«Pie sievas, velns! Es dzīvoju Krievijā»
Janvārī Igaunijas Narvā, pie Krievijas robežas, notika militārs parādes pasākums 106. gadadienai kopš pamiera Neatkarības karā — kura rezultātā valsts ieguva neatkarību, nostiprinātu Tartu miera līgumā. Papildus Igaunijas karavīriem parādē piedalījās vienības no Apvienotās Karalistes, ASV un Francijas. Tagad Krievija atkal tiek nosaukta par galveno draudu valsts nacionālās drošības stratēģijā, un par iespējamu nākotnes iebrukumu runā gandrīz kā par faktu.
Tilts pār Narvas upi no abām pusēm ir norobežots ar dzeloņdrātīm un prettanku baltām piramīdām — „pūķa zobiem”. Netālu ir zaļš angārs ar uzrakstu «Krievija — Igaunija», kas ir Krievijas puses robežpunkts nelielā Pēterburgas apgabala pilsētiņā Ivangorodā. Uz pjedestāla ceļa, kas ved uz robežpunktu, stāv tanks T‑34. Tā stobrs vērsts Narvas cietokša virzienā, kas pāri upei atrodas Igaunijas teritorijā. Tanku uzstādīja 2022. gada septembrī — tolaik to skaidroja ar līdzīga pieminekļa nojaukšanu Narvā.
No Krievijas puses cilvēkus pāri robežai palaida ātri; uz Igauniju ielaista ilgāk. Pāreju zonas pāri upei ir pilnas ar cilvēkiem. Igaunietus rūpīgi iztaujā, kāpēc viņi brauc uz Krieviju.
Svetlana dzīvo Rīgā un regulāri brauc uz Krieviju pie mātes. Pēdējo reizi viņa robežu šķērsoja Narvā Jaungada priekšvakarā. Toreiz rindā viņa pavadīja vienpadsmit stundas — pat tas, ka Svetlana speciāli pārnakšņoja pie robežšķērsošanas vietas un ieradās pie pašas atvēršanas plkst. 7.00, nepalīdzēja. Prieku viņai sagādāja vien tas, ka rindā bija „labi cilvēki” — viņi pieskatīja mantas, kad bija jāaiziet uz brīdi.
Sieviete sūdzas: rindas pie robežas šeit ir tādas, ka daži pat speciāli ieņem vietas un pēc tam tās pārdod — cena sasniedzusi 100 eiro. Igaunijas robežsargi lūdza ziņot par šādām aizdomīgām personām, bet pierādīt, ka cilvēks rindā nostājies tieši ar šādu mērķi, gandrīz nevar.
Pie robežas īpaši nedzenā pratināšanu, atceras Svetlana, bet pārbauda rūpīgi — vaicā par visām lietām iepakojumā, cik tās maksā, un pārbauda makus, vai tajos nav eiro — lielas summas ievezt nedrīkst.
No Igaunijas puses pratināšanas vienmēr notiek pēc etalona: kas, kāpēc, uz kurieni.
«Pie sievas, velns! Es dzīvoju Krievijā,» emocionāli pārstāsta sarunu ar Igaunijas robežsargu Gennadijs Aleksejevs. Neskatoties uz Krievijas pilsonību, viņam ir tiesības iebraukt Igaunijā: tur viņam ir tuvi radinieki — meitas un māte.
Gennadijs 1972. gadā dzimis piepierobežas Narvā, bet vēlāk, kā viņš pats saka, aizbrauca uz Krieviju «mīlestības dēļ», pie meitenes. Drīz gan viņš ar viņu šķīrās un iestājās padomju armijā. Tas bija 1990. gadā. Pēc dažiem gadiem Gennadijs ar viņu atkal satikās; abiem jau bija neveiksmīgas laulības pieredze — un viņi atkal savienojās. Gennadijs ar sievu bija vienīgie ģimenē, kas palika Krievijā. Viņa meitas un māte dzīvo otrā robežas pusē, Narvā.
Pašlaik Gennadijs pārdod vienas no Pēterburgas rūpnīcām augsto tehnoloģiju iekārtas. Drīzumā plāno atgriezties Krievijā. Līdz 2022. gadam tas nebija sarežģīti, uzņēmumam bija visi nepieciešamie komponenti. Taču kopš tā laika pārdošana iet aizvien sliktāk.
