PSRS apzināti pameta ANO, lai amerikāņi «izdarītu jaunas muļķības».
Vai tiešām Josifs Staļins gatavojās uzbrukt Rietumeiropai un ASV 1954. gadā? Uz šo jautājumu veltīta jaunā grāmata, kas tikko iznākusi izdevniecībā Äripäev.
Grāmatas prezentācija notiks 15. decembrī Riigikogū, pašu grāmatu jau var atrast Igaunijas veikalos. Šis darbs ir pētījums par vēlo staļinismu, balstīts uz arhīva materiāliem un maz zināmiem avotiem, kurā detalizēti analizēti PSRS plāni militārai sadursmei ar Rietumiem un padomju politikas loģika 1950. gadu sākumā.
Par Staļina kara plāniem, kā arī par to, ko mūsdienu uzņēmējam jāzina par staļinismu un ko no līdera iemācījies Vladimirs Putins, ar grāmatas autoru «Pārdomāta gaismas apturēšana. Kā Staļins gatavoja Trešo pasaules karu», vēsturnieku Aleksandru Gogunu sarunājās prese.
- Lasītājam jāsagatavojas attēlam, kas vienlaikus būs racionāls un šausmīgs. Monstruozitātes un izcilas aukstasinības, savdabīgas asiņainas apdomības kombinācija vienā cilvēkā un vienā plānā, kurš aptvēra visas Zemes likteņus.
Šī grāmata stāsta par to, kā maksimāli racionāli, rūpīgi izrēķinot katru soli uz vairākām mēnešiem un gadiem uz priekšu, Staļins gatavoja PSRS un visu pasauli finālajai kaujai — karam ar Ameriku. Kā skanēja Internacionālē, «tas ir mūsu pēdējais un izšķirošais cīniņš». Nekavējoties uzbrukt ASV Padomju Savienība, protams, nevarēja — spēku bija par maz. Lai to izdarītu, vispirms vajadzēja iegūt daudz resursu un teritoriju Eiropas un Āzijas platībās, ko viņš ar panākumiem izdarīja 1940. gados. Un dzīves pēdējos gados Staļins tieši gatavoja triecienu pret ASV.
Rietumu zinātnes aprindās par to pagaidām maz zina, bet drīzāk runa ir par jau esošo liecību izplatīšanu nekā par jaunatklājumiem. Ir daudz norāžu, tostarp viņa izteikumi 1945. gadā, fiksēti, piemēram, pēc Bulgārijas līdera Dimitrova: tagad mēs karojam kopā ar vienu kapitālistu frakciju — demokrātisko — pret fašistisko frakciju, bet pēc tam karosim arī pret demokrātisko.
Rādāms ir arī 1950. gada manevrs, kad padomju delegācija pameta ANO Drošības padomi devido Taivānas pārstāvja klātbūtnei, bet pēc tam atgriezās. Tieši laikā, kad tā nebija klāt, Ziemeļkoreja uzbruka Dienvidkorejai, un ASV iejaucās karā ANO karoga vārdā. 90. gados to skaidroja kā padomju diplomātijas neveiksmi, taču vēlāk publicētais Staļina vēstules Gotsvaldam paraksts rāda, ka PSRS pameta apzināti, lai amerikāņi «izdarītu jaunas muļķības». ASV apzināti velkās konfliktā.
Staļina vēstule Mao 1950. gada oktobrī arī ir svarīga: Mao šaubījās, vai iesaistīties Korejas karā, kaut arī Staļins to prasīja. Staļins rakstīja: «Ja būs karš, lai tas būs tagad», domājot par iespēju, ka konflikts pāraugs Trešajā pasaules karā. Viņš saprata šo risku, bet uzskatīja eskalāciju par maz ticamu — un izrādījās taisnība: ASV izvēlējās deeskalāciju. Un kamēr ķīniešu karaspēks saistīja amerikāņus Korejā, Staļins 1951. gada janvārī sapulcināja Kremļa sanāksmē EIropas satelītus un sacīja, ka ASV nodarbinātība Austrumāzijā rada labvēlīgu brīdi pasaules komunistiskajam kustībai. Pēc viņa vārdiem, nākamajos trīs–četros gados spēku samērs būs PSRS pusē, un sabiedrotie jāveido kaujasspējīgas armijas.
No četriem dalībniekiem divi tieši raksta, ka Staļins runāja par gājienu līdz Gibraltāram, Rietumeiropas iekarošanu. Es domāju, ka šis gājiens bija iecerēts 1954. gadā.
Staļina nāve, protams, kļuva par izšķirošo faktoru. Viņš valdīja, balstoties uz bailēm, un paļāvās uz cilvēkiem, kuri mīlēja dzīvi vairāk nekā varu — atšķirībā no viņa. Tāpēc viņa tuvākie biedri uzreiz nolēma virzīties uz starptautiskās situācijas mīkstināšanu, un apokalipse nenotika.
Taču Austrumu blokā palika arī citi šī projekta atbalstītāji, cilvēki, kas bija atstumti no varas — piemēram, Edvards Ohabs, augsta ranga poļu komunistu politbiroja loceklis, un Aleksejs Čepička, Čehoslovākijas aizsardzības ministrs 1953. gadā. Abi piedalījās Staļina sapulcēs, kur viņš runāja par kara perspektīvām. Un, kad žurnālisti gadu desmitiem vēlāk tos par to vaicāja, viņi tieši nožēloja, ka karš nenotika.
Tie, kas palika pie varas, bija priecīgi, ka katastrofa nenotika. Bet tie, kurus atvirzīja malā, vismaz vārdos bija gatavi iegūt vēl vairāk varas. Mao Cedsuns dalījās līdzīgās uzskatos: viņš pat ierosināja Hruščovam sākt kodolkaru, vadoties no tā, ka «mūs ir vairāk nekā kapitālistu» un ka sociālisma bloks izdzīvos, bet planēta galu galā piederēs komunistiem.
Aleksandrs Goguns — Berlīnes vēsturnieks krievu izcelsmes, Otrā pasaules kara pētnieks, speciālists ukraiņu pretošanās kustībā, padomju specoperācijās un valsts vardarbības praksēs Austrumeiropā. Viņa darbi izdoti desmit valodās, tostarp igauņu, lietuviešu un ukraiņu valodā. Savā darbā Goguns sadarbojās ar lielākajiem Otrā pasaules kara un Holokausta pētniecības centriem — no Hārvarda universitātes līdz Jād Vašem institūtam.
<iframe width="560" height="315" src="https://www.youtube.com/embed/Co_-FD4AZv8?si=psSJA8bHD5XNjT6h" title="YouTube video player" frameborder="0" allow="accelerometer; autoplay; clipboard-write; encrypted-media; gyroscope; picture-in-picture; web-share" referrerpolicy="strict-origin-when-cross-origin" allowfullscreen></iframe>
