Satversmes tiesa turpinās izskatīt lietu par sabiedrisko mediju saturu mazākumtautību valodās

Mūsu Latvija
LETA
Publicēšanas datums: 27.01.2026 08:50
Satversmes tiesa turpinās izskatīt lietu par sabiedrisko mediju saturu mazākumtautību valodās

Satversmes tiesa (ST) šodien plkst. 10 turpinās skatīt pēc Nacionālās apvienības un "Apvienotā saraksta" (AS) Saeimas frakciju deputātu pieteikuma sākto lietu par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma normām par mazākumtautību valodu lietošanu sabiedriskajos medijos.

Jau ziņots, ka pieteikuma iesniedzēju ieskatā ar apstrīdētajām normām sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem noteiktais pienākums veidot noteikta apjoma radio un televīzijas programmas mazākumtautību valodās mazina latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas vērtību demokrātiskā sabiedrībā un apdraud valsts drošību. Tādēļ apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes ievadā ietvertajiem vārdiem "latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda" un Satversmes 4. pantam.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs Ivars Āboliņš sēdes laikā paziņoja, ka NEPLP pievienojas pieteikuma iesniedzēju viedoklim, ka apstrīdētās normas sabiedriskajiem medijiem nosaka pienākumu, nevis piešķir izvēles tiesības veidot saturu mazākumtautības valodās. Viņš uzsvēra, ka valstij nav pienākuma sekot auditorijas pieprasījumam, jo šādā gadījumā sabiedriskajiem medijiem būtu jāveido arī prokremlisks saturs, kas nav pieļaujams.

Āboliņš norādīja, ka sabiedriskajos medijos pastāv atšķirība starp latviešu un krievu valodā veidoto saturu, kas, savukārt dala Latvijas pilsoņus pēc valodas. Viņaprāt, valoda pati par sevi nav vienīgais kritērijs informatīvo telpu veidošanai, tomēr apstrīdētā norma nosaka pienākumu veidot saturu mazākumtautību valodās, ierobežojot sabiedrisko mediju rīcības brīvību. Viņš uzskata, ka valstij ir pienākums cienīt mazākumtautību valodas, taču nav pienākuma finansēt saturu šajās valodās, jo šāds saturs plaši pieejams komerciālajos medijos un sociālajos tīklos.

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) priekšsēdētāja Sanita Upleja-Jegermane norādīja, ka identisks saturs latviešu un krievu valodā nozīmētu divvalodības risku, kas bijis viens no iemesliem pārtraukt Latvijas Radio 4 darbību. Pašlaik satura daudzums krievu valodā sabiedriskajos medijos ir samazināts, un lēmumi par tā apjomu tiek balstīti datos un pētījumos.

SEPLP Juridiskā un administratīvā nodrošinājuma departamenta vadītāja Ina Poriete uzsvēra, ka likumā nevajadzētu noteikt konkrētus kritērijus satura veidošanai mazākumtautību valodās, jo tā ir mediju redakcionālās brīvības joma. Viņa norādīja, ka pilnīgs aizliegums veidot saturu vēsturisko mazākumtautību valodās, tai skaitā ebreju, romu un krievu, būtu pretrunā ar Satversmi.

Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) valdes locekle Ieva Aile norādīja, ka sabiedriskā medija pamatuzdevums ir satura veidošana valsts valodā, taču vienlaikus galvenā vērtība ir auditorija un pienākums uzrunāt ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Atsakoties veidot saturu sabiedriskajos medijos krievu valodā, tie nespēšot sasniegt plašāku auditoriju.

Satura atšķirības, kas pamanāmas LSM portāla latviešu valodas un krievu valodas versijā, ir skaidrojamas ar nepieciešamību pielāgot saturu konkrētām mērķauditorijām, un tas, kāds saturs portālam tiks veidots, ir redakcionāla izvēle. Šobrīd LSM portāla krievu valodas versijā 70% no pieejamā satura ir tulkots no latviešu valodas versijas, pārējie 30% ir saturs, kas tiek veidots, balstoties uz auditorijas vajadzībām, informēja Aile.

SEPLP ombuds Edmunds Apsalons norādīja, ka šī brīža Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma normas sabiedriskajiem medijiem piešķir tiesības, nevis uzliek pienākumu veidot saturu mazākumtautību vai svešvalodās. Viņš uzsver, ka pašām normām nav juridisku trūkumu, taču to atrašanās vieta likumā var radīt maldīgu iespaidu par to imperatīvu pienākumu. Izslēdzot šīs normas no likuma, sabiedriskie mediji zaudētu tiesības veidot saturu mazākumtautību valodās un svešvalodās, kas radītu grūtības sabiedriskajiem medijiem veidot saturu pēc pieprasījuma.

Apsalons pieļauj, ka diskusijas pamatā varētu būt nevis normu saturs, bet neapmierinātība ar to, kā sabiedriskie mediji praksē izmanto savas tiesības veidot saturu mazākumtautību valodās.

VĒL SADAĻĀ

LASI VĒL