Jauns pētījums rāda, ka cilvēka dzīves ilgumu stiprāk ietekmē apkārtējā vide un dzīvesveids, nevis ģenētiskais mantojums. Ģenētiskie faktori izskaidro tikai aptuveni 2 % ilgmūžības variāciju, savukārt vide — aptuveni 17 %.
Ģenētika un bioloģiskais vecums
Pētījumā britu zinātnieki apstrādāja simtiem tūkstošu dalībnieku datus, tostarp ģenētiskos marķierus, medicīniskos ierakstus un informāciju par dzīvesveidu. Gandrīz 50 000 cilvēkiem veica proteomu profilēšanu — olbaltumvielu izmaiņu analīzes metodi, kas ļauj noteikt organisma bioloģisko vecumu, atspoguļojot novecošanās ātrumu molekulārajā līmenī.
Vecums un dzimums joprojām ir galvenie ilgmūžības paredzētāji, izskaidrojot aptuveni pusi variāciju. Tajā pašā laikā pētniekus pārsteidza vides faktoru lielā ietekme, kas apstiprina, ka ieradumi un dzīves apstākļi ietekmē veselību un dzīves ilgumu vairāk nekā gēni.
Vides faktoru ietekme
Vislielāko ietekmi uz bioloģisko novecošanos un priekšlaicīgu nāvi atstāja:
- smēķēšana
- sociāli ekonomiskais statuss
- fiziskās aktivitātes līmenis
- dzīves apstākļi
Vides faktori visstiprāk ietekmēja plaušu, sirds un aknu slimības. Ģenētika būtiski ietekmēja krūts vēža, olnīcu vēža, prostatas vēža un demences riskus.
Dažas negaidītas atziņas: lielāks augums un lielāka ķermeņa masa 10 gadu vecumā saistījās ar īsāku dzīves ilgumu, un mātes smēķēšana grūtniecības laikā vai bērna agrīnajā bērnībā arī palielināja riskus.
Uzturs un sociālie faktori
Pētījums atklāja vāju saistību starp uzturu un bioloģiskās novecošanās marķieriem, kas daļēji ir pretrunā iepriekšējiem datiem par uztura ietekmi uz hroniskām slimībām. Savukārt sociālie faktori — ienākumi, mājokļa pieejamība, nodarbinātība — bija cieši saistīti ar vecumam raksturīgām slimībām, lai gan tos ne vienmēr var kontrolēt indivīds.
Pētnieku secinājums
«Lai gan mēs varam mantot ģenētiskos riskus, tas, kā mēs ēdam, kustamies un mijiedarbojamies ar apkārtējo pasauli, vairāk nosaka veselību un dzīves ilgumu,» norādīja viens no pētījuma autoriem, docents Hassans Vallī.
