Iedzīvotāji pārliecināti, ka federālās varas iestādes ne tikai viņus ignorē, bet arī diskriminē.
No janvāra sākuma Kanādas provincē Alberta vērojama neparasta rosība. Neskatoties uz salu, simtiem cilvēku stājas rindā sabiedriskajos centros, lai parakstītu petīciju kustības Alberta Prosperity Project («Alberta labklājības projekts»). Kampaņas organizatoriem jāiesaista 177 000 cilvēku. Ja viņiem tas izdosies, vietējām varas iestādēm būs jāorganizē referendums, un vēlētājiem būs jāatbild uz liktenīgu jautājumu: vai Alberta ir jāizstājas no Kanādas sastāva?
Alberta ir reģions Kanādas rietumos, kas robežojas ar ASV. Pēc platības (661 tūkst. kv. km) un iedzīvotāju skaita (5 miljoni cilvēku) tā ieņem ceturto vietu starp valsts provincēm.
Arī Alberta sniedz būtisku ieguldījumu valsts ekonomikā. Tā nodrošina Kanādai aptuveni 15 % no IKP. Vairāk — tikai Ontārio un Kvebeka. Taču pēc IKP uz vienu iedzīvotāju Alberta ir krietni priekšā pārējai Kanādai. Šī iemesla dēļ, kā arī tāpēc, ka vietējā ekonomika balstās uz naftu un gāzi, Albertu pelnīti uzskata par Kanādas ekonomikas dzinējspēku.
Kulturāli Alberti iedzīvotāji arī jūtas atšķirti no tautiešiem, kas dzīvo valsts austrumos. Izplatīts uzskats, ka pēc mentalitātes viņi vairāk atbilst tipiskiem amerikāņiem — ar piemītošu individualismu un konservatismu. Daļēji to nosaka ciešās tirdzniecības saites ar ASV, kur Alberta piegādā naftu. Daļēji — attālums no Otavas, Kvebekas un Toronto, kas de facto veido savu ekonomisko telpu.
Atšķirības starp Albertu un citām provincēm ir redzamas ar neapbruņotu aci uz visām vēlēšanu kartēm. Kamēr visa Kanāda balso par liberāļiem, alberti katrās vēlēšanās atbalsta tikai konservatīvos. Tas nevilšus ietekmē viņu pasaules uztveri.
Ekonomiskie un politiskie faktori ir neatņemama albertiešu separātisma sastāvdaļa, kas reizi pa reizei izpaužas kopš Kanādas neatkarības iegūšanas. Neatkarības atbalstītāji uzskata, ka centrālā valdība pret viņiem izturas negodīgi: pēc viņu domām Alberta sniedz lielu ieguldījumu federālajā budžetā, palīdz uzturēt citas provincias, bet pretī gandrīz neko nesaņem.
Nedaudz netaisnīga nacionālā bagātības pārdale izceļas īpaši asi katru reizi, kad Otavā pie varas nāk liberāļi. Viņu centieni regulēt naftas nozari ved Alberti iedzīvotājus pie domas, ka federālās varas iestādes ne tikai viņus ignorē, bet arī diskriminē par labu blīvāk apdzīvotajām austrumu provincēm. Šim fenomam ir sava vēsture desmitiem gadu, un tam pat ir sava nosaukuma versija — «Rietumu atsvešināšanās».
Šajā ziņā simptomātiski, ka pēdējo 50 gadu laikā separātisms Albertā piedzīvojis divus uzplūdus. Abi sakrita ar Trudo ģimenes valdīšanu. 1980. gados liberālais premjers Pjērs Trudo ieviesa 25 procentu nodokli uz Albertas naftu, kas sagrāva vietējo industriju un noveda pie strauja bezdarba pieauguma. Viņa dēls Džastins nāca pie varas 2015. gadā — albertiešus neapmierināja viņa politika klimata pārmaiņu apkarošanā, tostarp oglekļa nodokļa ieviešana un ieguldījumi tīrajā enerģētikā.
Trudo jaunākā laikmetā skaļākais Kanādas separātisma izpaudums bija kampaņa Wexit, kas aptvēra ne tikai Albertu, bet visas Kanādas rietumu provinces. Kustība pārauga par vienādu nosaukumu politisko partiju, tomēr būtisku vēlēšanu panākumu tai neizdevās gūt ne vietējā, ne federālā līmenī.
