Damaskai nebūtu liegts ārpusreģionālais partneris, kas ir vienādi attālināts no vietējiem spēlētājiem.
Tātad, Krievijas prezidents Vladimirs Putins un Sīrijas pārejas perioda līderis Ahmads aš-Šarā sacīja, ka Kremlī notikušas pirmās sarunas kopš varas maiņas Damaskā 2024. gada decembrī. Puses atzina, ka ir nepieciešamas viena otrai. Krievijas Starptautisko attiecību padomes eksperta Antona Mardasova viedoklis ir tāds, ka Krievijas militārās bāzes palīdzēs jaunajām varām Damaskā saglabāt manevrēšanas brīvību attiecībās ar vietējiem spēlētājiem.
Veiksmīga «demokrātija»
Sākotnēji bijušā lauka komandiera vizīte, kurš dažādos gados cīnījās Irākā un Sīrijā Al-Qaeda pusē (organizācija Krievijā atzīta par teroristisku un aizliegta), bija paredzēta Krievijas-arābu samita ietvaros, taču pēc tā atcelšanas Maskava un Damaska, acīmredzot, nemainīja plānus un sašaurināja plašo Tuvo Austrumu dienaskārtību līdz konkrētai divpusējai.
Kremļa sanāksmē Ahmads aš-Šarā aicināja divas valstis «pārstartēt attiecību kompleksu». Vladimirs Putins atbalstīja šo ideju un nosauca par «lielu panākumu» nesen notikušās parlamenta vēlēšanas valstī, kaut arī, pēc daudzu novērotāju domām, tās nebija caurspīdīgas.
Vēlēšanas bija netiešas — apgabalu vēlēšanu kolēģijas locekļi balsoja par divām trešdaļām no 210 Tautas sapulces deputātiem, kamēr atlikušos 70 locekļus vēlāk tieši iecēla prezidents. Ņemot vērā, ka vēlētāji ir vairāk vai mazāk lojāli jaunajai varai, vēlēšanas lielā mērā kļuva par politisku dekorāciju. Tajās, piemēram, nepiedalījās vairākas Damaskai nepakļautas provinces. Tomēr Maskavai nav īpašu iemeslu kritizēt Sīrijas iekšpolitiku. Vismaz tāpēc, ka tā atzina Tautas sapulces vēlēšanu rezultātus, kuras bijušais prezidents Bašars al-Asads trīs reizes rīkoja pilsoņu kara laikā — 2012., 2016. un 2020. gadā. Tās arī notika ierobežotās teritorijās un praksē acīmredzami nebija demokrātiskākas nekā pašreizējās.
Vispārīgi salīdzinājumi starp vizītēm Krievijā pašreizējā un iepriekšējā Sīrijas režīma laikā ir neizbēgami, jo kontrasts ir acīmredzams. Asads tika nogādāts Krievijā ar Krievijas lidmašīnām un bieži vien iznīcinātāju pavadībā, bet par notikušajām sarunām ar Putinu Maskavā vai Sočos Kremļa preses dienests ziņoja pēc fakta, kad Sīrijas prezidenta lidmašīna jau piezemējās Damaskā, izmantojot gaisa aizsardzību. Ahmads aš-Šarā šādā Maskavas aizsardzībā vairs nav nepieciešams: viņš ieradās privātā Airbus, kas reģistrēts Kataras aviokompānijā, kas jau bija nogādājusi viņu Dohā un Vašingtonā.
Acīmredzot Maskava ir ieinteresēta attiecību attīstībā ar pašreizējām Sīrijas varām, tāpēc ir gatava pieņemt tos, kurus vēl nesen oficiāli sauca par «teroristiem» un centās likvidēt. Svarīgākais jautājums ir Krievijas militārā klātbūtne. Krievijai nav alternatīvu bāzēm Sīrijā operatīvā apgādes «Afrikas korpusa» vajadzībām, kas izvērsta vai nomainījusi privāto militāro uzņēmumu «Vagner» Ziemeļāfrikā un Rietumāfrikā. Bez Sīrijas «pārsēšanās lidlauka» pārvadājamo kravu tonnāža būs būtiski ierobežota. Perspektīva Krievijas bāzes izveidei Sudānā, kur turpinās pilsoņu karš, joprojām paliek ārkārtīgi miglaina.
Turklāt, lai gan Krievijas bāzes Sīrijā jau būtībā vairs nepilda iepriekšējās funkcijas NATO klātbūtnes atturēšanā Vidusjūrā, lielākā daļa ieroču sistēmu tika izvestas pēc Asada režīma krišanas, militārās klātbūtnes saglabāšana ļauj Maskavai piedalīties reģionālajos jautājumos kā aktīvam spēlētājam, nevis novērotājam.
Bet, cik paradoksāli tas būtu, Damaskai arī nepieciešama sadarbība ar Krieviju, un pat Asada uzturēšanās Maskavā tam netraucē. Ja aš-Šarā sarunās Maskavā skāra bijušā prezidenta izdošanas tēmu, tad tīri iekšpolitisku iemeslu dēļ, saprotot, ka Kremlam šāds solis ir neiespējams vismaz no tēla viedokļa.
Pretsvara sistēma
Aš-Šarā leģitimitāti Kremļa jau sen un nepārprotami atzīst: vēl februārī Vladimirs Putins apsveica aš-Šarā ar pārejas perioda prezidenta amatu un novēlēja veiksmi. Jāatzīmē, ka aš-Šarā, neskatoties uz savu, kā teica Donalds Tramps, «spēcīgo pagātni», acīmredzot tiešām cenšas domāt stratēģiski.
