Skrējieni ļoti garās distancēs paātrina eritrocītu sabrukšanu.
Skrējieni ļoti garās distancēs var paātrināt eritrocītu — asins šūnu, kas atbildīgas par skābekļa pārnesi — novecošanos un sabrukšanu, secinājuši zinātnieki. Pētījums publicēts žurnālā «Blood Red Cells & Iron» (BRCI).
Pētnieki analizēja 23 sportistu asinis pirms un tūlīt pēc dalības sacensībās 40 un 171 kilometra distancēs. Ar molekulāro analīzi viņi novērtēja tūkstošiem olbaltumvielu, lipīdu un metabolītu plazmā un eritrocītos. Izrādījās, ka pēc skrējieniem eritrocīti kļūst mazāk elastīgi, līdz ar to sliktāk spēj iziet cauri sīkajiem asinsvadiem un potenciāli mazāk efektīvi transportē skābekli un barības vielas.
Zinātnieki atklāja divus galvenos bojājuma mehānismus. Pirmais — mehānisks: ilgstoša skrējiena laikā eritrocīti piedzīvo paaugstinātu slodzi spiediena svārstību un pastāvīgas cirkulācijas dēļ. Otrais — molekulārs: iekaisuma un oksidatīvā stresa apstākļos šūnās uzkrājas izmaiņas, kas paātrina to sabrukšanu. Šie procesi bija novērojami jau pēc 40 kilometriem un pastiprinājās 171 kilometra distancē startējušajiem dalībniekiem.
Autori uzsver, ka vēl nav skaidrs, cik ātri organisms atjauno bojātās šūnas un vai tam ir ilgtermiņa sekas. Tomēr iegūtie dati papildina pieaugošu pētījumu klāstu, kas norāda, ka ekstremālas fiziskās slodzes var sniegt ne tikai labumu, bet arī slēptu fizioloģisku kaitējumu.
