši iedarbosies arī uz režīmu Kubā – kas, pēc viņa vārdiem, būtu visvēlamākais iznākums.
Bads un nabadzība kubiešos
Kubes iekšzemes kopprodukts, pēc oficiālajiem datiem, ir nokritis vairāk nekā par 6 procentiem. Bads, inflācija un nabadzība ir sasnieguši maksimumu. Lielākās daļas iedzīvotāju vidējā reālā mēneša alga (kubiešu peso, CUP, kuru kurss nepārtraukti devalvējas) svārstās ap 4200–5800 peso. Pēc tirgus kursa (kas ir būtiski augstāks par oficiālo) tas ir aptuveni 16–30 ASV dolāru mēnesī. Minimālā alga ir fiksēta 2100 CUP līmenī, kas atbilst aptuveni 8–15 ASV dolāriem pēc reālā kursa.
Vidējā pensionāra ieņēmumi valstī, neatkarīgu aprēķinu dati liecina, ir aptuveni 10 ASV dolāru mēnesī, tātad apmēram 3 000 kubiešu peso. Vairāk nekā 40 % kubiešu pensionāru saņem minimālo pensiju – 1528 peso mēnesī (5–6 dolāri).
Tajā pašā laikā cenu līmenis uz pamatproduktiem, piemēram, rīsiem, pupiņām, eļļai, olām un gaļai, sasniedz astronomiskas vērtības neatkarīgi no tā, kur tie tiek pārdoti: valsts veikalos (pa kartītēm), "specveikalos" vai tirgos un mazos puslegālajos privātajos kioskos. Kubā šajā ziņā vienmēr pastāvējušas divas realitātes – veikali, kuros tirgo par stingru ārvalstu valūtu, un agrāk arī par tā dēvētajām "valūtas peso", kur bieži iepērkas arī ārvalstu pilsoņi, un valsts visu sistēmu racionēšanas veikali "Libreta". Formāli rīsi, cukurs vai eļļa maksā niecīgas summas – tomēr to vai nu tur nekad nav, vai arī to pieejamība ir ļoti ierobežota. Un pat, ja ir nauda, dabīgu govs pienu vai liellopu gaļu parastā veikalā nopirkt praktiski nav iespējams — šie produkti ir sastopami tikai "valūtas" speciālveikalos tīklā "MLC".
Havanā puskilograms rīsu šodien maksā no 350 līdz 375 CUP, maize — 300–450 peso, 30 olu iepakojums — no 2700 līdz 3500 peso, bet puskilograms cūkgaļas — vairāk nekā 1000 CUP. Agrāk vispieejamākie un lētākie produkti, piemēram, saldie kartupeļi un banāni, pēdējo divu gadu laikā sadārdzinājušies gandrīz desmitkārtīgi. Gandrīz visi kubieši pēdējos gados saņem elementāru pārtiku pa kartītēm — rīsus, pupiņas, miltus — kuru limits pietiek maksimāli uz 10 dienām. Taču tagad arī šīs kartītes ir praktiski bezvērtīgas, jo jebkuri produkti valsts veikalos parādās ļoti reti.
Lai nopirktu maksimāli 10 litrus ārkārtīgi deficītās benzīna vai dīzeļdegvielas, cilvēkiem jāierakstās rindā pie benzīntankiem, izmantojot īpašu tiešsaistes lietotni — vismaz trīs nedēļas iepriekš. Pilsētu ielas burtiski ir pilnas ar atkritumiem, jo degvielas trūkums izraisījis neregulāru atkritumu izvešanu. Tas savukārt izraisījis tropisko, ar odiem pārnēsājamu slimību uzliesmojumus, piemēram, dengu un čikungunju. Bez radiniekiem ārzemēs, kas varētu nosūtīt medikamentus, praktiski nav iespējams iegādāties gandrīz nekādas zāles.
Kuba tumsā
Elektrības pārtraukumi Kubā notiek ikdienā, īpaši provincēs, kur elektrības var nebūt pat 20 stundas dienā – un par galveno iemeslu tam kļuva dzīvībai būtisko Venecuēlas energoresursu piegāžu pilnīga pārtraukšana. Vairāk nekā pirms 20 gadiem toreizējais Venecuēlas prezidents Ugo Čavess noslēdza darījumu ar savu ideoloģisko sabiedroto Fidela Kastro par naftas piegādēm un palīdzību Kubai tās uzturēšanā, lai gan šo piegāžu apjomi gadu gaitā bija krietni samazinājušies. Kad Ugo Čavess bija prezidents, viņš nodrošināja Kubu aptuveni ar 90 000 bareļu naftas dienā. Pēdējā ceturksnī 2025. gadā Kuba saņēma vien 35 000 bareļu.
Kuba par šo palīdzību Venecuēlai atbildēja, masveidā nosūtot tur savus ārstus, medmāsas un citus speciālistus. Kubas drošības dienestu virsnieki arī veidoja Nikolasa Maduro personīgās apsardzes kodolu, un trīsdesmit divi no viņiem gāja bojā ASV operācijas laikā, kas vērsta uz viņa sagrābšanu Venecuēlā. Taču pēc šī reida Donalds Tramps paziņoja, ka Venecuēlas naftas piegādes Kubai tiek pilnībā pārtrauktas. «VAIRĀK NEKĀDAS NAFTAS UN NAUDAS KUBAI — NULLE! Stingri iesaku viņiem noslēgt darījumu, KAMĒR NAV PAR VĒLU», — uzrakstīja Tramps savā tīklā Truth Social, papildus paziņojot par lielu papildu tirdzniecības tarifu ieviešanu pret jebkuru valsti, kas piegādā naftu Kubai.
Praktiski bez maksas saņemtā Venecuēlas nafta pēdējos gados darbināja gandrīz visas Kubas elektrostacijas — un Havanai tagad nav nekādas alternatīvas. Turklāt Kuba līdz šim aktīvi pārpārdeva Venecuēlas energoresursus starptautiskajos tirgos — tādējādi iegūstot stingru valūtu, kas kritiski nepieciešama pamatpreču, zāļu un pārtikas iegādei iedzīvotājiem.
<iframe width="560" height="315" src="https://www.youtube.com/embed/IrZOHBEM_B4?si=mKlQ6Rv5vMolr1l-" title="YouTube video player" frameborder="0" allow="accelerometer; autoplay; clipboard-write; encrypted-media; gyroscope; picture-in-picture; web-share" referrerpolicy="strict-origin-when-cross-origin" allowfullscreen></iframe>
