Latvijas proklamēšanas 107. gadadienā, otrdienā, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs piedalīsies vairākos valsts svētku pasākumos Rīgā, informēja Valsts prezidenta kancelejā.
Latvijas proklamēšanas 107. gadadienā, otrdienā, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs piedalīsies vairākos valsts svētku pasākumos Rīgā, informēja Valsts prezidenta kancelejā.
Valsts prezidents plkst. 9 piedalīsies ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Doma baznīcā., savukārt plkst. 10.30 viņš būs svinīgajā ziedu nolikšanas ceremonijā pie Brīvības pieminekļa.
Rinkēvičs apmeklēs Saeimas svinīgo sēdi, pēc kā dosies uz Latvijas un sabiedroto bruņoto spēku militāro parādi 11. novembra krastmalā.
Rīgas pilī plkst. 15.30 notiks valsts augstāko apbalvojumu - Triju Zvaigžņu ordeņa, Viestura ordeņa un Atzinības krusta - pasniegšanas ceremonija. Ceremonijas tiešraide būs skatāma LTV1.
Latvijas Nacionālajā teātrī plkst. 18 notiks svētku koncerts. Koncerta tiešraide būs LTV1 un "Latvijas Radio 3" - "Klasika".
Rinkēvičs plkst. 20 teiks svētku uzrunu pie Brīvības pieminekļa. Savukārt plkst. 21 Rīgas pilī notiks svinīgā valsts svētku pieņemšana.
Pirms 107 gadiem, 1918. gada 18. novembrī, plkst. 16 II Pilsētas teātrī, tagadējā Nacionālajā teātrī, tika proklamēta Latvijas Republika.
Kā iepriekš atcerējās rakstniece Anna Brigadere, visas vietas teātrī bija aizņemtas jau plkst. 15, kad dekoratori vēl steidza pušķot skatuvi. Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludināja, ka "Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme, Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski republikāniska valsts, kuras satversmi un attiecības ar ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes Sapulce, sasaukta uz vispārēju, abu dzimumu tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata".
Savukārt pirmais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis uzsvēra, ka Latvija "būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai".
Šo notikumu lielā mērā sekmēja Pirmā pasaules kara notikumi Krievijā, Vācijā, Anglijā un citās valstīs. Pasaules karš veicināja dažādu Latvijas politiskās autonomijas projektu skaita pieaugumu.
1918. gadā pēc Brestļitovskas līguma parakstīšanas starp padomju Krieviju un Vāciju visu Latvijas teritoriju okupēja vācu karaspēks. 1917. gada septembrī latviešu politisko partiju vadītāji nodibināja kopīgu organizāciju - Demokrātisko bloku. Otra politiskā organizācija bija Latvijas Pagaidu nacionālā padome, kurā ietilpa lielākā politiskā partija - Latvijas Zemnieku savienība. Neatkarīgās Latvijas valsts proklamēšanas tiešais impulss bija Vācijas impērijas sabrukums.
1918. gada 9. novembrī Vācijā izcēlās revolūcija, un ķeizars aizbēga uz Holandi. 11. novembrī Vācija parakstīja pamiera noteikumus, un šajā pašā dienā Anglijas ārlietu ministrs lords Artūrs Balfūrs raksta vēstulē Latviešu Pagaidu nacionālās padomes ārlietu nodaļas vadītājam Zigfrīdam Meierovicam: "Viņa Majestātes valdība ir raudzījusies ar visdziļāko līdzjūtību uz latviešu tautas centieniem un viņas gribu atsvabināties no vācu jūga. Tā ar prieku atkal apliecina savu gatavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu nacionālajai padomei kā "de facto" neatkarīgai iestādei līdz laikam, kamēr Miera konference liks pamatus brīvības un laimes jaunam laikmetam priekš Jūsu tautas."
Latvijā sākās aktīva politiskā rosība. Rīgā, Suvorova ielā 3, divi LZS pārstāvji - Kārlis Ulmanis un Miķelis Valters - un divi sociāldemokrātu pārstāvji - Fricis Menders un Pauls Kalniņš - vienojās par brīvas, demokrātiskas un liberālas valsts proklamēšanu.
1918. gada 17. novembra vakarā nodibinājās Latvijas priekšparlaments, Tautas padome, kurā apvienojās gan Demokrātiskā bloka, gan arī LPNP esošās partijas. 1918. gada 18. novembrī Tautas padome Nacionālā teātra telpās proklamēja Latvijas Republikas neatkarību.
Neraugoties uz baltvācu muižniecības atklāti negatīvo attieksmi, divas mazākas baltvācu partijas ieguva pārstāvniecību Latvijas Tautas padomē, un pirmās valdības sastāvā bija viens ministrs vācietis.
Tautas padomē bija pārstāvētas visas politiskās partijas, izņemot lieliniekus un galēji labējos. Pirmā pagaidu valdība bija pilsoniska. Taktisku apsvērumu dēļ sociāldemokrāti izšķīrās palikt ārpus valdības.
Par Latvijas pirmo Ministru prezidentu Tautas padome ievēlēja Zemnieku savienības līderi Kārli Ulmani. Par ārlietu ministru kļuva Zigfrīds Meierovics. Par Tautas padomes prezidentu un līdz ar to arī par valsts pagaidu galvu tika izraudzīts advokāts Jānis Čakste.
Jaunās valdības stāvoklis bija ļoti grūts: tās rīcībā nebija nekāda reāla varas aparāta. Vissvarīgākais uzdevums bija izveidot savus bruņotos spēkus, bet Vācijas armijas vadība kavēja mobilizācijas pasākumus un drīzāk bija gatava iznīcināt savus ieroču krājumus nekā nodot tos jaunajai valstij.
Jaunajai valdībai nebija gandrīz nekādu iespēju un līdzekļu novērst sarkano strēlnieku uzbrukumu - Rīga tika ieņemta 1919. gada janvārī. Cīņa ar Pētera Stučkas padomju valdību un Bermonta vadītajiem vācu un krievu dumpiniekiem 1919. gadā saliedēja ap jauno valdību plašas tautas masas, un tā turpināja pastāvēt 22 gadus, lai atdzimtu pēc 50 gadu ilgas okupācijas.