Vīrietis klausās ziņas no abām robežām un ir pārliecināts, ka karš starp valstīm ir neizbēgams, bet viņa radinieki «uztver to mierīgāk».
«Tas otrs dēls vienas no meitām ir kareivis. Viņš saka, ka Igaunijas armija ir gatava atvairīt uzbrukumu. Visi saprot, ka karš būs. Jautājums tikai — kad.»
- gada jūnijā Vladimirs Putins tikšanās laikā ar jaunajiem uzņēmējiem paziņoja, ka reiz teritoriju, kur atrodas Sanktpēterburga, Pēteris I «ne atņēma, bet atgrieza» laikā, kad karojis ar Zviedriju, «tas pats attiecas arī uz rietumu virzienu — tas skar Narvu, viņa pirmo gājienu». Tas izraisīja protestu Igaunijas Ārlietu ministrijā; 2023. gadā valsts nostiprināja Krieviju kā galveno draudu nacionālās drošības koncepcijā. Visdrīzākie draudi, pēc igauņu domām, ir hibrīda uzbrukumi, kuros ietilpst robežas pārkāpšana, diversijas, kiberdraudi.
«Visu mūžu pret cilvēkiem, kuri sauc par padomju vai krievu draudu, esmu izturējies kā pret paranoiķiem. Bet 2022. gada februāris parādīja, ka viņi kaut ko zināja. Un tagad tie saucēji ir uz zirdziņa,» nožēlojot saka narviešu uzņēmējs Zahars Korobovs.
Pagājušajā gadā Igaunija vairākas reizes apsūdzēja Krieviju provokācijās. Septembrī trīs krievu MiG lidmašīnas «izpētīja» robežu un atradās valsts gaisa telpā 12 minūtes. Tas bija ceturtais šāds pārkāpums gada laikā. Pēc tam sekoja arī «kājnieku provokācija» — 20 minūtes Krievijas robežsargi atradās Igaunijas teritorijā.
Igaunijas medijos stāsta, kā pareizi sagatavot «trauksmes koferīšus», kas tajos jāiekļauj. Oficiāli tas ir atgādinājums jebkura negadījuma gadījumam, ne tikai kara. Tomēr varasiestādes izstrādā arī tiešus iedzīvotāju evakuācijas plānus Krievijas iebrukuma gadījumā. 2025. gada decembrī parlamentārās valsts aizsardzības komisijas sēdē apsprieda jaunu dokumenta versiju par civilo krīžu vadību. Plānots soli pa solim noteikt pienākumus un vajadzīgās darbības visām sabiedrības grupām — no prezidenta līdz maziem uzņēmumiem — ārkārtas situācijas vai kara draudu gadījumā.
Igaunijas Aizsardzības ministrijas datu pēc, gandrīz 40% valsts iedzīvotāju uzskata plaša mēroga Krievijas militāru iebrukumu par ticamu — tas ir par 10 procentpunktiem vairāk nekā 2023. gadā. Igaunija palielina uzņemšanu komandvadības mācību programmā Savu Aizsardzības spēku akadēmijā un būvē „Baltijas aizsardzības līniju” — uzstādot prettanku šķēršļus pie robežas, plānojot būvēt desmitiem bunkuru un noliktavu netālu no robežas. 2025. gadā tam piešķīra gandrīz 4,5 milj. eiro. Robežpilsētā Narvā būvē jaunu Igaunijas militāro bāzi par 15 miljoniem eiro. To plāno nodot ekspluatācijā 2027. gadā; tā spēs uzņemt līdz tūkstotim karavīru.
Ida‑Vīrumaa apriņķī, kas robežojas ar Krieviju, iegādājas gaisa izlūkošanas līdzekļus, tai skaitā, lai efektīvāk atklātu bezpilota lidaparātus. Turklāt valstī ieradušās papildu pašgājējhaubices (SAU) korejiešu ražojuma K9 kõu un franču SAU CAESAR. Šogad Igaunija pirmo reizi saņēma arī savas HIMARS sistēmas.
