Militārās prognozes 2026. gadam: Putina hibrīdā eskalācija

Pasaulē
BB.LV
Publicēšanas datums: 27.12.2025 14:01

В уходящем году Владимир Владимирович демонстрировал приверженность силе.

Eiropai jāīsteno nesenais paziņojums par uzticama atturētāja izveidi pret hibrīdkaru.

gadā Krievija pastiprinās hibrīdkaru pret Eiropu, ko tā jau vada vairākos virzienos, brīdina nacionālās drošības eksperts Viljams Diksons savā kolonnā žurnālam RUSI. Un šķiet, ka Eiropa beidzot sāk saprast, ka ar to karā…

Kremlim stratēģiskā likme, balsot par Trampu, bija skaidra: jaunā administrācija liks Kijevai un Eiropas galvaspilsētām piekrist miera līgumam, nostiprinot Krievijas teritoriju ieguvumus un sašķeļot Rietumu vienotību, pirms Maskavai iztecēs laiks. Un, ja tas nenotiks, ASV atsauks savu atbalstu. Šī stratēģija ir nonākusi strupceļā. Tā vietā, lai mīkstinātos, Ukrainas un Eiropas pozīcijas nostiprinājās un saglabāja savas "sarkanās līnijas".

Šī gada piedāvājumi nevis sašķēla, bet nostiprināja pozīcijas. Pat Trampa "Nacionālās drošības stratēģijas" publiskošana ar tās polarizējošo retoriku uzsvēra ASV apņemšanos NATO un Ukrainai, tostarp Hāgas saistību par 5% militārajiem izdevumiem, kas galu galā pastiprināja investīcijas kolektīvajā aizsardzībā un sabiedroto apņēmību, ko Putins cerēja sašķelt.

Kopš atkāpšanās no Kijevas 2022. gada aprīlī Krievija nav sasniegusi četrus no pieciem saviem stratēģiskajiem mērķiem: politisko pakļaušanu, ekonomisko noturību, režīma stabilitāti un starptautisko autoritāti. Tikai teritoriju kontroles jomā tai ir pirova uzvara. Taču izzūdoša lielvalsts bieži ir bīstamāka par augošu. Saskaroties ar ekonomisku lejupslīdi un parasto bruņoto spēku izsīkumu, Vladimirs Putins ieiet maksimāla riska posmā. Mums jāgatavojas nevis Krievijas atdzimšanai, bet tās izmisumam: 2026. gads kļūs par hibrīdās eskalācijas gadu. Eskalācijas, kas, kā būtiski paziņoja Apvienotās Karalistes ārlietu ministrs 2025. gada decembrī, 100. gadadienā pēc Lokrānas līguma, jau "acīmredzami pamanāma".

Uzbrukums trijos frontes virzienos

Slazds, ko Putins tagad ir izveidojis sev, ir psiholoģisks: režīms, kurš pamatoja savu autoritāro modeli ar solījumu atjaunot Krievijas varenību, nevar atzīt stratēģisku sakāvi, neriskējot ar politisku kolapsu. Ar KGB kultūru veidojies un Padomju Savienības sabrukumu redzējis Putins vairs nespēj uzskatīt par politisku variantu jebkādu miera līgumu, ko varētu uztvert citādi nekā kā pilnīgu "uzvaru". Tas atņemtu režīmam leģitimitāti. Tāpēc eskalācija kļūst nevis izvēle, bet nepieciešamība.

Krievijai jāparāda savai iekšējai auditorijai un Rietumiem, ka tā saglabā iniciatīvu un paliek lielvara. Nākamajā gadā tas izpaudīsies trīs konkrētos hibrīdkaradarbības virzienos.

Sabotāža tiks vērsta pret Eiropas aizsardzības ražošanas infrastruktūras paplašināšanos un piegādes ķēdēm uz Ukrainu. Pieaugošo kontinenta munīcijas ražotņu jaudu un loģistikas tīklu redzamības palielināšanās padara tos par galvenajiem mērķiem — kā tas bija pagājušajā gadā ar sprādzienu ieroču rūpnīcā Kugiā, Rumānijā. Sagaidāmas uzbrukumu vilnis, kas vērsts uz ieroču piegāžu kavēšanu, drošības izdevumu palielināšanu un valdību piespiešanu novirzīt resursus no Ukrainas atbalsta uz iekšējo aizsardzību.

