Likums apkopoja visas iepriekšējās cenzūras prakses un tika pieņemts 2003. gada aprīlī.
Vācu kontroles sistēma ir viena no sarežģītākajām pasaulē. Tā balstās uz diviem „stūrakmeņiem”: brīvprātīgu pašregulāciju (FSK) un valsts jaunatnes aizsardzību (BPjM). Centrālais cenzūras instruments ir Bundesprüfstelle für jugendgefährdende Medien (saīsināti BPjM) — Federālais birojs nepilngadīgo aizsardzībai mediju vidē. Šeit jāpiemin arī Jugendschutzgesetz (saīsināti JuSchG) — likums „Par jaunatnes aizsardzību”, kas paredz stingru juridisko atbildību par saturu bez attiecīgām vecuma atzīmēm, kas tiek pārdots vai demonstrēts nepilngadīgajiem. Tas piešķir valstij tiesības „indeksēt” un faktiski slēpt no sabiedrības jebkuras filmas vai spēles, kuras atzītas par pārlieku nežēlīgām vai vardarbību glorificējošām.
Likums apkopoja visas iepriekšējās cenzūras prakses un tika pieņemts 2003. gada aprīlī kā ne pilnīgi loģiska reakcija uz gada iepriekš notikušo traģēdiju Erfurtā, kad 19 gadus vecais Roberts Štainhauzers pavērsa uguni Gutenberga ģimnāzijā (tad vēl šķita, ka visos šausminošajos skolu šaušanas gadījumos jāvēlas vainot popkultūru). Pašas likuma izpildi veic Federālais birojs nepilngadīgo aizsardzībai mediju vidē. Tas uztur sarakstu — „Indeksu”, kur iekļūst filmas, kuras atzītas par pārmērīgi nežēlīgām vai par vardarbības glorifikāciju. Ja filma ir indeksēta, tās reklāma, izvietošana veikalu skatlogos un pārdošana nepilngadīgajiem ir aizliegta. Par to nedrīkst rakstīt pat pozitīvā tonī presē. Tā pastāv „virs letes”, bet masu patērētājam tā praktiski pazūd.
Taču pati skarbākā mēra ir „konfiskācija” (Beschlagnahme) uz Kriminālkodeksa pamata (131. pants). Ja tiesa nolēmj, ka filma pārkāpj likumu, tai tiek piešķirts ārpuslikuma statuss. Šādā gadījumā policijai ir tiesības izņemt tiražus no veikala plauktiem, un tās izplatīšana draud ar cietumsodu. Tieši šī panta dēļ daudzi pasaules hiti desmitiem gadu Vācijā iznāca „kastrētā” versijā: izdevēji izgrieza pa 10–15 minūtēm ekrāna laika, lai izvairītos no tiesvedības.
Viena no pazīstamākajām lietām ir stāsts par Semu Reimiju režisēto filmu «Ļaunie mirušie». Šo filmu tiesa konfiscēja, un tā atradās aizlieguma režīmā vairāk nekā 30 gadus. Jebkādas oficiālas izdošanas mēģinājumi tika apspiesti, līdz 2016. gadā juristi spēja pierādīt, ka mūsdienu skatītājs šādu vardarbību uztver kā grotesku un komisku, nevis kā reālu draudu. Līdzīga likteņa skāra Džordža Romero «Mirušo rītausmu» un «Piektdienu, 13.»: vācu skatītāji gadiem ilgi redzēja versijas, kurās praktiski visas galvenās ainas bija izgrieztas.
Šodien vācu cenzūra pārdzīvo digitālu transformāciju: fizisku kasetju izņēmumu ir nomainījusi straumēšanas un spēļu platformu pienākums ieviest valsts vecuma verifikācijas sistēmas, kas automātiski slēpj „pieaugušo” saturu.
Vienlaikus valstī notiek plaša „amnistija” šausmu žanram — daudzas filmas, kas desmitiem gadu atradās tiesiskā arestā, tiek atzītas par normālu mākslas darbu (skat. piemēru ar «Ļaunajiem mirušajiem») un atgriežas veikalu plauktos. Tā vietā, lai cīnītos ar ekrānā attēlotām norautām galvām, mūsdienu cenzori fokusējas uz pusaudžu aizsardzību pret tiešsaistes draudiem: azartspēļu mehānismiem videospēlēs (lūtboksiem) un kibergrūmingu sociālajos tīklos. Kino vācu cenzoriem vairs nav tik aktuāls.
<iframe width="560" height="315" src="https://www.youtube.com/embed/8GPYLitMKqs?si=UFv7WD2wlqVeScYd" title="YouTube video player" frameborder="0" allow="accelerometer; autoplay; clipboard-write; encrypted-media; gyroscope; picture-in-picture; web-share" referrerpolicy="strict-origin-when-cross-origin" allowfullscreen></iframe>
