Jautājums par to, cik un no kādiem avotiem finansēt veselības aprūpi, atkal nonācis strupceļā. Par šo tēmu diskutēts jau vairākus gadus, raksta sabiedriskie mediji.
Pagājušajā nedēļā valdība atbalstīja priekšlikumu, kas paredz, ka valsts apmaksātu ārstēšanu varētu saņemt tikai Latvijā deklarētās vai Latvijā strādājošās personas. Kā ziņoja Latvijas Televīzijas programma De facto, Saeimas Sociālo un darba lietu komisija gatavojas tuvākajā laikā apspriest šo priekšlikumu.
- gadā 15,7 tūkstoši ārzemēs deklarētu Latvijas valstspiederīgo saņēma ārstēšanu Latvijā, par kuru valsts samaksāja 2,9 miljonus eiro.
Pašlaik likums ļauj visiem Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem izmantot valsts apmaksātus medicīnas pakalpojumus. Tāpēc daudzi ārzemēs dzīvojošie, ierodoties Latvijā, vēršas pie ārstiem — visbiežāk pie zobārstiem, ginekologiem un ģimenes ārstiem.
Ilze, kas dzīvo Īrijā, stāsta, ka tieši vizīte pie ģimenes ārsta Latvijā palīdzējusi saņemt diagnozi, kuru Īrijas ārsti nebija pamanījuši.
“Kad pajautāju par pacienta iemaksu, man atbildēja — 2 eiro. Es brīnījos: tikai 2 eiro? Es taču dzīvoju, strādāju un maksāju nodokļus citā valstī! Un viņš saka — jā, jūs tagad esat mūsu pacients. Kur un kā es atkal kļuvu par pacienti? Tas man bija šoks,” stāsta Ilze.
Viņa atzīst, ka diasporas viedokļi šajā jautājumā ļoti atšķiras. Piemēram, viena viņas paziņa reģistrējusies gan Īrijā, gan Latvijā, bet ārstus apmeklē tikai Latvijā. Ilze pret šādu rīcību ir kritiska:
“Ja esam aizbraukuši un pelnām citur, tad mums nav tiesību aplaupīt tos, kas palikuši. Izmantojot šos pakalpojumus, es aplaupu mammu, māsu, brāli — visus, kas dzīvo tur.”
Savukārt Baiba, kura Īrijā dzīvo jau divdesmit gadus, stāsta, ka Latvijā veikusi vairākas medicīniskas procedūras, par kurām samaksājusi pati. Tomēr valsts apmaksājusi pediatra konsultāciju viņas bērnam. Viņasprāt, šai iespējai būtu jāsaglabājas.
“Ir cilvēki, kas domā — ja jūs nevarat nodrošināt bērnam pat elementārus pakalpojumus, tad acīmredzot Latvijai mēs neesam vajadzīgi. Tas neveicina vēlmi atgriezties. Iespējams, tas ir emocionāli,” saka Baiba.