Apdraudējoša darbība, īpaši informatīvais karš, kā tas bija Moldovā, būtiski pieaugs svarīgu Eiropas vēlēšanu laikā, tostarp Ungārijas vēlēšanās 2026. gada sākumā un ASV starpvēlēšanās. Prokrieviskas populistiskas partijas jau vada aptaujas lielās Eiropas galvaspilsētās. Katrs procenta punkts un katrs politiskais vēstījums, kas pastiprina viņu pozīcijas, dod Krievijai cerību vājināt sankcijas un Rietumu politisko apņēmību.

Piespiešana, demonstrējot parastos bruņotos spēkus, pastiprinās no sporamiskas līdz sistemātiskai. Sagaidāmi arvien agresīvāki gaisa telpas un jūras robežu pārkāpumi, līdzīgi šī gada 12 minūšu "neapdomīgajam" incidentam Somu līcī. Turklāt retorika attiecībā uz kodolieročiem tiks izmantota psiholoģiskā spiediena radīšanai. Pieņēmums ir šāds: Ukrainas atbalsts draud ar tiešu eskalāciju konfrontācijā ar Krieviju, tāpēc atturība ir saprātīgāks risinājums. Šeit ir trīs faktori, kas 2026. gadā izraisīs hibrīdo eskalāciju:

1. Nestabila militārā ekonomika

Krievijas finanšu matemātika stāsta stāstu, ko Rietumu pesimisti bieži palaidīs garām. Lai gan Krievijas īstais finanšu stāvoklis paliek slepens, tas neapšaubāmi ir drūms. Procentu likmes pārsniedz 16%. Starptautiskais Valūtas fonds nesen samazināja savu izaugsmes prognozi līdz 0,6%, un centrālo banku konfidenciālie ziņojumi brīdina par 1990. gadu stila inflāciju un tuvojošos naftas cenu sabrukumu 1980. gadu stilā. Valsts iztērējusi pusi sava likvīdā suverēnā fonda. Oficiālie militārie izdevumi 2025. gadā tiek lēsti 15,5 triljonu rubļu apmērā — tas ir piecas reizes vairāk nekā 2021. gadā. Oficiālajos militārajos datos nav iekļauti papildu kara izdevumi, tostarp desmitiem miljardu okupēto Ukrainas teritoriju uzturēšanai, atbalstam pierobežas reģioniem, kuri tiek uzbrukt, un kompensāciju izmaksām karavīriem un viņu ģimenēm.

Ienākumi no enerģētikas, kas veido 50% valsts ieņēmumu, ir līdzīgi katastrofālie: Krievijas naftas un gāzes ieņēmumi 2025. gada novembrī samazinājās par 34% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, kas piespieda strauji palielināt gada aizņēmumus. Ņemot vērā slēptos izdevumus, izkliedētus vairākos budžetos, reālā militārā slodze, visticamāk, pārsniedz 9% no IKP — līmeni, kas tuvojas vēlējo padomju periodam. PSRS Afganistānā konfliktam tērēja tikai 2–3%, kas arī izrādījās neudturami. Tā kā tradicionālie militārie varianti arvien vairāk ierobežojas ar šiem ekonomiskajiem ierobežojumiem, mazāk izmaksu prasošs hibrīdkarš kļūst par vienīgo Krievijai pieejamo eskalācijas instrumentu.

2. Strukturālas problēmas: tradicionālie militārie varianti izsmelti

Kremlis tradicionāli vājš status bija spiests arvien vairāk paļauties uz hibrīdām taktikām kā aizstājēju militārajai kapacitātei, kādas tam vairs nav. Krievija tērē miljardus, lai "virzītos" kaujas laukā par 50 m dienā tādās zonās kā Harkiva — lēnāk nekā ofensīva Sommas kaujā. Divu gadu laikā viņi kopumā ieguvuši nedaudz vairāk par 2% papildu teritorijas. Pēc aplēsēm Krievija cietusi 1,4 miljonu cilvēku zaudējumus un izsmeļ savus padomju laika aprīkojuma krājumus. Informācijas noplūdes no aizsardzības aprindām rāda, ka Maskavai jāizveido desmit gadu ražošanas līnija 2 600 tanku ražošanai, lai nomainītu 4 000 tanku, kas kara gaitā iznīcināti.