Bijusī karavīra Valērija Dubrova vērtējumā Igaunijas armija labi pazīst savu zemi, un kareivji var efektīvi pretoties okupantiem. Bet «lielākais mīnuss ir tāds, ka mūs ir maz».
«Iestājoties dienestā, es sapratu: nav viss tik skumji. Mums ir laba sagatavošana taktikai uz vietas: kad bija globālas mācības, Francijas un ASV kareivjiem mūsu meži un purvi sagādāja lielas grūtības. Un, lai gan puiši, kuri dienēja Igaunijas armijā, pēc izmēriem bija daudz mazāki, viņi tiem pašiem maršrutiem izgāja daudz labāk,» saka Dubrovs. «Vēl mums ir lieliska sagatavošana stresa noturībai — gulēt divas stundas naktī, katru dienu 25 kilometri pa mežiem, purviem, dažādas trauksmes un tamlīdzīgi.»
Tomēr, pēc Valērija domām, no visiem, kas izgājuši dienestu, par labiem karavīriem kļūs „izņēmuma kārtā aptuveni trīsdesmit procenti”. Vēl trešdaļa neatstāv fiziski, bet pārējie — morāli. Lai uzlabotu sagatavošanu, no 2027. gada Igaunijas iesaukuma kareivji dienēs 12 mēnešus, nevis 8 vai 11, kā tas bija agrāk.
Tāpat kā Ukraina 2022. gadā, Igaunija sāka rīkot militāras mācības civiliedzīvotājiem, izmantojot Aizsardzības savienību. Būtībā tā ir teritoriālā aizsardzība, ko sauc par Kaitseliit. Pašlaik šo formējumu sastāvā ir aptuveni 30 000 cilvēku, tostarp nebruņoti (mediki, glābēji u.c.).
«Agrāk, runājot ar ārzemju žurnālistiem, mēs Kaitseliit uzsvērām, ka gatavojamies pašsardzībai, bet centāmies neizcelt ienaidnieku,» stāstīja Channel 4 News karavīrs ar iesauku «Brus», kurš dien Kaitseliit un Igaunijas bruņotajos spēkos jau 23 gadus. «Tagad viss ir mainījies, un mēs Kaitseliit atklāti paziņojam, ka gatavojamies aizstāvēties pret Krievijas agresiju.»
Kaitseliit uzaicina uz treniņiem arī nepilngadīgos. Tai var pievienoties bērni no septiņu gadu vecuma — Noored Kotkad (jaunie ērglēni) un Kodutütred (Tēvzemeas meitas). Viņi mācās lietot kartes un izdzīvot vientuļi mežā.
«Neviens mani šeit neaicināja. Es nācu no sava brīva prāta. Es gribēju pievienoties nopietnākai organizācijai, kur varētu sniegt savu ieguldījumu un, ja nepieciešams, aizstāvēt valsti,» stāstīja 17‑gadīgā Marija, Kaitseliit dalībniece, intervijā Chatham House.
18 gadus vecais Mārtiņš no Tallinas (vārds mainīts) iestājās Kaitseliit 14 gadu vecumā, jauniešu organizācijā. Viņš stāsta «Vjorstkai», ka nodarbības pusaudžiem atšķiras no pieaugušo: «Nepilngadīgajiem neuztic ieročus, eksperimentus ar sprāgstvielām. Galvenokārt apguvām taktiku un medicīniskos kursus.»
Kaitseliit ir paredzēts, lai sniegtu atbalstu armijai kā vietējai milicijai. Uzbrukuma atvairīšanas laikā galvenajiem spēkiem būtu jāpaspēj ierasties. Cilvēki iestājas organizācijā, lai iemācītos pēc iespējas efektīvāk pretoties pretiniekam. Organizācijas biedri, atšķirībā no karavīriem, nedzīvo kazarmās un saglabā civilo darbu. Par dalību Aizsardzības savienībā nemaksā.
Mārtiņš no Tallinas strādā par auto mehāniķi. Viņš vēlējās iestāties Kaitseliit pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai. Jaunietis ir pārliecināts, ka kamēr karš nenotiek pie Igaunijas robežām, no drošības attāluma var vērot pretinieku — un efektīvāk sagatavoties tieši viņa karadarbības metodēm.