Sarunas par Albertas atdalīšanos atkal uzliesmoja 2025. gadā. Šoreiz trigera lomā bija tīri politiski iemesli: Džastins Trudo, kurš vietējiem bija kļuvis pamatīgi apnicis, beidzot atkāpās, taču viņa liberālā partija negaidīti saglabāja varu un izveidoja jaunu valdību, šoreiz vadībā ar Marku Karni. Par šo rezultātu liberāļi bija pateicīgi austrumu provincēm, kuras bija sašutušas par Donalda Trampa draudiem anektēt Kanādu. Konservatīvais rietums, kas cerēja uz pārmaiņām, palika vīlies.
Neapmierinātība bija tik liela, ka gandrīz uzreiz pēc vēlēšanām Alberta valdība atzina: tā vairs nevar ignorēt, ka vietējais vēlētājs ir līdz kaklam apnicis no Otavas naftas ierobežojumiem. Provinces premjerministre Danijela Smita paziņoja, ka personīgi viņa ir pret atdalīšanos. Vienlaikus politiķe paziņoja par vēlēšanu reformu («Bils 54»), kas būtiski atviegloja referendumu rīkošanu.
To nekavējoties izmantoja separātistu organizācija Alberta Prosperity Project, kura pieprasīja referendumu. Jūnijā tās vadītājs Mičs Silvestrs oficiāli iesniedza iniciatīvu vietējai vēlēšanu komisijai. Tiesa gan, komisija nolēma neskrieties un pārsūtīja dokumentu tiesai, kas bija jāizvērtē pēc Kanādas konstitūcijas prasībām. Izskatīšana ilga līdz decembrim, un Albertas tiesas lēmums bija negatīvs.
Tomēr ar to stāsts nebeidzās. Mazāk nekā nedēļas laikā provinču likumdevējs faktiski atcēla tiesas juridiskā novērtējuma rezultātus. Alberta Prosperity Project atkārtoti pieprasīja referendumu ar nedaudz mainītu jautājuma formulējumu, un vietējā vēlēšanu komisija oficiāli deva tam zaļo gaismu. Saskaņā ar provinces likumiem 3. janvārī sākusies parakstu vākšana turpināsies līdz 2. maijam. Ja tā būs sekmīga, referendums notiks 2027. gadā — vienlaikus ar Alberta parlamenta vēlēšanām.
Pat ja albertiešu separātistiem izdosies savākt parakstus referendumam, tas vēl nenozīmē, ka pats balsojums būs sekmīgs. Faktiski Alberta neatkarības atbalstītāju skaits ir salīdzinoši neliels. Saskaņā ar dažādu socioloģisko aptauju datiem šo ideju atbalsta no 20 līdz 30 % provinces iedzīvotāju, kamēr 70 % un vairāk, tieši otrādi, vēlas palikt Kanādas sastāvā.
Vienlaikus ar Alberta Prosperity Project kampaņas sākumu 2025. gadā aktivizējās arī cita organizācija — Keeping Alberta Forever Canadian («Saglabāsim Albertu Kanādas sastāvā uz visiem laikiem»). Nosaukums runā pats par sevi: tās karogā sapulcējās Kanādas vienotības atbalstītāji. Viņi arī pieprasīja un iesniedza vietējai valdībai petīciju par referendumu, tikai ar diametrāli pretēju jautājumu: vai Alberta ir jāpaliek Kanādas sastāvā? Atšķirībā no separātistiem pret šo petīciju neradās juridisku jautājumu. Kustībai izdevās veikt parakstu vākšanu 2025. gadā — rezultātā to atbalstīja 404 000 vēlētāju no nepieciešamajiem 293 000.
Teorētiski tagad Keeping Alberta Forever Canadian varētu rīkot savu referendumu. Tomēr kustības līderis, bijušais Alberta vicepremjers Tomass Lukašuks, neredz tam jēgu. Pēc viņa domām parakstu vākšana vajadzīga, lai provinces varas iestādes būtu informētas par reālajām lielākās daļas vēlētāju noskaņām.
Pašlaik nav skaidrs, vai separātisti spēs atkārtot vai pat pārspēt savus oponentus. Parakstu vākšanas vietās visur valda rosība. Ar presi runājošie cilvēki ir gatavi stundām stāvēt rindā, tikai lai izbeigtu «vardarbīgās attiecības» ar Otavu. Tomēr kampaņa vēl ir tikai sākuma posmā. Par tās panākumiem vai neveiksmēm kļūs skaidrs līdz pavasara beigām.
<iframe width="560" height="315" src="https://www.youtube.com/embed/aEtxJlvZbJI?si=G8HrCxnocaapirr1" title="YouTube video player" frameborder="0" allow="accelerometer; autoplay; clipboard-write; encrypted-media; gyroscope; picture-in-picture; web-share" referrerpolicy="strict-origin-when-cross-origin" allowfullscreen></iframe>