Pie pašreizējā nodiluma tempa atjaunojamā tehnika izsīks līdz 2026. gada beigām vai 2027. gada sākumam — tajā pašā laikā, kad sagaidāma finanšu krīze. Militāro piegāžu no Ziemeļkorejas un Ķīnas arī nebūs pietiekami, lai kompensētu pieaugošo tehnikas un munīcijas deficītu. Strauji samazinoties parasto bruņojumu arsenālam un Rietumu ražošanas jaudu palielināšanai, hibrīdkarš kļūst ne tikai pieejams, bet arī nepieciešams — Maskavai tas kļūst par vienīgo reālo instrumentu, lai nodarītu kaitējumu un uzturētu uzbrukuma spējas ilūziju.

3. Eiropa vēl nav ieviesusi hibrīdo atturēšanu

Eiropa lēnām veido uzticamu hibrīdo atturēšanu — spēju, ko tā tikai tagad atzīst un vēlas īstenot. Tās nespēja noteikt skaidras sliekšņvērtības "pelēkās zonas" uzbrukumiem radīja robu: sabotāžas, kiberuzbrukumu un informatīvo operāciju gadījumi joprojām lielākoties tiek skatīti kā atsevišķi noziegumi, nevis kā labi izveidotas Krievijas hibrīddoktrīnas elementi. NATO beidzot sāk rīkoties — tās augstais komandieris un ģenerālsekretārs ir norādījuši politikas izmaiņas — un arī šeit Putina iespējas ir ierobežotas.

Bet, neraugoties uz šiem signāliem, Eiropa tomēr iesoļo 2026. gadā ar iespējami vājinātu apņēmību pret konkrētām hibrīdām darbībām. Politisko spektru ārējie labējie spēki — bieži ar prokrieviskām simpātijām — vada aptaujas priekšvēlēšanu gadā kontinentā. Ekonomiski ES valstu valdības ierobežo lēna izaugsme, noturīga inflācija un enerģētikas nenoteiktība. Militāri daudzām no tām tikai sākas pārzāglošanas cikls. Viss kopā ierobežo viņu spēju pieņemt stingrus hibrīdos pretpasākumus, it īpaši 2026. gadā, kas pastiprina Kremļa pārliecību, ka šīs taktikas var nest panākumus nākamajā gadā.

Stratēģiskā izvēle Eiropai

Pamatizvēle ir vienkārša: dubultot likmi. Fakti pierāda, ka pašreizējā Rietumu stratēģija — Ukrainas apgāde ar ieročiem, sankciju piemērošana, kritiski svarīgās infrastruktūras nostiprināšana — sašķeļ Krievijas militāro, ekonomisko un politisko kohēziju. Pat ja tas notiek mokoši lēni un ar šausmīgām cilvēku upuriem Ukrainā.

Dubultot likmi nozīmē ne tikai saglabāt pašreizējo Ukrainas atbalstu. Eiropai jāīsteno nesenais paziņojums par uzticama atturētāja izveidi pret hibrīdkaru, vai arī jāvēro, kā Putins mēģina sašķelt Rietumu vienotību ar tūkstošiem mazu uzbrukumu. Pašreizējā pieeja — katru incidentu uzskatīt par atsevišķu gadījumu — rada vakuumu, ko Maskava ne tikai var, bet arī jūt, ka tai jāizmanto.

Putins der uz to, ka Eiropai trūkst apņēmības piemērot nozīmīgas sankcijas, kas nepārsniedz 5. panta noteikto slieksni. Fakti liecina, ka viņam ir taisnība: neviens Krievijas ierēdnis nav saukts pie atbildības par noslēpumainajiem sprādzieniem ieroču rūpnīcās, kabeļu pārgriešanu Baltijas jūrā vai kampaņu ar sūtījumiem-bombām. Bet, lai pierādītu viņa nepareizību, nav jālīdzinās Krievijai parasto bruņojumu spēkā — jānorāda skaidri, ka Rietumi to neradīs. 2026. gads parādīs, vai Eiropa ir apguvusi šo mācību vai arī Putins spēs iznīcināt to, ko viņam neizdevās sagraut ar militāru iebrukumu.