«Māca atvairīt jebkādu draudu, ne tikai krievu,» skaidro Mārtiņš. «Bet šis karš dod iespēju attīstīties un mācīties no kļūdām. Kopš 2022. gada parādījās daudz jaunu kursu. Protams, jo vairāk cilvēku, jo labāk, bet pat ar to cilvēku skaitu, kāds mums tagad ir, jau var kaut ko darīt… Var lepoties, ka ir tādi cilvēki, kas gatavi doties karā pirmie.»
Dienests neaizņem daudz laika; organizācijas dalībnieki paspēj gan strādāt, gan trenēties. Mārtiņš ir pārliecināts, ka sagatavošana Aizsardzības savienībā ir pienācīga, un «reālas kaujas apstākļos» viņš atcerēsies, ko mācīja. Mārtiņa ģimene atbalsta viņa lēmumu iestāties Kaitseliit, lai gan vecākie par viņu uztraucas.
Artjoms Leonovs — Kaitseliit biedrs un «nepilsoņa» pelēkā pase īpašnieks, tāpēc viņš nevar piedalīties savas organizācijas mācībās.
«Nesen lasīju, ka mēs esam teroristi, nacionālisti un fašisti. Un ka krievvalodīgie ir nodevēji, viss šajā garā. Bet es nesaprotu cilvēkus, kuri dzīvo Igaunijā un saka, cik šeit viss ir slikti un skatās uz kaimiņu pusi,» viņš norādīja sarunā ar ERR. «Es nekad negribēju pieņemt Krievijas pilsonību, lai gan to iegūt būtu daudz vienkāršāk. Es gribu igauņu pilsonību, jo es te piedzimu un šeit dzīvoju. Šī ir mana māja, mana valsts.»
ERR žurnālists Jurijs Nikolajevs dzimis Narvā 1966. gadā un visu mūžu tur dzīvojis. Viņa vienīgā ilgāka prombūtne — divi gadi dienesta padomju armijā. Jurijam nav Krievijas pilsonības. Narviešiem viņš vada populāras televīzijas un radio pārraides krievu un igauņu valodā. Pēc Nikolajeva domām, pret krievvalodīgajiem Igaunijā, īpaši attālumā no robežas, izturas aizdomīgi.
«Igaunieši nesaprot daudzus krievus, kas šeit dzīvo. [...] Mani bieži prasa, cik daudz jums [Narvā] ir putinistu. Un šī neuzticības atmosfēra plus Krievijas karstasinīgā uzvedība [...] drīz piešķir impulsus soļiem, kas izjauc valsts iekšējo līdzsvaru. Bet lielākā daļa igauņu uzskata, ka tas ir pareizi.»
«Daudzi igauņi nekad nav bijuši Narvā,» saka vietējais uzņēmējs Zahars Korobovs. «Tāpēc presē bieži parādās, ka Narvā un apkārtnē dzīvo putinisti un ļoti prokrieviski noskaņoti iedzīvotāji.»
Korobovs ir Igaunijas pilsonis kopš valsts neatkarības pirmajām dienām, taču viņš nerunā igauņu valodā — «neviens viņu to nemācīja». Viņš uzskata, ka valdība ilgi nepievērsa pienācīgu uzmanību valodas jautājumam: «Daudziem pierobežas iedzīvotājiem igauņu valoda ikdienā nebija nepieciešama, tāpēc viņi to nemācījās.»
«30 gadu laikā igauņi tā arī ne’okupeēja’ manu pilsētu,» ironizē Korobovs.
Bijusī karavīra Valērija Dubrova skatījumā dalījums pēc valodas pastāv arī armijā. Viņš uzskata, ka tādi karavīri kā viņš — bilingvāli — palīdz uzlabot attiecības kolektīvā.
«Es biju saikne, vismaz mūsu korpusā, kas vienoja abas puses. Ir tāda cilvēku kategorija, kas sevi uzskata vairāk par igauņiem nekā citi. Viņi ļoti aizspriedumaini izturējās pret krievvalodīgajiem, jo domāja, ka tie būs pirmie, kas pagriezīsies pretējā virzienā.»