No autora sarunām ar sīriešiem, kuri pēc varas maiņas atrada sevi pašreizējā valsts aparātā, izriet, ka aš-Šarā cenšas balansēt starp radikāļiem savā apkārtnē un pragmatisku pieeju, kas saistīta ar pretspēku un pretspēku veidošanu. Pēc asiņainajiem incidentiem piekrastē un Sīrijas dienvidos to ir grūti noticēt, tomēr situāciju valstī, kā agrāk, nevar aprakstīt tikai melnbaltos toņos.
Piemēram, pretēji noskaņojumiem jaunajā Sīrijas armijā, kurā steidzami tika integrētas dažādas un bieži vien vāji pakļautas centrālajai varai frakcijas, oficiālais Damaska iebilst pret spēka reintegrāciju kurdu teritorijās. Šādu cīņas variantu pret «kurdu separātismu» virza Turcija, kurai pašreizējais režīms Damaskā ir parādā uzvaru un kura sola kaimiņattiecībās īstenot daudzus investīciju projektus. Turklāt arī arābu ciltis, kas apvienotas kurdu vadītajās «Demokrātiskajās Sīrijas spēkos», ir izvirzījušas savas prasības koalīcijas vadībai, kas saistītas ar vardarbīgu savējo pārvietošanu un nevienmērīgu ieņēmumu sadali no naftas pārdošanas. Kopumā viņi jau sen ir gatavi atbalstīt aš-Šarā.
Tomēr jaunās Sīrijas varas nevēlas pārāk iesaistīties jaunā ilga konflikta un pilnībā sabojāt attiecības ar Rietumiem un arābu monarhijām. Ahmedam aš-Šarā ir svarīgi, no vienas puses, saglabāt distanci attiecībās ar Turciju un nepieļaut iepriekšējā režīma kļūdu, kas nonāca pārmērīgā atkarībā no Irānas.
No otras puses, saskaņā ar avotu ziņām, aš-Šarā apsver kurdu vienību un to drošības spēku reintegrācijas variantu kā pretspēku savā sistēmā, kur integrētie radikālie islamisti ne vienmēr dalās ar savas vadības pragmatiskajiem uzskatiem.
Kāpēc Sīrijai nepieciešama Krievija
Kurdus problēmas piemērs parāda, ka Damaskai nebūtu liegts ārpusreģionālais partneris, kas ir vienādi attālināts no vietējiem spēlētājiem. Krievija spēj spēlēt nopietnu lomu šādā situācijā. Pirmkārt, Krievijas militārie objekti, pat ja ar samazinātām funkcijām, kalpo Damaskai kā pretspēks. Nav brīnums, ka Izraēla atbalsta Krievijas bāzu saglabāšanu Sīrijā, jo pat šādā stāvoklī tās attur Ankaras ambīcijas.
Otrkārt, neskatoties uz aš-Šarā režīma parakstītajiem memorandumiem un līgumiem ar Eiropas un Āzijas investoriem, projektu īstenošana vai nu tiek kavēta partneru dēļ, kas baidās ieguldīt Sīrijā nopietnus kapitālus, vai arī atmaksāšanās periods ir pārāk garš, kamēr ekonomikai ir nepieciešami steidzami pasākumi, piemēram, degvielas vai graudu piegāde. Simptomātiski, ka tieši Damaska bija iniciators «Tatneft» atgriešanai Sīrijas tirgū, kas pārtrauca darbu valstī jau 2011. gadā. Ir skaidrs, ka pat pozitīva sarunu iznākuma gadījumā organizēt naftas ieguvēju darbu jebkurās Sīrijas objektos nav tik vienkārši. Būs jārisina drošības jautājums, un privātā Krievijas apsardze, ņemot vērā «Vagner» grupas, tās priekšteča «Slāvu korpusa» vai «Reduta» darba pieredzi, tiek uztverta diezgan specifiski gan sīriešu, gan pašām Krievijas varām.
Treškārt, Krievijas militārie spēki turpina izmantot vēl vienu militāro objektu Sīrijā — lidostu Kamyshly, netālu no Turcijas un Irākas robežas. Acīmredzot tā turpina darboties ar Damaskas piekrišanu, un nav izslēgts, ka puses to apsver ne tikai kā priekšposteni, kas attur hipotētisku jaunu Turcijas operāciju pret kurdiem, bet arī kā bāzi starpniecības centieniem starp aš-Šarā režīmu un «Demokrātiskajām Sīrijas spēkiem». Jo īpaši, ka jautājums par amerikāņu karaspēka izvešanu vai saglabāšanu pastāvīgi tiek apspriests Vašingtonā, un pusēm jāņem vērā šī soļa iespēja. Janvārī, prognozējot Forbes par Krievijas militāro objektu saglabāšanas perspektīvām, es rakstīju, ka daudz kas būs atkarīgs no Damaskas tuvuma Rietumu valstīm, kas notiek diezgan lēni, tāpēc aš-Šarā, visticamāk, neuzstās uz pilnīgu bāzu slēgšanu. Tagad var konstatēt, ka attiecības starp Damasku un Rietumu valstīm attīstās tik lēni, ka pat Maskavas piesardzīgie soļi Sīrijas virzienā šķiet izšķiroši. Rezultātā Eiropas valstis, kas iepriekš tieši saistīja sankciju atcelšanu Sīrijai ar Krievijas bāzu turpmāko klātbūtni, tikai nostiprināja Damasku uzskatu, ka Krievijai jāpaliek.