Bijusī karavīra ieskatā virsnieku attieksme pret krievvalodīgajiem pārsvarā ir pozitīva. «Viņiem vienmēr bija sauklis, ka mēs visi esam dzimuši uz viena zemes stūrīša, tāpēc visi esam igauņi. Ja kāds nerunā igauņu valodā, tā ir valsts problēma — ja nav ieviesta, tad valodas apguve nav sasniegusi vajadzīgo līmeni.»
Pašam Valērijam dienesta sākumā mēģināja «uzprasīt, lai vairāk runā igauņu valodā». Taču viņš nolēma runāt ar biedriem tā, kā bija ērtāk gan viņam, gan viņiem — tajā valodā, kas sarunbiedram ir komfortabla.
Mārtiņš no Kaitseliit uzskata: ja Igaunijas pilsonis pat nemēģina runāt igauņu valodā, tas šķiet dīvaini. «Parasti tie ir tie, kas visu mūžu dzīvojuši šeit un nav iemācījušies ne vārda igauņu valodā, cerot, ka atnāks okupanti,» uzskata jaunietis. Pašam viņam labi padodas abas valodas.
«Vjorstkas» sarunu biedri norāda: tos, kas runā krieviski, ir vieglāk verbēt. Pat Kaitseliit var būt spiegs: 2025. gada oktobrī par spiegošanu Krievijas labā uz četriem gadiem un 11 mēnešiem tiesāja Narvas iedzīvotāju, Aizsardzības savienības biedru Ivanu Dmitrijevu. Pirms pievienošanās Kaitseliit viņš vadīja politisku darbību un divreiz kandidēja vēlēšanās.
Igaunijas Drošības policijas (Policija drošības) vietnieks Taavi Narits uzsvēra, ka cilvēki, kas saistīti ar spēka struktūrām, un viņu tuvinieki ir «prioritārie mērķi verbēšanai». Lai iegūtu interesējošu informāciju un iesaistītu slepenā sadarbībā, Krievijas specdienesti «izmanto visdažādākās metodes: no lures līdz spiedienam un izbiedēšanai».
Pēc Ivana Dmitrijeva lietas Kaitseliit biedrus un karavīrus brīdināja, ka Krievijas izlūkdienests var mēģināt kontaktēties ar jebkuru personu, un cilvēkiem, kas ar to saistīti, nav jāatbild uz jautājumiem par dienestu. No aptuveni 50 cilvēkiem, kas pieder Kaitseliit kopienām, tikai viens teritoriālās aizsardzības biedrs — Mārtiņš — piekrita sarunai.
Pat parastiem karavīriem liek nebraukt uz Krieviju. Valērijs Dubrovs tur nekad nav bijis, bet vēlētos aizbraukt. Armijā viņam vairākkārt teica, ka to nevajadzētu darīt — var «pārķert».
«Kāda jēga pārķert parasto jānīti? Man liekas, ka tas ir vienkārši biedēšanas veids. Ko viņi (Krievijas specdienesti) no manis uzzinās? Kādu ieroču mēs izmantojām? Nu, ejiet internetā un paskatieties.»
Jurijs Nikolajevs uzskata: Krievijas provokācijas ir bīstamas ar to, ka jebkura nejauša šāviens var kļūt par ieganstu iebrukumam. «Putins ir oportunists, viņš meklē iespējas. Ja mēs viņam tādu iespēju sniegsim, dosim ieganstu, visdrīzāk viņš to izmantos… Kas tamlīdzīgs „igauņu nacionālisti spīdzināja krievu zēnu”», pārliecināts žurnālists.
Bijusī karavīra Valērija Dubrova vērtējumā Igaunijas drošības pastiprināšanas darbības daļēji provocē arī Krieviju, jo Maskava var uzskatīt aizsardzības nostiprināšanu par sagatavošanos uzbrukumam.
<iframe width="560" height="315" src="https://www.youtube.com/embed/55jviTxIN3c?si=l8hSdBAK1xDqzG6F" title="YouTube video player" frameborder="0" allow="accelerometer; autoplay; clipboard-write; encrypted-media; gyroscope; picture-in-picture; web-share" referrerpolicy="strict-origin-when-cross-origin" allowfullscreen></iframe>
